Kā komunicēt ar tēvu? 21.02.2015

Linda jautā: Bērnībā tēvs daudz bļāva – gan svētkos, gan ikdienā, gan, ja man neveicās mācībās, gan kad nebija viņam kaut kas pa prātam. Tāpat tēvs vienmēr visus apkārtējos ir uzskatījis – piedodiet – par idiotiem, nejēgām, muļķiem, bet pats viņš visu zina vislabāk un viss, ko viņš dara ir pareizi, bet, ko citi dara – nepareizi. Vienmēr viņš ir vēlējies, lai viņu cildina, slavē, visur izceļ tikai viņa lomu un nozīmi. Reti par sevi esmu dzirdējusi kādu labu vārdu. Arī mamma pieņēmusi tēva pozīciju. Saprotu, ka man tāpēc ir zems pašvērtējums, jo vienmēr esmu uzskatījusi
sevi par sliktu un labāk visur un visiem piekāpjos, lai tikai visiem būtu labi, par mani nesūdzētos un neteiktu neko sliktu, uz mani neviens nebļautu u.tml. Ja kāds kaut ko sliktu pasaka, ļoti pārdzīvoju. Kā lai tagad pareizi komunicēju ar tēvu, ja negribu klausīties negācijās un tajā, ka viss, ko daru un kā dzīvoju ir nepareizi? Un kā „savākt” sevi un nebūt par upuri visās situācijās? Un kāpēc vispār mani piemeklējusi šāda situācija – kas man no tās jāmācās?

Elvita Rudzāte atbild: Pirms iemiesošanās mēs paši izvēlamies savus nākamos vecākus. Ja Linda ir izvēlējusies vecākus, kas viņu kritizē, tas nozīmē, ka iepriekšējā dzīvē Lindas gars būdams vīrietis vai sieviete ir kritizējis citus cilvēkus, uzskatījis tos par muļķiem, lai kā viņi ir centušies iegūt viņa labvēlību. Šajā dzīvē Linda izjūt kā tas ir, kad tevi kritizē. Notiek karmas izpirkšana.

Ko darīt? Ar pazemību jāpieņem esošā situācija, t.i., ar sapratni, ka pats esi šo situāciju radījis ar savu kļūdaino attieksmi iepriekšējās dzīves laikā, bet galvenais ir jāsaprot kritizēšanas sniegtā mācība, ka neviens uz pasaules nav pa tevi sliktāks vai labāks, un tu neesi sliktāks vai labāks par citu cilvēku uz pasaules. Katram cilvēkam ir savi trūkumi un arī savs labais. Arī Lindas vecākiem ir savi trūkumi, kā arī labās īpašības. Nepieciešams vecākiem piedot visas sāpīgās situācijas, izprotot, ka viņi tā rīkojās, jo paši nav apguvuši šo mācību. Nepieciešams vecākus mīlēt bez nosacījumiem – tādus kādi viņi ir un ieraudzīt arī viņu labās īpašības. Brīdī, kad tēvs bļauj vai izsaka kārtējo kritisko piezīmi, nepieciešams tēvam pateikt: “Mīļo tēti, piedod, ka es neattaisnoju tavas cerības, bet es esmu tāda kāda esmu. Es tevi mīlu tādu kāds tu esi un piedodu tev negācijas, kuras raidi manā virzienā. Man ir sāpīgi tās dzirdēt, bet es saprotu, ka man ir jāiemācās mīlēt sevi, tikai tad es būšu laimīga.” Protams, var teikt jebkurus citus vārdus, bet tiem ir jānāk no sirds un ar mīlestību.

Lindai ir jāiemācās mīlēt sevi un nepazemināt sevi savās acīs. Kad viņa pati sevi ieraudzīs kā unikālu un brīnišķīgu būtni, tad arī vecāki pārstās viņu kritizēt vai arī viņu izteiktā kritika Lindai nebūs sāpīga. Cilvēkam, kuram ir reāla pašizpratne, citu izteiktā kritika nav sāpīga. Ja kritiskā piezīme ir pamatota, tad cilvēks izjūt pateicību, ka kāds to ir norādījis, jo cilvēks pats savu kļūdu nebija pamanījis.