Kā lai atbrīvojas no pagātnes sāpīgajām atmiņām? 08.04.2015
Sieviete jautā: Arī es, izlasot par atmiņām, vēlos padalīties un jautāt pēc padoma. Nu jau mani zilie ilgu putni aizlidoja, tomēr ik pa laikam vēl mēdz atgriezties, lai arī laiks pagājis visai ilgs, kopš no tām atmiņām cenšos atvadīties. Man bija kādas skaistas attiecības, pirms vēl līdz galam atvadījos no savām iepriekšējām attiecībām, Tā sanāca, ka devos ceļojumā ar domu – sakārtot galvu un izlemt šķirties vai nešķirties, bet šis ceļojums bija pie kāda cilvēka, kurš man bija kļuvis par lielu un ļoti svarīgu manas pasaules daļu un šo tālo ceļojumu dāvināja man. Aizbraucot pie sev tuvas dvēseles, man aizcirtās elpa, biju bez prāta un diemžēl ari bez spējas atvērties. Radās viens pārpratums pēc otra, bet runāt par to, risināt – nepietika reakcijas ātruma.
Atbraucot mājās, es izlēmu nešķirties, jo mans iepriekšējais partneris uzzinot par visu, saņēma mani kā milzīgu Dieva dāvanu un neizlaida no rokām. Un viņa rokās es jutos kā mājās, kur mani pieņem, saprot un mīl. Lolo. Es sākumā raudāju, stāstīju visu, atzinos, un viņš kā laba, veca draudzene uzklausīja….Galviņu paglaudīja. Asaras noslaucīja. Protams, dusmojās arī, bet arī atzina savas kļūdas. Un tā nu mūsu attiecības sakārtojās. Tikai – tās atmiņas – tas jau ir tas pats, kas neuzticīgums. Jo tās bija stipras gana.
Sākumā tik stipras, ka, izdzirdot mūziku, tā atgādināja man Viņu ik uz soļa. Un iedūrās sirdī kā šķēps. Uz katra stūra man ” rādījās” Viņš. Tikai
nesen esmu atsākusi klausīties mūziku, lai to baudītu nevis gremdētos sāpju pilnās atmiņās. Ar prātu, ar spēku – jau sen rakstīju “atvadu vēstules” Viņam, kurās uzrakstīju, ko domāju un sadedzināju, un domāju, ka palaižu viņu, bet nekā nebija. Tas sākas un sākas no gala. Un sapņos man
rādījās un dažādas ainas bija, ko atkal un atkal pārdomāt, un sarunājās ar mani telepātiski domās. Nu jau vairs nē. Nu jau esam katrs uz citas
galaktikas. Un tomēr – mēdz vēl pa ērkšķītim sirsniņā iedurties. Ka nesaprata, ka nenovērtēja, pārprata, ka es nepaspēju izstāstīt, pateikt, parādīt…
Zinu,ka viss notiek kā jānotiek. Un ir viss labi. Ir labi. Bet kāpēc tik ilgi jāizsāp tas? Kaut piedevu un piedošanu palūdzu dusmām, un katram mazākajam melnajam mākonītim piedošanu palūdzu un piedomāju, ko katra lietiņa man mācīt gribēja. Tomēr tik stipri pa sievišķību iesita man tas…. Laikam nevar draudzēties ar cilvēku, kurš nevērtē tevi kā dievieti, tikko mazākās aizdomas, ka nevis alkst, bet kaut kas cits neskaidrs, tā labāk nesapīties?
Elvita Rudzāte atbild: Tas ir tikai normāli un pat nepieciešams pārdomāt savu dzīvi, atcerēties savas pieļautās kļūdas, izprast to un citu nepatīkamo situāciju sniegto mācību, kā arī pakavēties jaukās atmiņās. Sāpes rodas no tā, ka cilvēks kavējoties atmiņās, sevi sāk šaustīt par pagātnē pieļautu kļūdu vai neizteiktiem vārdiem. Lūk, tieši šī sevis šaustīšana rada dvēselē sāpes, jo cilvēks sevi māna ar domām: “…ja es būtu rīkojis vai pateicis tā, tad tagad viss būtu savādāk, mēs būtu kopā…” Tās ir maldīgas domas. Viss vienmēr notiek tā kā Dievs grib. Ja Dievs grib, lai mēs apgūstam kādu mācību, tad apstākļi tā sagrozīsies, ka notiks viss pavisam savādāk nekā esam gaidījuši vai vēlējušies.
Es zinu, ka īpaši sievietēm piemīt šis netikums – dzīvot ilūzijā, jo arī pati esmu sieviete. Bet tiklīdz es sapratu kā dzīvē notiek procesi, kā ikdienā darbojas Dievišķie likumi, ka Dievs visu nosaka un es esmu tikai Viņa rokās instruments, no tā brīža es spēju uz savu pagātni paraudzīties ar smaidu un esmu pateicīga par visu slikto un visām neveiksmēm, kas ir bijušas manā dzīvē, jo tas man ir ļoti palīdzējis garīgi attīstīties un darīt to darbu, ko pašlaik daru.
Mans vēlējums visiem, kuriem sāp dvēsele par pagātnē notikušo – atstājiet savas rūpes Dievam, ielieciet tās Viņa rokās un sāciet jaunu dzīvi, jau ar pavisam citu sapratni un laimes izjūtu, ar pateicību, ka ir iespēja dzīvot un mācīties.