Kā kļūt pašpietiekamai un pacelt savu pašapziņu? 06.09.2016

Ingrīda jautā: Vēlējos pajautāt – kā kļūt pašpietiekamai? Kā pacelt savu pašapziņu? Un pateikšu godīgi – pie secinājuma, ka neesmu pašpietiekama un man ir zema pašapziņa, nonācu gluži vai nejauši. Bija kārtējā mācībstunda, un tad es : „kā ar bomi pa galvu” saņēmu sitienu – ne smagu, bet tomēr….Respektīvi – esmu precējusies, vīru nekad krāpusi neesmu. Tad sāku sarakstīties ar vienu vīrieti, ko it kā zinu jau ilgus gadus, bet pazīt, nepazīstu.  Viņš samērā ātri „atzinās” ka domā par mani…pārāk daudz domā, un ne tikai kā par draugu, bet galvenokārt – kā par sievieti.

Jutos ārkārtīgi glaimota. Atbildēju ar to pašu. Tad, protams, ka savā galvā loloju sazin ko…kauns pat atzīsties, lai gan nezinu, ko es darītu, ja nonāktu „līdz tam”. Vārdu sakot – cik viss ātri sākās, tik ātri beidzās….viņš pateica, ka tomēr bez tādām slepenām intrigām ir vieglāk dzīvot, un lai es nedusmojos, ka nu nekas nesanāks…. Tad pār mani nāca atklāsme – esmu atkarīga no flirta, no vīriešu uzmanības. Klūstu apsēsta. Mana dzīve apstājas – mani neinteresē nekas, izņemot flirtēšanu, un koķetēšanu. Ka narkotika…manī it kā kaut kas „atveras”. P.s. es turpinu rūpēties par
ģimeni…bet mana galva ir pārņemta. Ar ne īsti „pareizām” domām.

Kā lai es risinu uzmanības trūkumu? Kā lai iemīl sevi? Ka lai apkaro šo „atkarību”?

Elvita Rudzāte atbild: Ingrīdai ir vēlme saņemt mīlestību. Tāpēc viņa tik ļoti aizraujas ar flirta situācijām, kur tev tiek izrādīta uzmanība. Cēlonis ir bailes “mani nemīl”, kas ir radušās bērnībā no mīlestības trūkuma un domas, ka viņu nemīl. Tieši tāpēc flirta kārdinājums šķiet tik patīkams un var radīt atkarību. Tieši tāpēc pretējā dzimuma uzmanības apliecinājumi rada ilūziju, ka esmu vērtīgs/a, esmu kādam vajadzīgs/a. Cilvēks mēģina būt vajadzīgs ārpasaulei, bet aizmirst, ka viņš jau ir vajadzīgs Dievam, kas ir viņā pašā.

Pats svarīgākais ir tas, ka cilvēks nezina, ka laimīgs un vērtīgs viņš jutīsies tikai tad, ja pats būs mīlestības devējs neatkarīgi no tā vai viņa dotais tiks vai netiks novērtēts.

Ingrīda atkarību no flirta saista ar nespēju būt pašpietiekamai un ar zemo pašapziņu. Pašapziņa veidojas no formulas: Pašapziņa = Sasniegumi/Pretenzijas. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsta pašapziņa, ja viņš apmierina (sasniedz) savas vēlmes (pretenzijas).

Ko mēs varam no tā secināt? Ja cilvēks samazina savas vēlmes, tad viņš kļūst apmierinātāks, ja spēj tās minimālās vēlmes sasniegt un viņa pašapziņa ceļas. Ja cilvēkā nav vēlmju, tad viņam nekas nav jāsasniedz un viņš ir apmierināts ar dzīvi.

Daudzi man iebildīs, ka cilvēks neattīstās, ja viņā nav nekādu vēlmju. Tas ir tāpēc, ka cilvēki neizprot atšķirību starp vēlmēm, vajadzībām, mērķiem un sapņiem. Cilvēkam, lai attīstītos patiešām nepieciešami sapņi un mērķi. Sapnis ir brīvība, jo cilvēks sapņo neizvirzot prasību, ka sapnim noteikti ir jāpiepildās. Cilvēks sapņo, ka viņš justos laimīgs, ja sapnis īstenotos, bet ļoti labi apzinās, ka tas ir tikai sapnis, kas var arī neīstenoties, ka patiesībā ir jānotiek brīnumam, lai sapnis īstenotos.

Savukārt mērķis jau ir pavisam konkrēts uz ko cilvēks tiecas. Ja cilvēks nepārvērš mērķi par vēlmi, t.i., neizvirza prasību, ka mērķi noteikti ir jāsasniedz, tad viņš ir radošs, jūtās brīvs un ar prieku strādā, lai mērķi sasniegtu un attīstās. Viņš dara visu, kas ir viņa spēkos, lai mērķi sasniegtu. Mērķa nesasniegšanas gadījumā, viņš nav apbēdināts, jo zina, ka darīja visu, kas bija viņa spēkos.

Ja cilvēks pārvērš mērķi par vēlmi, t.i., man mērķis ir OBLIGĀTI JĀSASNIEDZ, tad viņš vairs nav brīvs, viņa radošais potenciāls tiek ierobežots un viņš no sevis “izspiež pēdējo sulu”, lai mērķi sasniegu. Ja viņam neizdodas mērķi sasniegt, tad samazinās viņa pašapziņa, jo viņa izvirzītais pretenziju līmenis netika sasniegts.

Es jūtos pašaktualizējusies, pašpietiekama un mans pašapziņas līmenis noteikti nav zems, bet es neesmu pat domājusi tādās kategorijās vai tas ir augsts vai vidējs. Man tas nav svarīgi. Vai es tā jutos vienmēr? Nē, es tā sāku justies tikai tad, kad sāku izprast dzīvi un savu lomu tajā. Kad es sapratu kā notiek mērķu sasniegšana un sapņu īstenošana, tad es vairs to nesaistīju ar savu personību. Cik viegli ir dzīvot, pildot Dieva uzticētos uzdevumus, jo tu zini, ka Viņš pret tevi neizvirza nekādas prasības. Viņš tikai gaida, lai tu uzdevumus veiktu tik labi cik proti, pēc vislabākās Sirdsapziņas, ar mīlestību. Tu zini, ka citi šo uzdevumu varētu veikt labāk, bet Dievs ir uzticējies tieši tev un tas nozīmē, ka arī tu vari šo uzdevumu veikt tādā līmenī kādā to sagaida Dievs.

Es nevaru teikt, ka pilnībā esmu atbrīvojusies no vēlmēm, bet es tām vairs nepievēršu tādu uzmanību. Esmu koncentrējusies uz Dieva doto uzdevumu izpildi, un tieši tāpēc es jūtos pašpietiekama, jo apzinos, ka pret mani Dievs nav izvirzījis nekādas prasības. Viņš mani mīl arī brīžos, kad pieļauju kļūdas, jo Viņš man ļoti ātri atgriež pieļauto kļūdu atpakaļ, Viņš man dod zīmes un iespējas. Esmu bezgala pateicīga, ka esmu sapratusi, kas ir patiesa mīlestība un laime, bet šīs atklāsmes pie manis atnāca, jo vēlējos izzināt sevi un dzīvi, jo tik daudz mācījos un turpinu to darīt vēl jo projām. Es neesmu sev izvirzījusi pretenzijas kādai man ir jābūt gan ārēji, gan iekšēji. Es neesmu sev izvirzījusi mērķi šajā dzīvē kļūt par Svēto. Es vienkārši dzīvoju un izbaudu dzīves izzināšanas prieku. Tā pavisam vienkārši dzīvoju un priecājos par katru pavisam ikdienišķu situāciju,  kura nāk manā ceļā.

Esmu sastapusi cilvēkus, kas sāk izzināt sevi un dzīvi, sevi tik ļoti ierobežojot un apgrūtinot. Parasti man šiem cilvēkiem ir tikai viens ieteikums, pārstāj sarežģīt savu dzīvi, bet vienkārši dzīvo saskaņā ar savu Sirsdapziņu. Viņi nesaprot, ko es saku. Viņiem tas šķiet ļoti sarežģīti, dzīvot pēc Sirdsapziņas. Daudzi ignorē Sirsdapziņu, un bauda dzīvi līdz brīdim, kad Dievs viņus aptur. Tāda ir viņu izvēle, jo viņi meklē baudās laimi, bet tur tās nav. Tikai tie, kuriem ir bijusi iespēja izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, nonāk pie atziņas, ka baudas nav laimes atslēga. Arī sapņu īstenošanas prieks ir īslaicīgs. Ilglaicīga laimes izjūta ir tikai tad, kad tu pastāvīgi Kalpo Dievam.

Tātad, ja vēlies būt pašpietiekams, pašaktualizējies, ar normālu pašapziņu, tad vienkārši kļūsti par Devēju – dod savu mīlestību un palīdzību bez nosacījumiem, neko negaidot pretim. Visu, ko dari, dari ar domu, ka es to daru Dievam. Ja tev ir grūti pieņemt vārdu Dievs, tad vienkārši dari visu ar mīlestību, apzinoties enerģijas nezūdamības likumu, ka tavs labais nekur nepazudīs, jo tas vienkārši nekur nevar pazust. Ja to nepamanīs tie, kam esi devis, tad to pamanīs Dievs un tas ir daudz svarīgāk nekā saņemt cilvēku atzinību. Pamēģini, tas nav grūti, un tas neko nemaksā.