Kā labi justies darbā un, ko darīt, ja darbu zaudē 05.08.2014

Jau vairākus gadus – grūti pat pateikt cik – esmu bijusi neapmierināta ar savu darbu. Pabeigusi augstskolu, es strādāju darbu, kurš man patika, taču materiālo apstākļu dēļ sāku strādāt tur, kur, kā man agrāk likās, ‘’nemūžam’’ nestrādāšu. Bija ļoti grūti pierast pie jaunās profesijas, kolēģiem, no darba nācu nogurusi, neapmierināta, jo darāmais mani neinteresēja, bija jāstrādā garas stundas, bieži bija neiecietīgs garastāvoklis. Toreiz bija sevi ilgstoši jāpiespiež, lai pieņemtu faktu, ka tas tagad ir mans darbs.

Gāja laiks, es pamazām apguvu profesiju, taču strādāju tikai algas dēļ. Tagad saprotu, ka tas, cik labi mēs jūtamies savā darbavietā, ir atkarīgs no mums pašiem. Apmierinātība ir atkarīga no tā, kā darbs tiek uztverts. Bieži vien mēs jau no bērnības atceramies, ka vakaros vecāki pārnāk no darba, noguruši, nerunīgi, tādēļ mēdz rasties negatīvs priekšstats par darbu kā tādu. Daudziem neapmierinātības cēlonis ir apnikums darbā, zems atalgojums, atzinības trūkums, slikts sociālais klimats, vienveidība, pašizteiksmes trūkums, augstas prasības, nepieciešamība uzņemties vairāk pienākumu, samazinoties darbinieku skaitam, darba vidē parādās arvien vairāk stresa.

Ar šo situāciju var cīnīties, mainot savu attieksmi, pieņemot lēmumu justies laimīgam savā darbavietā. Var padomāt par to, kas ir tās labās lietas, kas ir mūsu darbā, uzlūkot savu darbu kā ļoti noderīgu, izprast, kāds no tā labums sabiedrībai. Ja liekas, ka darbs ir garlaicīgs, rodas neapmierinātība, var padomāt par to, ka tas palīdz uzturēt mūsu ģimeni, tas dod mums pajumti, varam palīdzēt saviem vecākiem, tuviniekiem. Var pat vizualizēt katru ģimenes locekli un padomāt, ko mēs viņam varam sniegt. Labāks darbs un lielāks atalgojums nenozīmē, ka nebūs problēmu – mums var būt ilgāks darba laiks, vairāk pienākumu, augstākas prasības, pat risks gūt traumas utt. Tie, kam ir atbildīgs darbs, nav laimīgāki par tiem, kam ir mazāk atbildīgs darbs. Vēl ir jāatceras, ka cilvēku vērtē ne pēc naudas daudzuma, bet pēc viņa garīgajām īpašībām. Taču mums nav grūti būt labam, laipnam cilvēkam, uzlūkot citus ar sirsnību, būt godīgam, atklātam, draudzīgam pret saviem kolēģiem, vajag uzņemties iniciatīvu, negaidīt to no citiem. Ir ļoti daudz neatsaucīgu cilvēku, taču nevajag padoties. Katrs no mums var mainīt atmosfēru kolektīvā. Ja kolēģi ir laipni, smaidīgi, joko, darbu dara ar prieku, ātri paiet laiks, darbs sokas. Gadās, ka kādam kolēģim rodas problēmas, mēs varam palīdzēt, uzmundrināt. Ne vienmēr tas palīdz, bet tas, ka tu centies, dod gandarījumu, uzlabo omu.

Ļoti svarīgi ir apzināties savas spējas, tad mēs neuzņemam kritiku darbā tik sāpīgi, jo dziļi iekšienē zinām, ka tā nav taisnība. Tāpat, ja apzināmies savas īpašības, iemaņas, zināšanas, mēs neesam tik atkarīgi no uzslavām darbā. Apmierinātība ar darbu ir saistīta ar apmierinātību ar dzīvi. Cilvēkam vajadzīga līdzsvarota dzīve, darbs nav vienīgais apmierinātības avots, ļoti svarīgi, lai ir saskaņa ģimenē, lai ir intereses ārpus darba, hobiji. Ja darbā ir grūti, gandarījumu dod nodarbes ārpus darba. Svarīgi, lai mēs jūtam tuvinieku atbalstu. Manuprāt, cilvēkam galvenais ir laba, saticīga, saprotoša ģimene, tad arī visas nebūšanas darbā atvirzās tālāk.

Kad darbā rodas sarežģījumi, mums parādās nemitīgas bažas par darba zaudēšanu, bailes, vai spēsim atrast citu, līdzvērtīgu darbu, parādās bezmiegs, neiecietīgs noskaņojums, grūti koncentrēties, jo domā tikai par šo problēmu. Situācijas, kad cilvēks pēkšņi paliek bez darba, mūsdienās ir gana sāpīgas un aktuālas. Arī mani tas skar jau otro reizi. Atceros, ka tad, kad tas notika pirmo reizi, jutos nevērtīga, zaudējusi pamatu zem kājām, bija baiļu, bezcerības sajūta, kaut arī savs darbs man nepatika. Toreiz domāju, ka, tad, ja varētu tikt atpakaļ savā darbavietā, uz visu skatītos pozitīvāk, savus pienākumus veiktu ar prieku, lielāku entuziasmu.

Pagāja daži mēneši, un es tiešām tiku pieņemta atpakaļ savā iepriekšējā darbavietā, tikai citā amatā. Pirms tam šaubījos, vai man tiešām vajag šo darbu. Tomēr bailes, kur gan es atradīšu kādu citu nodarbi, kad tas būs, arī tuvinieku domas, ko gan es vēl gaidu, pamudināja mani piekrist šim piedāvājumam. Sākumā ļoti centos, taču pagāja laiks, sapratu, ka šo darbu nevēlos vēl vairāk nekā agrāk.

Tā bija mana kļūda, ka atkal mēģināju strādāt nemīlamu darbu algas, sociālo garantiju dēļ, ka biju zaudējusi ticību sev. Tomēr šajā situācijā bija arī daudz pozitīva – iemācījos daudz jauna, sastapu labus kolēģus, varēju palīdzēt daudziem cilvēkiem. Tomēr galvenais – tagad vairs ‘’nebaidos’’ no lielām naudas summām. Šīs bailes man bija jau no bērnības, jo visapkārt dzirdēju, ka ‘’nedod, Dievs’’ strādāt veikalā, ja kļūdīsies, maksāsi. Jau vienreiz dzīvē man bija bijusi situācija, kad man vajadzēja strādāt ar lielām naudas summām, toreiz atteicos, otrreiz sapratu, ka tas laikam nav nejauši – man jāapgūst šī mācību stunda. Domāju, ka esmu to apguvusi, jo nu atkal esmu bez darba, man ir dota jauna iespēja. Šoreiz domāju un ļoti ceru atrast tādu darbu, kas man patiktu. Tagad manī nav šīs bezcerības sajūtas, kaut arī zemapziņā joprojām īsti droša neesmu, vai man izdosies.

Esmu secinājusi, ka nevajag atbrīvošanu no darba uztvert personiski. Bieži vien problēmas sakne ir pasaules mēroga ekonomiskie apstākļi, nevajag dusmoties uz kompāniju vai priekšnieku, tas neizmainīs šo problēmu, dusmas un aizvainojums problēmu neatrisinās. Mums nav kontroles pār šo situāciju, bet ir kontrole pār attieksmi, kā mēs to uztveram. Vislabāk ir iedomāties, ka mums ir dota iespēja sākt kaut ko jaunu, kaut ko mainīt savā dzīvē, apgūt to, ko agrāk esam vēlējušies, bet tam nav pieticis laika. Zinu, ka tas nav viegli.

Esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki, kas ilgstoši strādā kādā amatā, identificējas ar savu darba lomu un, kad zaudē darbu, zaudē sevi, gandrīz pārstāj eksistēt. Jāatceras, ka arī bez darba tu paliec cilvēks ar savām labajām un sliktajām īpašībām, talantiem, spējām būt labai mātei, tēvam, brālim, māsai, bērnam utt., ka  mūsu padoms un palīdzība ir nepieciešama daudziem, tas dod gandarījumu. Var pat iztēloties, ko mēs darīsim, kad tiešām paliksim bez darba, jo aizņemtības dēļ tik daudz ko neesam paspējuši izdarīt, ka paliks vairāk laika sev, savām interesēm, ģimenei, draugiem. Var vizualizēt, kā pret mums izturēsies kolēģi, tuvinieki, kā mums klāsies cita darba meklējumos. To visu pārdomājot, cilvēks saprot, ka arī tad, ja zaudēs darbu, viņš atradīs sevī spēku sākt visu no jauna. Tad arī mēs tiksim galā ar šim bailēm. Protams, tam visam ir vajadzīgs laiks, ticība savām spējām, mūsu tuvāko atbalsts. Sākumā tas nav viegli, tomēr mazpamazām tā notiks!

Autore: Ligita