Jāņa viedoklis: Vēlējos padalīties ar savu redzējumu. Varbūt dari tā, precīzāk, palūdz, lai Dievs, Augstākie Spēki iedod tādu darbu, kas Tev patīk. Bet par pārējo, lai domā Dievs. Pārējais- kāds ir priekšnieks, darba specifika, kolēģi, samaksa, darba apstākļi, vieta. Un, ja gribas iet prom no darba, vispirms pajautā, palūdz Dievam, Augstākiem Spēkiem vai tā var darīt. Gan jau atbilde atnāks tādā vai citādā formātā. Varbūt darbā ir jāiegūst kāda spēja, prasme, īpašība. Pacietība, iecietība, precizitāte, arī atbildība. Bet vēl nav no Augšas sagatavota situācija. Varbūt tiks dots cits amats tajā pašā iestādē. Citi pienākumi, atbildība un viss pārējais. Jebšu cits placis, platforma izaugsmei visos virzienos.
Ne tikai laicīgās prasmes, bet arī garīgās prasmes. Darba vieta, vide kā garīgās izaugsmes placdarms, poligons. Pavērot kā citi veido attiecības, kolēģu attiecības, ja darba specifika to atļauj. No paša pieredzes man tika iedoti visādi darbi, visi patīk. Un jā, nelieciet paša darbā gaidas, vērtējumu no citiem. Tas ir tāds grābeklis- jo lielākas gaidas no citiem, vērtējuma sagaidīšana, jo lielāka vilšanās sagaida, ja kaut kas nesanāk ne tā kā vajag. Izeja ir- dari darbu [mājās un darbavietā] tā, it kā darītu priekš sevis. Savā labā. It kā Tev pašam piederētu uzņēmums. Dari negaidot atalgojumu. Tas ir apmēram tas pats, kas izslaucīt istabu un negaidīt atalgojumu no kaimiņiem. Gaidīt jau vari, bet nesagaidīsi.
Vislielākā problēma ir tā, ka mums ir greizs priekšstats par darbu, tas nāk no komunisma laikiem, kad visiem bija darbs. Bet ar kādu attieksmi cilvēki strādāja? Motīvs izšķir visu. Izskatās, ka šī sērga dzīvo joprojām daudzos cilvēkos, tiek nodota nākamajām paaudzēm kā tāda lieka nasta. Kad darbs tika uzspiests. Ne velti tehnika salūzt, ir dzirdēts, ka dažs labs piepalīdzēja salauzt kaut ko.
Praktiskā dzīves pieredze- ja esi dusmīgs, tad nestrādā neko, jo visādi negadījumi ar tehniku gadījušies tieši tad kad darīju kaut ko kad biju dusmīgs. Ar vārdu tehnika domāju arī visa veida darba rīkus. Tehnikai, rīkiem ir dvēsele un lai viņa mūs pasargātu, ņem un salūzt. Savukārt mums tiek dots laiks dziļām un viedām pārdomām- vai darbs, pats darba process ko daru, man patīk vai nepatīk. Tas ir ļoti svarīgi, jo darbā pavadām ļoti daudz laika.
Darbs tika uzspiests ne tikai nesenos laikos, bet arī pēdējo daudzu gadsimtu un gadu tūkstošu laikā. Vergu un kungu laikmets. Tu vari uzspiest strādāt, bet darba mīlestību, darba prieku nevar otram iedot kā tādu lietu vai mantu, kas nekur nepazūd un nedilst, un visādi citādi nenolietojas laika gaitā. To nevar nopirkt. Man jau šķiet, ka darba degsmi var nodot tikai maziem bērniem, jo viņi uz mūsu pasauli skatās caur vienpolāru pasauli, jeb neduālistisko. Savukārt mēs, pieaugušie, kuri pasi sev šķietami „gudrāki”, skatām lietas, arī darbu duālistiski. Un ir kāda maza daļa, kas darbu dara ar prieku. Jeb darbu apskata kā monētu no trijām pusēm. Cipars, ērglis un pati monētas maliņa. Jeb darbu apskaties no daudzām pusēm, visām pusēm. Es uzskatu, ka laimes un piepildījuma sajūtas ņemšana no paša darba procesa ir kā sava veida izeja no vēlmju verdzības. Man jau šķiet, ka pašas vēlmes rodas no kaut kādas neapmierinātības sevī, citos. No tukšuma sevī. Bet daba nemīl tukšumu. Tas tiecas ar kaut ko aizpildīties, lai būtu līdzsvars. Tas ir kā uz svariem – vienā kausā laimes, piepildījuma sajūta un otrā kausā vēlmju saraksta kaudze.
Te var paskatīties plašāku skatījumu, varbūt ka palīdz: https://domatajs.lv/gandarijums-darba-kapec-ne-visi-to-izjut/ https://domatajs.lv/motivs-stradat-kapec-tas-tik-svarigs/
sending...
