Kā kļūt laimīgam? 03.06.2022

Kas ir laime?  Daudzi cilvēki domā, ka, ja viņiem būtu pietiekami daudz naudas, tad gan viņi būtu laimīgi, bet tie cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz naudas, nebūt nejūtas laimīgi. Tātad patiesībā mūsu priekšstati par laimi ir maldinoši. Laimes izpratnei visās kultūrās būtu jābūt vienai, jo cilvēki visā pasaulē savā būtībā ir vienādi, un Dievs visiem cilvēkiem ir Viens.

Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba laimi skaidro šādi: „Vispirms jums ir jāzina, kas patiesībā ir laime. Laime tādā nozīmē, kā jūs to saprotat, nav patiesa laime. Īsta laime ir savienošanās ar Dievu. Sasniegt to var, izveidojot iekšējo saiti ar Dievišķumu. Citiem vārdiem – brīdī, kad atpazīsiet sevī Dievišķumu, jūs varēsiet kļūt laimīgi. Laimi izjūtat tad, ja jūs mīlat to, kas jums ir jādara, nevis tikai darāt to, kas jums patīk.” Citiem vārdiem sakot, ne vienmēr mēs varam darīt to, kas mums patīk, bet, ja mēs spēsim iemīlēt ikvienu darbu, tad mēs būsim laimīgi.

Ja vēlaties kļūt laimīgi, kļūstiet par devēju – dariet labus darbus neko par to negaidot pretim. Patiesa laime nav saistīta ar ārējo pasauli. Laime ir tavā sirdī, bet to izjūt tikai tie, kas atgriežas ticībā pie Dieva. Piemēram, man reiz kāda sieviete teica, ka viņa jūtoties laimīga, jo dēls sācis mācīties augstskolā. Dēls nomācījās vienu semestri un tad izstājās no augstskolas, kā jutās sieviete? Nelaimīga, jo viņa savu laimi bija ielikusi dēla rokās. Nekad nelieciet savu laimi cita rokās, jo citam nav pienākums tevi darīt laimīgu. Tev pašam ir jākļūst laimīgam pašam savā sirdī.

Meklēt mieru un laimi pasaulē ir liela kļūda. Mums jāmeklē miers sevī, ja mēs to darām ar tīru prātu, tad noteikti sasniegsim patiesu laimi.

Reiz es mēģināju iztēloties, kāda būtu mana dzīve, ja man būtu tik daudz naudas, cik nepieciešams un vēl daudz vairāk, ja es un visi man apkārtējie būtu veseli, ja man un nevienam no man apkārtējiem nebūtu nekādu problēmu, ja es un visi man apkārtējie spētu apmierināt visas savas vēlmes utt.? Es sajutu, ka tāda dzīve būtu garlaicīga. Tātad laime nav dzīve bez problēmām. Kāpēc? Sai Baba atbild uz šo jautājumu: „Bez grūtībām jūs nekad neiegūsiet laimi. Jūs neiegūsiet laimi no laimes. Nevienas grūtības nebeidzas ar grūtībām. Bez bēdām jūs nekad neuzzināsiet prieka cenu. Pat māte nemīlētu savu dēlu tik stipri, ja līdz tam nebūtu saskārusies ar nāvi savā ģimenē. Tas, kas šodien dara jūs laimīgus, rītdien var būt par cēloni nelaimei. Tieši tāpat – tas, kas jums šodien rada nepatikšanas, var atnest jums prieku nākotnē. Nekas nevar jūs padarīt absolūti laimīgus vai nelaimīgus. Piemēram, mētelis, ko jūs velkat ziemā, dara jūs laimīgus, bet vasarā, uzvelkot to, jūs justos slikti. Tāpēc laime un nelaime ir atkarīga no laika, apstākļiem, situācijas. Prieks ir intervāls starp divām bēdām. Sāpes ir intervāls starp divām baudām. Ja tad, kad jums ir grūti, jūs domāsiet par grūtībām un par savu ciešanu spēku, jums kļūs divtik slikti. Sliktos laikos jums jādomā par tām dienām un notikumiem, kad jūs bijāt laimīgi. Tad jūsu ciešanu intensitāte samazināsies. Jums visas grūtības jāsagaida kā pārbaudījumi, kurus jums devis Dievs. Ticīgajam jāpateicas nepatikšanām par pārbaudi viņa uzticībai un ticībai. Vai skolnieks var nonākt nākamajā klasē, ja nenoliks eksāmenu? Nenoliekot eksāmenu, viņš paliks uz otru gadu. Vai ārsts var noteikt diagnozi, izrakstīt zāles un izārstēt slimo, pirms tam slimnieku neizmeklējot? Tāpēc gan labo, gan slikto ir radījis Dievs, lai jūs varētu atbrīvoties un izpirkt savas kļūdas.”

Sai Baba saka, ka mums dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo tikai caur slikto mēs kļūstam laimīgi. Citiem vārdiem sakot, ja mēs izpratīsim slikto – mūsu dzīves neapgūtās mācību stundas, tad brīdī, kad būsim sapratuši kārtējo mācību stundu, mēs jutīsimies laimīgi, jo būsim ieguvuši sirdsmieru.

Visi Lielie Skolotāji māca, ka nav lielākas laimes kā kādam sniegt savu palīdzīgo roku – Kalpojot sabiedrības labā. To apliecinās visi tie, kas nodarbojas ar labdarību. Ja cilvēks par savu doto gaida kaut pateicību, tad visticamāk viņš to nesagaidīs, lai izprastu, kāda ir atšķirība starp nesavtīgu došanu un došanu ar aprēķinu.

Ja cilvēks gaida, ka viņa doto pamanīs, tas nozīmē, ka viņa dotais ir ar aprēķinu, lai kā cilvēks stāstītu, ka darījis to nesavtīgi. Nesavtīga došana ir brīvība tieši tāpēc, ka cilvēks atdod un par to aizmirst. Savtīgas došanas gadījumā cilvēks dod un atceras savu labo darbu, un ne tikai atceras, bet vēlas, lai viņa labo darbu novērtētu, atzītu un slavētu.

Senāk man arī bija svarīgi, lai citi pamana manis paveikto, bet tagad esmu tikusi no šīm “važām” vaļā un izjūtu brīvības saldumu. Vārdos grūti aprakstīt šo sajūtu, bet tā ir tik patīkama, kad vari strādāt un nedomāt par to, vai citi tavu paveikto pamanīs un novērtēs, jo esi koncentrējies tikai uz vienu – kā labāk izpildīt Dieva dotos uzdevumus. Senāk man bija svarīgi, ko Lielie Skolotāji domā par manis paveikto. Tagad arī tas vairs nav svarīgi, jo es zinu, ka Viņi priecājas par visu labo, kas izdodas un stiprina mani brīžos, kad kaut kas neizdodas tā kā bija iecerēts.

Es saprotu, ka mani teiktie vārdi varētu būt nesaprotami tiem, kas nav vēl sākuši Kalpot sabiedrībai un Dievam. Tāpēc labdarības kustības ir pirmais solis, lai izjustu došanas prieku. Tie, kuri izzina Dievišķo zinātni un sāk atgriešanās Ceļu pie Dieva, tie nonākot noteiktā Ceļa posmā, izprot Kalpošanas prieku, kas nozīmē, ka Kalpot nevar kurš katrs cilvēks. Kalpošanai ir jāsasniedz noteikts apziņas līmenis, un to vislabāk var pārbaudīt, ja atbildēsi sev uz jautājumu – vai es gaidu par savu labo darbu novērtējumu? Ja atbilde būs “jā”, tas nozīmē, ka vēl neesi sasniedzis to apziņas līmeni, lai Kalpotu sabiedrībai un Dievam. Tev ir īpaši jāpastrādā ar savu ego, jo tieši tas traucē izjust īsto Kalpošanas prieku.

Ja esi izvēlējies vecākus vai partneri, kas nepieņem tavu doto mīlestību, tas nozīmē, ka tavs gars ļoti vēlas iepazīt tieši mīlestības došanas prieku, iemācoties neko negaidīt par doto pretim. Ja iemācīsies mīlēt savus tuviniekus tādus kādi viņi ir – bez nosacījumiem, tad spēsi mīlēt arī citus cilvēkus bez nosacījumiem. Īpaši tas ir svarīgi partnerattiecībās. Mūsdienās prasmi mīlēt bez nosacījumiem var uzskatīt par vienu no svarīgākajām mācībām, jo tieši mūsdienās, pateicoties esošajai izglītības sistēmai un ekonomikas modelim, cilvēki ir kļuvuši ļoti egoistiski.

Laimīgs cilvēks ir brīvs cilvēks. Brīvību izjūt tikai tas, kas neko negaida no citiem, bet izbauda došanas saldmi. Arī tu vari kļūt brīvs cilvēks, ja pārstāsi gaidīt sava darba rezultātus, bet turpināsi tiekties uz priekšu, lai kļūtu labāks un varētu vairāk dot Dievam. Jo vairāk dosi, jo laimīgāks jutīsies. Nekas nav tik labs, lai nebūtu vēl labāks. Tāpēc svarīgi nekad neapstāties un izjust tiekšanās prieku, ļaujoties pārmaiņām un izejot ārpus komforta zonas. Tu spēsi pārvarēt grūtības, kuras nāks tavā ceļā, ja tikai tevī būs tiekšanās uz priekšu un nebūs bailes piedzīvot neveiksmes. Atceries, ka katra neveiksme ir sākums jaunai iespējai, tāpēc pieņem neveiksmes ar pazemību un dodies tālāk līdz sasniegsi Dievu. Brīdī, kad tas notiks, tu uzzināsi, kas ir īsta laime.

Autore: Elvita Rudzāte