Kā lai atbrīvojas no apvainojošiem uzbrukumiem? – pirmais turpinājums 27.04.2016

Kā lai atbrīvojas no apvainojošiem uzbrukumiem? – raksta sākums

Liene jautā: Paldies par visām atbildēm ko Jūs man sniedzāt, jūtu, ka Jūsu teiktais mani uzrunā un ir ļoti liels atbalsts manā mācību ceļā.

Jau ilgāku laiku manās attiecības ir krīze, meklēju atbildes pati, bet redzēju, ka tas nedod vajadzīgo rezultātu un attiecības tikai grimst dziļākās problēmās. Šī ir mana otrā ģimene un es izšķiroties ar pirmo vīru sevī jutu, ka otreiz tam negribu iet cauri, ka darīšu visu, lai vairāk nešķirtos. Jau otrās ģimenes veidošanas sākumā sāku just, ka scenārijs atkārtojas un, to redzot, es darīju daudzas lietas ar lielāku pacietību, pazemību, jūtu, ka esmu iemācījusies priecāties par to, kas man ir (ģimeni, veselību, vidi, ar materiālo pusi vēl jāstrādā), justies laimīga ikdienas mazajos mirkļos, pieņemt vīru kāds viņš ir (ja kopumā plusi ir vairāk par mīnusiem, tad man jāatrod sevī sajūta kā ar to varu sadzīvot).

Daudzreiz manī ir sajūta, ka šajās attiecībās esam mainītās lomās, un bieži pieķēru sevi pie sajūtas, ka vairāk saprotu, kā liku justies savam pirmajam vīram, tas man dod spēku būt pacietīgākai un iecietīgākai.  Lai arī daudz ko saprotu, daudz arī kļūdas pieļāvu, aiz savas vainas sajūtas un bailēm, centos ļoti izpatikt ar darbiem (biju kļuvusi par verdzeni) savam otrajam vīram, pazaudēju sevi, nebiju godīga pret sevi ( iegalvoju, ka tā ir pareizi, tā ir jāstrādā pie attiecībām un tā ir mīlestība) un līdz ar to pret mūsu attiecībām, aizvainojums un pienākuma sajūta ietekmēja mūsu intīmo tuvību……..jutu, ka man pietrūkst zināšanu kā virzīties tālāk, mani bija pārņēnis izmisums, jo sapratu, ka esmu šeit šajās attiecībās, lai kaut ko saprastu un iemācītos, bet ko?????

Līdz, kā es Jums jau rakstīju, vīrs sāka mani apvainot, ka esmu viņam neuzticīga. Tas ļoti sāpēja un biedēja (tā jau nevaru uzlabot attiecības, kā lai vēl tagad tieku galā ar šādu graujošu apvainojumu), mēģināju viņam pierādīt, ka tā nav taisnība, bet jutu, ka tikai pazemoju sevi un mans teiktais viņā tikai vairo izjūtu, ka viņam ir taisnība. Tad pateicu, ka man pietiek, ka nevaru ar viņu runāt par mūsu attiecībām un risinājumu meklējumiem, ja viņš šo tēmu par neuzticību ievelk mūsu sarunā.

Tad nāca informācija un es sāku lasīt domātājs.lv lapu, uzdod man svarīgos jautājumus un klausīties piedošanas mācības seminārus (esmu noklausījusies pirmos 16 seminārus). Rakstu dienasgrāmatu, un katru dienu strādāju ar sevi, pieķeru jau sevi bieži, kad domas aizslīd negatīvismā, kur uzpeld mani aizvainojumi, kā manas bailes mani ierobežo, kā mani nospiež vainas sajūta, ka man ir daudz nezināmā vēl par atvēršanos mīlestībai…. Es ļoti priecājos, ka beidzot esmu atradusi instrumentu, informāciju, kur rast sev atbildes un saprast kā strādāt (apgūt savas mācības), lai izdarītu visu, kas manos spēkos manas ģimenes saglabāšanai, ko solīti pa solītim arī katru dienu daru.

Priecājos, ka beidzot ir gaismas stariņš un virziens kur doties, bet tad viss sāka strauji pasliktināties mūsu attiecībās. Likās vīrs pilnīgi vārās iekšā, līdz viss uzsprāga, kad meitiņa nebija mājās, biju izgājusi pie draudzenes un nākot mājas nevarēju vairs atslēgt durvis, zvanīju vīram, domādama, ka atslēgai, kas noticis, tad sapratu, ka vīrs ir mājās tikai nelaiž mani iekšā, pats stāv pie durvīm un skatās ik pa laikam pa °actiņu° ko es daru. Ar vīra ģimenes palīdzību mājā iekšā es tiku, bet tam sekoja ultimāts, ka tā esot viņa māja, un viņa gulta un man ir jāatrod cita vieta mājā kur gulēt. Ka esmu viņam sabojājusi dzīvi, padarījusi viņu nelaimīgu un gandrīz traku un viņš tā vairāk nevar dzīvot, ka viņš ir gaidījis, kad es beidzot sapratīšu un mainīšos, bet es ar katru savu darbību tikai pierādu pretējo un viņš vairs nevar man ticēt un nav vairs nevienas iespējas ko viņš man var dot, jo visas esmu izsmēlusi.

Es visu šīs sarunas laiku lūdzu pie sevis piedošanu viņam par to, ka esmu viņu sāpinājusi un pateicos, ka viņš man sniedz šo pārbaudījumu. Tas man ļoti palīdzēja saglabāt mieru un skaidru prātu, bet  es sapratu, ka esmu uz šī ceļa viena, jo viņš nejūt, ka būtu līdzatbildīgs mūsu attiecību krīzē, ka viņš netaisās neko darīt, jo uzskata, ka visu esmu sabojājusi tikai es, ir pilns dusmu un aizvainojuma. Es pārcēlos uz citu istabu, bez skandāliem un pārmetumiem, man ir vajadzīgs laiks, laiks lai sevi sakārtotu, lai manī parādītos kādas jūtamas pārmaiņas, jo vārdi šeit vairs nelīdz, mana pēdējā cerība ir, ka manas izmaiņas varētu ko mainīt. Es zinu, ka tas pirmkārt ir nepieciešams tieši man, šīs manas pārmaiņas, bet vai šādā attiecību stadijā ir iespējams ko mainīt, kā (sieviete ar savu mīlestību, bet es jūtu, ka nedrīkstu sasteigt un man būs nepieciešams laiks, lai sevi iepazītu un sakārtotu)?

Otrs cilvēks gan ar vārdiem, gan ar darbiem ir pateicis nē (viņam šī ir jau trešā ģimene un lai arī neesmu 100% pārliecināta, bet man pēc viņa stāstītā liekas, ka viņam arī šie scenāriji atkārtojas……sievas kas viņu nemīl, nesaprot un viņš pacietīgi pacieš un gaida, līdz vairs nevar, un kad ir viss, tad ir viss, tad atpakaļ ceļa vairs nav…..). Kāpēc tagad, kad jūtu, ka man ir reāla cerība un iespēja mācīties un apgūt savas mācības viss tā strauji attiecībās pasliktinās? Kā, lai vīrs sajūt manu mīlestību (man ļoti jāstrādā ar atvēršanos mīlestībai), ja vienīgais kontakts ko vīrs pieļauj ir komunikācija par mūsu kopīgo bērnu? Kāpēc viss tik smagi notiek (esmu cita valstī, bez ģimenes, tālu no Latvijas, esmu tiešām viena, bez tēva atļaujas nevaru paņemt bērnu un braukt uz Latviju, man nav šeit pilsonības, tad arī tiesiski man ir mazāk izredžu uz bērna aprūpes tiesībām, dēļ krīzes man ir ļoti niecīgi ienākumi……..un tagad arī nezinu vai nākot mājas varēšu durvis atslēgt)? Pareizi vai nepareizi, ar kļūdām un emocijām, bet es kopš sākuma zināju, ka šī ir mana otrā ģimene un mana otrā iespēja un nebēgšu vairs no grūtībām…

Elvita Rudzāte atbild: Tagad nepieciešams saglabāt MIERU UN PACIETĪBU, jo Dievs ir Lienei apstākļus radījis tādus, ka viņa nevar aizbēgt. Tas liecina, ka Viņš vēlas, lai abi partneri attiecībās augtu garā. Liene nevar izmainīt vīru, bet viņš noteikti mainīsies, ja mainīsies pati Liene. Kāpēc brīdī, kad Liene sāka kaut ko saprast notika eksplozija? Tāpēc, lai visi netīrumi iznāktu uz āru un māju varētu sākt mierīgi tīrīt, lai nekas nebūtu paslēpies.

Iesaku Lienei veikt sekojošas rīcības:

1) Lūgt palīdzību Dievam un Augstākajiem spēkiem, lai palīdz sarunā ar vīru atrast pareizos vārdus, dod spēku darbam ar sevi un palīdz atvērt mīlestības avotu.

2) Katru dienu no rīta noskaitīt 33 reizes Tēvreizi un vakarā lasīt Mātes Marijas kādu no Rozārijiem, lūdzot Mātei Marijai palīdzību rast spēku un dzīves gudrību glābt laulību.

3) Lūgt piedošanu savam pirmajam vīram par visām savām saprastajām un nesaprastajām kļūdām. Piedošanu var veikt domās.

4) Piedot pirmajam vīram un citiem vīriešiem, kuri ir kaut kādā veidā sāpinājuši, radījuši neuzticību vīriešu dzimumam kopumā.

5) Nepieciešams ieraudzīt sevī skaudību un sākt to atbrīvot, jo tā var būt par iemeslu vīra greizsirdības lēkmēm.

6) Piedot otrajam vīram pārmetumus, greizsirdību un visu citu, kas ir sāpinājis. Lūgt piedošanu, ka nav pratusi viņu mīlēt tā, lai viņš to justu.

7) Piedot otrā vīra vecākiem, kas ir kaut kādā veidā radījuši viņas vīrā ļoti lielas bailes “mani nemīl”.

8) Piedot visām sievietēm (zināmām un nezināmām), kuras ir attīstījušas viņas vīrā bailes “mani nemīl”.

9) Atbrīvot savas bailes “mani nemīl”, piedodot visām situācijām un cilvēkiem, vecākus ieskaitot, jau no bērnības, kas šīs bailes ir attīstījušas.

10) Atbrīvot savu vainas izjūtu.

11) Ik brīvu brīdi domās sūtīt vīram mīlestības enerģiju – no savas sirsniņas uz vīra sirsniņu; sūtīt mīlestības enerģiju tuvākajai apkārtnei, cilvēkiem un pēc tam visai pasaulei; sajust sevi kā mīlestības avotu, kas dalās ar mīlestību – dod un neko negaida pretim.