Kā lai atgriežas pie savas būtības, vienlaikus sev neradot problēmas darbā? 25.12.2019

Līvija jautā: Esmu sapratusi, ka šobrīd vairāki manas dzīves cilvēki spoguļo vēlmi izpatikt. Diemžēl šis stress man rada diezgan tumšu bildi. Saprotu, ka tas nāk no bailēm “mani nemīl” un vēlme izpatikt māca atgriezties pie savas būtības. Nav īsti skaidrs, ko tas nozīmē praktiskā ziņā. Pastāstiet, lūdzu, kā uzvedas cilvēks, kuram ir vēlme izpatikt un kā uzvedas cilvēks, kurš ir brīvs no šīs vēlmes.

Otrkārt, ko iesākt gadījumā, ja darba vidē lielākoties kolēģu attiecību pamatā ir izpatikšana vienam otram? Kā lai atgriežas pie savas būtības, vienlaikus sev neradot problēmas darbā? Vai tas ir iespējams? Kā to vislabāk izdarīt no garīgā skata punkta?

Jautāju tāpēc, ka ir kāds kolēģis, kurš, ja ne pilnībā, tad kopumā dzīvo saskaņā ar savu būtību (vismaz man tā šķiet), bet tam ir arī savas sekas, t.i., ikgadējā novērtēšanā vadītāja viņu novērtēja slikti, lai arī darbus visus vienmēr ir izdarījis. Novērtēšanas laikā vadītāja viņam izteica pretenzijas pret to, kāds viņš ir kā cilvēks, respektīvi, pa telefonu nerunā tā, kā vadītājai gribētos, nepiesakās pēc papildus darbiem, neatvieglo citu nodaļu kolēģu darba slogu u.tml. Novērtēšanas rezultātā viņam samazināja atvaļinājumu dienu skaitu.

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno savus mērķus, nedomājot par to, ko citi par viņu padomās. Cilvēks, kas nedzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno tikai tos mērķus, kurus citi uzskata par labiem jeb citiem vārdiem sakot, atteiksies no tiem mērķiem, kurus citi neatbalsta.

Piemēram, es dzīvoju atbilstoši savai būtībai un tāpēc esmu saņēmusi daudz kritisku piezīmju par to, ko daru, bet šīs piezīmes nav mani atturējušas turpināt sasniegt mērķus, kurus pati (un nevis kāds no malas) esmu izvirzījusi. Kāds uzskata, ka esmu kļuvusi dīvaina, bet arī tas mani neattur turpināt iesākto darbu.

Kad uz Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku atbrauc apmeklētāji, bieži dzirdu piezīmes, ka viņi nebūtu uzdrošinājušies šādu parku veidot, jo būtu baidījušies, ko citi par viņiem padomās. Droši vien tāpēc, ka manī šādas bailes nebija, Augstākie Spēki uzticēja man šo pienākumu.

Tātad cilvēks, kas nedzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno tikai tos uzdevumus, kurus atbalsta viņa tuvākie, darba devējs utt. Viņš nespēj ļauties savai sirdsbalsij. Viņš klausa tikai savu prātu. Bet cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, klausa sirdsbalsi, jo zina, ka tur mājo Dievs, un Viņš nevar dot nepareizus padomus.

Darbā var būt dažādas situācijas. Var būt, ka tevi pieņem tādu kāds esi, un var tā arī nebūt. To nosaka darba kolēģu savstarpējā karma un apgūstamās mācību stundas. Cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, ievērojot Dievišķos likumus, darbā tiks pieņemts tāds kāds viņš ir. Pat, ja kādam kaut kas nepatiks, viņš ar to samierināsies, jo pāri visam stāv tas, ka šis cilvēks darbā ievēro Dievišķos likumus, kas nozīmē, ka viņš strādā ar mīlestību, dara darbu tik labi cik spēj, palīdz visiem un cenšas nevienu nesāpināt. Vai šādu cilvēku darbā vadītājs novērtēs ar sliktu vērtējumu tikai tāpēc, ka viņš atteiksies piedalīties darba vietas ballēs vai citās kolektīva kopīgās izklaidēs? Līvijas minētais kolēģis dzīvo kā egoists, nevis atbilstoši savai būtībai. Tā ir milzīga atšķirība. Egoists domā tikai par savu labumu. Dzīvošana atbilstoši savai būtībai nozīmē savas Dievišķās dzirkstis izpaušanu.

Katram cilvēkam Dievs ir devis Dievišķo dzirksti, bet cik daudzi to uzdrošinās izpaust?