Kā lai es nolieku visas lietas savās vietās? – pirmais turpinājums 31.10.2014

Kā lai es nolieku visas lietas savās vietās? – sākums

Ingas atbilde: Saņemot Jūsu atbildi, jutos šokēta, aizvainota, kā ar slapju dvieli pa ģīmi dabūjusi. Es pat iedevu kolēģei izlasīt gan savu stāstu, gan Jūsu atbildi un saņēmu to, ko gaidīju. Jūsu atbilde ir aizvainojoša. Kā tad tā- viņš var visu atļauties, bet es par to esmu atbildīga! Godīgi sakot, es šodien nespēju pastrādāt, kādu stundu staigāju pa tuvējo parku un raudāju. Tagad vakarā nedaudz darbu apdarīju, bet šis jautājums manī gruzd ļoti. Skaidrs ir tas, ka es sevi nemīlu. Nereti ir brīži, kad domāju, ka visiem un man pašai būtu vieglāk, ka manis nebūtu. Man ir nepieņemami tas, ka man šai dzīvē viss pienākas tādā kā farsā. Es neesmu pamanījusi, ka citiem tā ir. Man ir zināms, kas man jājūt, bet es nezinu, kā to panākt.

Patiesībā, ar sevi apmierināta esmu bijusi īsu brīdi savā dzīvē – tad, kad biju iekārtojusies uz kredīta iegādātajā dzīvoklīti, dzīvojām ar dēliņu divatā, strādāju, vakaros un brīvdienās abi braucām slēpot vai peldēties, apceļojām Latviju ar mašīnu, es studēju zinības savā profesijā. Bet man taču to vīrieti vajadzēja! Un uzkāpu uz tā paša grābekļa, uz kura ar pirmo vīru – sagājos ar to, kurš man pievērsa uzmanību. Tiesa, šis grābeklis bija apdullinošāks kā pirmais, ne es pamanīju, ka cilvēks ar atkarībām, ne to, ka mani sev pieprasa par visiem 100%, tak nē, man glaimoja uzmanība. Tas, ka vēlējās mani precēt (pirmais vīrs apprecēja, jo bija gaidāms bērns). Protams, dēls protestēja, bet viņam nācās pieņemt patēvu. Tiesa gan, apprecējāmies, taču kopā nedzīvojām vēl 2 gadus – viņa pagastā sev darbu neatradu, bet tā kā man hipotekārais kredīts, kura dēļ ieķīlāts arī manu vecāku īpašums, es nevaru atļauties palikt bez ienākumiem. Tā nu 2 gadus mums bija burvīgas attiecības- es braucu pie viņa nedēļas nogalēs, kopu viņam māju, gatavoju pusdienas, savukārt viņš mani sagaidīja, izguldināja- biju atpūtusies kā debesīs. Tukšās alus bundžas no manām acīm bija noslēptas, cigarešu dūmi no mājas izvēdināti- cilvēks centies atstāt labu iespaidu…

Pirmais bērniņš no mums atteicās 7 nedēļiņā- abi dikti bēdājāmies… Kad pieteicās šis bērniņš, bijām ļoti priecīgi. Man nebija viegli – man jau gandrīz 40. Bet grūtniecība kopumā norisa normāli. Bija daži brīži, kas mani sarūgtināja. Vairākkārt, kad pie viņa atbraucu, viņš nebija pretī uz autobusu ar mašīnu (es viņam atstāju savu auto, jo tālu no centra dzīvoja), tad es gāju kājām tos 3 km. Nereti, māja tukša, krāsnis nekurinātas, tad gāju pie kaimiņiem atkal apmēram 3 km, kur vīriņš dzēra. Citreiz jau bija beidzis dzert, gulēja uz grīdas. Tad ņēmu mašīnas atslēgas no viņa kabatas. un braucu uz savām mājām. Un jutos kā slazdā, jo zināju, ka viņš no manis nešķirsies. Bet es tādu dzīvi negribu! Bet – bērniņš pieteicās. Īsi pirms dzemdībām vīrs pārcēlās pie manis uz manu vienistabas dzīvokli. Tā nu mums tāda īsta kopdzīve bija tikai apmēram pusotru mēnesi. Kad mazā piedzima, viss sagriezās tādā virpulī… Jau pirmajās stundās viņu no manis aizveda uz Valmieru (dzemdēju Madonā), tad, kad mani izlaida no dzemdību nodaļas, traucāmies abi pie bērniņa, un tad sākās mūsu dzīve slimnīcā, kura uz 4 mēnešiem kļuva par mūsu mājām. Bērnam bija jau pirms dzemdībām slēgušās galvas kaulu šuvītes, bija hoānu atrēzija, hematoma un…. Tikai vēlāk es sapratu, cik tuvu neizdzīvošanai bijām mēs abas dzemdībās, un cik mazas cerības deva ārsti, ka bērns izdzīvos arī vēlāk.

Bērns ir pārcietis ap 20 vispārējās narkozes, 6 lielas operācijas galvā un savu 4 gadu jubileju sagaidīja dzīvespriecīga, gudra, kustīga, veselīga. 3 gadus ik nakti uzmanījām, lai viņa miegā nenosmok un tikai gadu mums vairs nav šīs problēmas- pēdējā galvas operācija atvēra viņai degunu. Pēdējā operācija vispār bija smags pārbaudījums manai psihei, es tad arī salūzu. Bērnam bija uz galvas rāmis, ar kura palīdzību tika izvilkta sejas vidusdaļa pareizā pozīcijā (operācija saucās LeFort III). Tas laiks ar to rāmi, kad jāuzmana, lai viņa nesalauž, lai operācijas rezultāti netiktu sabojāti… Man pat grūti raksturot ar vienu vārdu, kāds bija šis laiks… Paldies Dievam, šis laiks ir pagājis, rezultāti ir labi. Ārsti drusku bēdājas, ka galviņa grib augt kā tornītis- uz augšu. Meitenei ir uzvedības traucējumu un neliels infantilisms, grūti iet ar valodiņas attīstību. Nav bezcerīgi, bet kaut kur sirds dziļumos jūtu, ka neesmu pieņēmusi, ka laikam jau mana meitiņa nekad pilnīgi vesela nebūs.

Laikā, kad bijām ar bērniņu slimnīcā, vīrs dzīvoja ar manu puiku- abi kopa dzīvokli, mazgāja drēbes, gatavoja ēst. Sekmes skolā bija labas. Man par to nebija jāraizējas. Viens man bija skaidrs kā gaiša diena- es nekad negribu būt šī cilvēka apgādībā. Kāpēc? Es domāju, ka viņš lielu daļu naudas nodzertu, un man tādēļ būtu jākreņķējas. Un man tas kredīts, kuru jāmaksā vēl 17 gadus. Kad bija jāatgriežas darbā, nāca ļoti labs piedāvājums, un mani Dievs ielika vietā, kur varu saņemt pieklājīgus ienākumus. Manī mīt bailes šo vietu pazaudēt, kaut arī šīm bailēm pamata nav! Pat laikā, kad sākās mana depresija un tas atspoguļojās darbā, mans priekšnieks ar mani runāja un aicināja sameklēt sev palīgu. Man ir ļoti labs priekšnieks! Viņš zina par maniem privātajiem klientiem un neiebilst pret to. Man ir palīgs un abas kopā mēs visus darbus spējam paveikt! Tomēr depresijas dēļ pirms gada palaidu finanšu grožus un iedzīvojos SMS kredītu parādos. Nu bija tāds laiks, kad nolēmu- ja jau man kalkulators galvā ir sagājis dēlī, tad lai tā nauda iet savu gaitu. Pāris mēnešus nesamaksāti rēķini par dzīvokli, nesamaksāts nekustamā īpašuma nodoklis, nesamaksāti nodokļi…. Esmu apmēram 1400 EUR lielā parādu bedrē. Zinot vīra attieksmi, nevaru viņam atklāt, ka no SMS kredītiem vaļā neesmu tikusi. Pirms pusotra gada mums bija iespēja samainīt vienistabas dzīvokli uz divistabu. Tagad tas jāremontē. Pārsvarā vīrs pa mājām gulšņā, dzer alu un pīpē. Bet, kad viņam uznāk luste remontēt, tad man jāspēj sagādāt materiālus. Bet man dēļ tiem parādiem pietrūkst. Vienu SMS kredītu atdodu, tūliņ jāņem nākamais. Ja šomēnes būs jāņem, tad tas būs jau 12.kredīts. Es viņam nedrīkstu teikt. Jo, kad pavasarī pateicu, tad viņš mani tā zākāja, ka gribējās būt mirušai. Un reiz uz jautājumu- vai esmu samaksājusi SMS kredītus, atbildēju, ka esmu. Tai brīdī biju ar samaksājusi. Kamēr viņš nav pajautājis, vai ņemu atkal, tikmēr varu klusēt un to neteikt. Bet neņemt nevaru. Lai kā cenšos samenedžēt izdevumus, vienalga 7-10 dienas pirms algas, naudas nav ne centa.

Man tā nekad nebija, kad dzīvojām tikai ar dēlu divatā. Šobrīd man Dievs dod ienākumus, bet mans kalkulators ir sabojājies. Es vairs nezinu, cik man ir naudas kontos, un pārtērējos. Vasarā uzliesmoja piena sēnīte. Mums intīmas attiecības bija reti – reizi pāris mēnešos. Es nespēju nodarboties ar seksu, esot vienā gultā ar bērnu. Bērns ir mūsu gultā, jo 3 gadus ik nakti uzmanījām viņas miegu, lai nenosmok. Un vienā no tām retajām reizēm piena sēnīte radīja diskomfortu arī viņam. Es divus mēnešu dabūju klausīties cik bezatbildīga esmu, ka mājās atnesu sēni. Es netaisīju kreisos gājienus ar citiem vīriešiem, sēnīte uzplauka citu iemeslu dēļ- es nezinu kādēļ. Bet tagad mums nav intīmo attiecību vispār. Es nevaru ļaut viņam sev pieskarties, jo nu vairs neesmu droša, ka atkal nav sēnīte. Visticamāk, ka ir. Ja man vēlreiz tas būs jādzird, tad es neizturēšu, es sabrukšu. Kāpēc neārstējos? Nepietiek naudas, terapija ir tik dārga.

Drīz būs gads, kad pēdējo reizi no vīra saņēmu kāvienu. Tā prasti, pa purnu. Citā reizē biju uzvedusies tā, ka viņu izprovocēju, tai reizē viņu izprovocēja kaut kāds pilnīgs sīkums, pat neatceros, kāds. Nācu uz darbu ar uz sejas uzsukātiem matiem, lai neredz zilumus. Vairāk nav sitis, jo es to nevēlos. Patiesībā, tik vienkārši! Sanāk, ka tad, kad sita, tad es to vēlējos? Dīvaini, bet jāatzīst, ka tā bija gan…

Es palasījos- cik jau nu varēju sakoncentrēties- kā sevi mīlēt. Tāpat nesaprotu, ar ko sākt… Piemēram, tagad pēc daba man jāiet uz veikalu pirkt maizi, našķis mazajai un alus vīram. Man fiziski nelabi no tās domas, ka korķēs to bundžu vaļā un dzers. Tad būs ar stulbām acīm un šļupstēs muļķības. Nepirkt nevaru. Jo ja nav alus, tad sāks kasīšanās pie sīkumiem – karotītes ne tajā virzienā, mans krāciens parāk skaļš, mazgāties ejam pusminūti par vēlu…. Viņš visu laiku pieprasa nedalītu uzmanību un nepārtrauktu slavināšanu. Par katru sīkumu. Un apvainojas, ka nepamanu, kas tad mainījies mājās (piemēram, šodien, silikons nopūsts starp sienu un grīdu- caurspīdīgs, nu nepamanīju). Es nespēju atrast tos jūsmas vārdus, tad viņš slavē sevi pats- kur tu tik labu vīru atradīsi. Manuprāt, pārāk augstprātīgi un uzpūtīgi, ne nu tik izcils, ne nu tik pareizs. Un man jau vairs nav iespēju slavēt, pats saslavējas…

Patiesībā, man ir ļoti daudz ko teikt, bet jābeidz, darbalaiks beidzies, mani gaida mājās ar saldumiem un aliņu. Diemžēl, nav īsti neviena, ar ko parunāt. Negribu ne mātei, ne māsai to visu uzgrūst. Māte raudās un pārdzīvos par mani. Māsai īsti neuzticos. Viņa it kā iet skolā, kur mācās astroloģiju un dažādas garīgas lietas, bet savu dzīvi viņa nevis sakārto, bet sabeidz. Bet tas ir cits stāsts. Pie psihiatres, ka ir arī psiholoģe, negribu iet, viņa izraksta zāles. Es negribu vairs dzert zāles. Par sevis mīlēšanu domāju. Ja es savu ķermeni gribu ieģērbt siltā ziemas mētelī- vai tā ir vai nav sevis mīlēšana? Bet es sev nepērku mēteli, jo mans dēls un vīrs ir bez ziemas mēteļiem- tātad es nedrīkstu pirkt sev, vispirms jāpērk viņiem?

Pirms mēneša mēģināju sevi sakārtot, izmantojot Mēnes dienas. 1.MD saplānoju darbus visam mēnesim- gan ģimenes attiecību normalizēšanu, gan finanšu sakārtošanu, gan darbus profesionālajā jomā. Šis tad izdevās, šis tas nē. Daudz nebēdāju. Bet interesanti, ka nākamajā 1.MD neko nesaplānoju. Jo tā bija no pusnakts līdz 8-40. Un iekrita meitiņas dzimšanas dienā. Biju domājusi, ka kā parasti, pirms astoņiem būšu darbā, tad saplānošu mēnesi. Bet vīrs ierosināja man braukt līdzi uz skoliņu, un tā darbā ierados ap deviņiem. Tas nozīmē to, ka šī nav mana metode, mans ceļš?

Es nezinu, kurš ir mans ceļš.. Tas ir tik sarežģīti. Man darbā viss ir saprotami- esmu grāmatvede- jāstrādā likuma rāmjos- to var darīt, to nevar, tas ir likumīgi , tas nav….

Elvita Rudzāte atbild: Paldies, Ingai, par tik atklāto vēstuli. Es domāju, ka viņas vēstule ļoti daudziem lasītājiem palīdzēs izprast kā dzīvē mēs paši sev radām problēmas, apmaldāmies tajās un nezinām kā no tām izkļūt.

Man prieks, ka Inga uzdrošinājās man rakstīt vēlreiz, neskatoties uz to, ka mana pirmā atbilde viņu ļoti aizvainoja. Tas liecina, ka Inga ir spērusi pirmo soli, lai izkļūtu no apburtā loka. Ja viņa būtu turpinājusi sevi žēlot, tad problēma padziļinātos, bet tagad es redzu, ka viņa ir gatava sākt ar sevi strādāt, par ko man ir liels prieks!

Piedod, Inga, ka mana pirmā atbilde Tev nebija tīkama un tā Tevi aizvainoja, bet citādi es nevarēju Tev palīdzēt, bet es ļoti vēlos palīdzēt Tev un citiem, kas lūdz man palīdzību. Dažkārt nākas cilvēku burtiski “izsist no sliedēm”, lai viņš beidzot sāktu domāt un kaut ko darīt lietas labā. Es to nedaru tīšām, es vienkārši esmu patiesa, necenšos cilvēkam izpatikt un tas dod pozitīvu rezultātu.

Kā Inga var palīdzēt pati sev un virzīties tālāk, atrisinot savas dzīves problēmas?

1) Vispirms Ingai ir jāsāk strādāt ar PIEDOŠANU. Ingai ir jāpiedod saviem vecākiem viņu pieļautās kļūdas. Domāju, ka Inga ir bērnībā cietusi no vecāku mīlestības trūkuma. Iesaku Ingai piedošanu veikt sekojoši: iedegt svecīti un paņemt baltas papīra lapas. Ingai ir jāraksta vēstule vispirms mammai, uzrakstot kā viņa jutās bērnībā, kad mamma pret viņu attiecās viņasprāt netaisni, uzskaitot notikumus, kas viņai ļoti sāpēja, un pēc tam katru notikumu piedodot. Vēstulē ir jāraksta visas negatīvās emocijas, kādas Inga bērnībā izjuta, kuras ir saglabājušās atmiņā. Pēc tam vēstule ir jāsadedzina drošā vietā, lai neradītu ugunsbīstamu situāciju, jo šādas vēstules deg ar daudz lielāku intensitāti nekā citi papīri. Vēstule nav nevienam jārāda un jāglabā. Kad tā ir uzrakstīta, tā ir jāsadedzina. Pēc tam Ingai līdzīga vēstule ir jāraksta tēvam un arī jāsadedzina, tālāk māsai un citiem tuviniekiem, kas Ingu ir bērnībā sāpinājuši. Tad Ingai jāpiedod (līdzīgi rakstot vēstules un dedzinot) visiem citiem cilvēkiem, kas viņu ir sāpinājuši bērnībā un skolas gados. Pēc tam līdzīgā veidā Ingai ir jāpiedod savam pirmajam vīram un tikai tad jāstrādā ar piedošanu pašreizējam vīram.  Pašreizējam vīram iesaku rakstīt atsevišķu vēstuli katram atmiņā saglabājušam nepatīkamajam notikumam, to vīram nerādot, bet atkal sadedzinot. Jāpiedod ir visiem citiem cilvēkiem, ieskaitot mani, kuri Ingu ir sāpinājuši. Vēstules ir jāraksta katru dienu tik ilgi cik sirds vēlas.

2) Katru dienu Ingai ir jālūdz piedošana savam ķermenim, ka ar nepareizo attieksmi pret dzīvi un saviem stresiem, tam ir ļoti nodarījusi pāri. To var darīt domās vai skaļi ar savu ķermeni sarunājoties.

3) Katru dienu Ingai ir jāpiedod visas savas pieļautās kļūdas pašai sev. To Inga var darīt domās vai skaļi sarunājoties ar sevi. Domās Ingai nepieciešams samīļot sevi kā vismīļāko cilvēku uz pasaules.

4) Kad piedošanas process pagātnes notikumiem ir pabeigts, tad Ingai ir jāatbrīvo savi stresi: bailes “mani nemīl”, vainas izjūta, dusmas, bailes no materiālām problēmām, skumjas, bezcerības izjūta, bezspēcības izjūta, vēlme izpatikt, kauns, lepnība u.c. stresi , lasot Piedošanas praksi. Stresu atbrīvošana ir jāveic katru dienu, līdz depresija ir atkāpusies.

5) Kad Inga jutīsies nomierinājusies, tad ir jāizrunājas ar vīru, atklāti izstāstot kā jūtas, kas dzīvē nomāc (jāatzīst izmisums par naudu un bezspēcība risināt naudas problēmas). Sarunai jābūt mierīgai, ar mīlestību. Pirms sarunas vīram domās jāsūta mīlestība un arī fiziski iesaku apskaut vīru, klusējot, ar mīlestību ieskatoties tam acīs. Ja vīrs jutīs sievas mīlestību, tad viņš izturēsies pret viņu savādāk pat, ja saruna viņam būs nepatīkama. Vēlama būtu intīmā tuvība, bet to nedrīkst darīt piespiedu stāvoklī. Piena sēnīte veidojas, ja sieviete nododas intīmajai tuvībai aiz pienākuma bez mīlestības pret partneri. Ja vīra reakcija ir negatīva, tad uzreiz domās piedot vīram, ka viņš sievu nesaprot. Noteikti nesākt strīdēties, ja gadījumā saruna tomēr ir izprovocējusi strīdu. Ja sākas strīds, tad apklust un tikai piedot vīram viņa neizpratni.

6) Tālāk būtu Ingai jāstrādā ar tagadnes negatīvajām situācijām, kuras radīsies pēc sarunas ar vīru, izprotot to sniegtās mācības. Tas nebūs viegli, jo Ingai pietrūkst zināšanas, bet, ja viņa ir gatava turpināt dalīties ar savu pieredzi, esmu gatava rakstiski skaidrot Ingas neapgūtās mācības, jo zinu, ka mans ieguldītais darbs un Ingas pieredze strādājot ar sevi palīdzēs ne tikai Ingai sakārtot viņas dzīvi, bet būs milzīgs atbalsts arī citiem, kuri kautrējas rakstīt par līdzīgām problēmām un ir nokļuvuši “apburtā lokā”.