Kā kļūt neatkarīgai? 29.06.2020

Anna jautā: Esmu atkarīga no vīra gan naudas jomā, gan morāli (nevaru nekur tikt kur gribu un nevaru darīt, nodarboties un pat  sapņot par to ko es gribu un vispār dara visu, lai esmu atkarīga un viņš visu kontrolē. Esmu ar mieru, lai viņš daudzas lietas kontrolē, jo viņš ir vīrietis un galvenais ģimenē, bet tomēr man ir savas vajadzības ar kurām mans vīrs nerēķinās. Piemēram, man mamma aicina uz kapiem pie omes, bet es nevaru aiziet, jo viņš negrib
laist mani vienu “pastaigāties”, kamēr viņš tērēs savu dārgo laiku un sēdēs ar bērniem). Pēc viņa uzskatiem viņš strādā, bet es sēžu mājās un neko nedaru un vēl gribu “pamest uz viņa bērnus”.

Dažreiz bija tā, ka viņš negāja uz veikalu pēc pārtikas, jo viņam tas nav vajadzīgs un viņš var paēst darbā, bet es ar bērniem visu dienu mājās bez produktiem (toreiz nedēļu ēdām makaronus un griķus un man bija aizcietējumi, bet viņš gribēja man kaut ko pierādīt ar savu uzvedību,). Tā bija pāris reizes. Esmu apsvērusi un sapratusi, ka kad tikko sākām dzīvot kopā man pat nebija atslēgas no durvīm, viņš izgāja no rīta uz darbu un es sēdēju mājās, gaidot viņu tā sēdēju 2 gadus. Man ir tiesības vadīt mašīnu, bet viņš nedod  savu veco mašīnu, lai es varētu braukāt, tad arī esmu atkarīga no viņa. Viņam nav izdevīgi, ja es varētu būt brīva. Viņam patīk, ka esmu upuris un sēžu mājās gaidot viņu, esmu vai nu stāvoklī vai nu ar maziem bērniem uz rokam un tad es nevaru tikt ārā no mājas. Jau pāris reizes bija man teicis, ka viņam ir tiesības uz visu, ja viņš sagribēsies, tad viņš var darīt visu, ko viņš grib un viņam par to nekas nebūs, jo te viņš ir galvenais, no manis nekas nav atkarīgs un man nav tiesību darīt to, ko es gribu, jo nevarēšu izdzīvot bez viņa, bet viņš bez manis gan varēs dzīvot un baudīt dzīvi (bija teikts kontekstā, ka viņš var tikties ar draugiem, iet uz klubiem utt, bet man to vispār nedrīkst darīt).

Nesen atbrauca viņa draugi, kuri piedāvāja braukt tusēt un viņš man teica, ka mani neņems tikai tāpēc, ka nav kur atstāt bērnus (tur bija viņa draugi ar savām sievām). Tagad piedāvāju  sākt atstāt mazo bērniņu ar omi un krustmāti, lai viņš pierod un es varētu pavadīt laiku kopā ar vīru, bet viņš ir pret, jo viņam negribas pavadīt laiku ar mani, viņš neredz jēgu, jo tik un tā viņam maz laika un labāk, lai viņš strādā, nevis kaut kur braucam divatā (bet ar draugiem viņš atrastu laiku un gribu). Bet tajā pašā laikā ar draugiem bija gatavs uz visu tikai lai viņu paņem kompānijā. Kad tiekamies ar draugiem vai radiniekiem, viņš visiem stāsta, ka tas ļoti slikti, ka es turu bērnus pie sevis un nedodu omēm, ka bērns pieradināts tikai pie manis un viss. Bet kad es piedāvāju atstāt bērnu pie omes, tad viņš neļauj, jo pats pārdzīvo par bērnu un ja mēs lielākos bērnus atstājam, tad pierunā, lai zvanu katru pusstundu uzzināt kā tur ar bērniem (pārdzīvo varbūt viņi izkrituši pa logu vai no durvīm, varbūt vēl kaut kas notika ar viņiem) un saka, ka esmu slikta māte, ka man vienalga par bērniem. Bērnam 1 gadiņš, bet lielākiem 4 un 7 gadi (lielākos varam atstāt kaut kur dažreiz, ja tiešām nedrīkst ņemt līdzi, bet maziņais visu laiku ar mums). Ko es daru nepareizi, kāpēc esmu tik atkarīga. Kādas domas piesaista šito situāciju? Kā man kļūt brīvai? Kad dzīvoju ar vecākiem arī biju atkarīga un baidījos kaut ko izdarīt nepareizi, jo mani sita. vecāki bija ļoti stingri (ja es nepareizi izmazgāju krūzi, tad sita ar to krūzi pa galvu, kamēr krūze nesaplīsa). Ja man nebūtu bērnu, es vienkārši ietu strādāt un atļautu sev dažas lietas, ko vīrs man neatļauj.

Principā visu laiku tā biju dzīvojusi, ka vecāki man daudz ko neatļāva, ko ļāva citiem bērniem viņu vecāki, un tad es to darīju slepeni, kamēr mani vecāki neredz, vai stāstīju, ka eju uz darbu, bet pati biju gājusi uz randiņiem pie sava vīra (jo vecāki neļāva pastaigāties) . Vecāki neļāva pīpēt, bet es pīpēju slepeni. Dažreiz vīram nepatika, ka es izeju ārā, kamēr viņš darbā (5 dienas nedēļā no paša rīta līdz vēlam vakaram) toreiz man bija 18 un visu vasaru nosēdēju mājas, bet otro vasaru dažreiz slepeni mana draudzene ar mašīnu ņēma mani uz jūru, bet vīram teicu, ka mājās esmu. Bija grūti visas dienas sēdēt mājās nekur neejot, un īpaši gribējās uz dabu, es taču esmu vesels cilvēks, kurš var iziet ārā), pēc tam gāju strādāt (viņš negribēja), bet tik un tā bija daudz kontroles no mana vīra (veda mani turp un atpakaļ, kontrolēja kur es esmu utt). Dzīvē bija periodi, kad biju ļoti atkarīga no vīra, bet bija periodi, kad biju vairāk neatkarīga (un tad vairāk interesanta viņam un sev) tagad pat ja kāds man kaut ko jautā, tad es nevaru pati pieņemt lēmumu, man jāpajautā vīram, tagad dzemdējot 3 bērnus esmu ļoti atkarīga un ļoti gaidu to momentu, kad varēšu pati ar mašīnu aizbraukt uz jūru (nevis jāpierunā vīrs, lai viņš aizvestu un pēc tam vēl miljons reizes pateiktu kaut ko sliktu un apvainojošu man, ka es neesmu pārāk laba).

Gribas pašai pirkt visādas lietas, iet uz jogu, pārvietoties un pieņemt lēmumus. Piemēram, viņš grib sēdēt mājās un skatīties comedy club ar stulbajiem jokiem, bet mums ar bērniem arī jāsēž un jāklausās, mēs nevaram aizbraukt kaut kur. Kāpēc es tāda esmu, kas man jāmaina sevī. Es saprotu, ka pati dodu viņam tā pret sevi izturēties un pagaidām vēl 1-2 gadus kamēr mazais neizaugs un neies dārziņā es būšu atkarīga naudas jomā un nevarēšu pati pārvietoties bez bērniem. Man daudz kas patīk manā vīrā un ir daudz labo momentu, bet sanāk, ka viņš pats mani kontrolē un neko neļauj, bet no otras puses viņš pats par to visu laiku uz mani ir dusmīgs. Pēdējo pusgadu veltu viņam daudz laika, gatavoju, dodu mīlestību, esmu paklausīga sieva, daudz runājam, nesatiekos ar draudzenēm pat bērnu laukumos (jo viņam nepatīk, ka veltu laiku citiem cilvēkiem nevis mājai un ģimenei), daudz labu momentu ir, bet tik un tā mani ieslodzīja zelta būrī un vēl kritizē, ka tāda esmu. Kas man jāmācās?

Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēks ir nodibinājis ģimeni, tad jau viņš pats pēc savas brīvas gribas ir izdarījis izvēli rēķināties ar savu ģimeni un zaudēt neatkarību, kuru var atļauties tikai cilvēki, kas nav nodibinājuši ģimeni. Pie tam Anna ļoti labi zināja ar ko precas. Kāpēc precējās ar vīrieti, kura uzskati viņai nebija pieņemami un kurš ieslodzīja viņu mājās jau no paša sākuma? Tāpēc, ka Anna nav patiesa pati pret sevi, jo viņai patiesībā ir ļoti bail no neatkarības.

Anna vēstulē atzīstas, ka nav bijusi patiesa ne pret saviem vecākiem, ne pret savu vīru. Patiesība ir dzīves pamati. Līdzībās runājot, ja mājai nav pamatu, tad māja ir šķība un kaut kad sagāžas. Tieši tas notiek ar Annas dzīvi, tajā daudz ačgārnību, bet cēlonis ir tas, ka Anna nav patiesa ne pret sevi, ne citiem.

Annai ir ļoti daudz vēlmju, un tieši tās rada viņā neapmierinātību ar vīru un dzīvi. Visi Lielie Skolotāji māca, ka vēlmes ir cilvēka vislielākais ienaidnieks. Tāpēc Annai jāsamazina savas vēlmes līdz minimumam un jāmācās priecāties par to, ko Dievs ir devis.

Neatkarība nav ārēja izpausme. Cilvēks var būt mājās kopā ar ģimeni, bet justies neatkarīgs. Tieši tāpat tas ir attiecībā uz laimes izjūtu. Ja tu saisti savu laimi ar ārpasauli, tad tu nekad nebūsi laimīgs, jo patiesā laimes izjūta ir tavā sirdī un tā nav saistīta ar ārpasaulē notiekošo. Tāpēc Annai neatkarību nav atņēmis viņas vīrs, bet gan viņa pati.

Anna ļoti labi zina, kad mazais bērniņš paaugsies, tad  viņa varēs uzsākt darba gaitas, tāpēc esošā situācija jāpieņem ar pazemību un patiesībā jau laiks skrien tik ātri, ka nemaz nepamani, kad bērns jau var sākt iet uz dārziņu, skolā un jau kļuvis pieaudzis. Iesaku Annai būt pacietīgai un pārstāt gausties par savu dzīvi, bet pats galvenais būt PATIESAI, jo kā jau teicu, ja neesi patiess, tad tu nekad nebūsi dzīvē laimīgs, lai ko darītu, agrāk vai vēlāk “māja” sagāzīsies.