Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – ceturtais turpinājums 04.10.2023

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – raksta sākums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – pirmais turpinājums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – otrais turpinājums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – trešais turpinājums

Sieviete jautā:

Paldies, man gan šķiet, ka es mīlu savus bērnus un arī tieku galā, tikai jūtos nogurusi un ka cīnos viena, arī par to, lai attiecības uzlabotu, vīrs problēmu neredz. Pēdējais aizvainojums arī uznāca par to, ka vēl pasaka atklāti, ka nekad nav bērnus audzinājis. Bet viņš taču nav karā. Bērni mani klausa daudz vairāk kā vīru, es vienkārši neļauju neizdarīt, tā teikt panāku, ka iet un pilda tos mājas darbus, ar mīlestību sakot piecas reizes ir vienalga. Vīrs saka sākumā ik pa laikam maigi un paliekot bez rezultāta. Manī pat nav tādu dusmu pret bērniem, meita klausa pat brīžam par daudz, dēls gan protestē. Bet jā ir aizvainojums, ka vīrs pēc darba var skrolēt telefonu visu vakaru, bet sieviete tā nevar, un sieviete ir atbildīga pēc tam, pie tā paša higiēnista, kad viņa prasa cik cītīgi mazgā, higiēnists bērniem ir par velti.

Es sapratu jūsu domu. Bet jā galvenā sajuta ir tā netaisnīguma sajūta. Atceros, ka mans tētis senāk teica, kad runājām, kad bērni mazi un teica, ka nu jau par kādu sirmu matu vairāk utt. Un ka tāds esot mammītēm liktenis. Bet sanāk, ka vīrs no tā visa ir brīvs? Protams, ka ne jau pavisam. Jā agrāk vai karā, vai tad varbūt vīrietis arī vienīgais to mamutu nesa, bet tagad sievietei ir jāspēj viss, viņai arī ir jānes mamuts un ja agrāk saimē visi viens otram palīdzēja, tad tagad visi ir nošķirti neatkarīgi un būtībā tā sieviete arī paliek viena audzināšanā. Tas jau arī ir pēckara nospiedums, kad sievietes ir iemācījušās ar visu tikt galā, matriarhāts un vīrieši palikuši malā, bet kā var izaudzināt kārtīgu vīrišķīgu vīrieti, ja to audzina tikai māte?

Es domāju, ka vislielākā mana problēma ir, ka es sevi par maz mīlu un novērtēju, ka esmu to tā ielaidusi, pieļāvusi daudz ko sava dzīvē. Es patiesībā apkārt redzu daudz sieviešu, kas prot laiku veltīt sev, sevi pucēt un būt atpūtušās un sadalīt audzināšanu un bērnus dot vīriem kopīgos atpūtas braucienos. Es nebrīnos, ka piemēram tādai pārgurušai mammai neapmierinātai ar dzīvi vīram viss var piegriezties un viņš tāds atpūties un brīvs patiesi var iekrist citās attiecībās vai sānsolī un atkal pati sieviete būs vainīga, bet nevis pie tā, ka viņa vīru par maz mīl, kaut gan varbūt arī, bet pirmkārt pati sevi ir atstājusi vienu, pati sev nav devusi ne atputu, ne ko citu, jo visu tikai pirmkārt bērniem, tikai par visu parūpēties utt. Un tad nu liktenis kā spogulis arī atspoguļo kā pret sevi izturies, tā arī citi pret tevi izturas.

Patiesi masku vispirms esmu uzlikusi bērniem, nevis sev….jā patiesi pati vainīga, dumiķīte. Mana vislielākā problēma ir iemācīties mīlēt sevi, novērtēt sevi, patiesi! Kā vārdā es to darīju, droši vien, lai patiktu citiem, lai atzinību gūtu, bet ko tā vietā saņemu nosodījumu. Kas sev nepatīk, tas nevienam nepatīk. Un pat tam kam centies izpatikt, nekad nebūs gana. Vispār es sapratu, patiešām man jāmācās mīlēt bez nosacījumiem, bet pirmām kārtām sevi. Kamēr to neiemācīšos tikmēr nekas apkārtēja vidē nenāks man palīgā.

Tikai tad, kad sāku par to visu runāt, tikai tad, es pat ilgus gadus baidījos arī vīram nepatikt, tāpēc neko nepārmetu, nekad nestrīdējāmies, līdz sapratu, ka tā ir izlikšanās un tas nav pareizi un otrs cilvēks pat nesaprot, kas ar mani notiek, jo es pati par sevi neparūpējos. Un tad kad veselība sāka sist tik ļoti, ka beidzot sāku ieklausīties sevī un darīt vairāk kā pati gribu, padot sev arī skābekli, tikai tad arī visa vide apkārt sāka mainīties un pēdējos gados vīrs daudz vairāk iesaistās.

Man pat iepriekšējās attiecībās vīrietis pateica, ka es esot pārāk saprotoša!!! Tā visa ir mana mazvērtība, labi audzināta, ērta meitene, kas iekšā sāka brukt un jukt un degt un nesaprast. Man vispār nebija drosmes iestāties par sevi, kaut ko gribēt, atļauties darīt kā es gribu. Es, Elvita, jā diemžēl tik dziļā līmenī nevaru saprast, jo viss, ko man sakāt skan pēc tā, ka man nevis, piemēram, jāiemīl sevi un jāciena sevi un jāmāk paprasīt palīdzība, bet pēc tā, ka cilvēks sēž nelaimīgs noraudājies, lūdz klusi aicina palīdzēt, bet viņu nedzird, neņem vērā, bet viņam jālūdz vairāk, jāmīl stiprāk. Bet tāpēc jau cilvēks nonāk līdz dusmām, ka ar to maigo teikšanu, lūgšanu un sarunāšanu nav bijusi jēga. Jā par smago somu noteikti, kaut ko vajag izņemt ārā, bet ja blakus iet vīrs un neko no tā nevar panest. Es uzreiz iedomājos tādu kuriozu video, kur iet pāris un sieviete nes gan bērniņu, gan somu un klauns uz ielas prasa viņai vai tas blakus ir viņas vīrs? Viņa piekrīt un klauns paņem to somu un uzliek vīram. Bet sanāk, ka pēc jūsu teiktā to somu nevajadzētu palīdzēt nest vīram, bet tai sievietei vienkārši vajag vairāk mīlēt un negaidīt palīdzību no vīra?!

Elvita Rudzāte atbild:

Diemžēl man neizdodas atrast tādus skaidrojošos vārdus, lai sieviete manis teikto izprastu.

Iesaku sievietei vispirms padomāt par to ar ko smagā soma ir piepildīta? Vai vīrietim tiešām ir jāpalīdz sievietei nest smagu somu, kuru sieviete ir piepildījusi ar nevajadzīgiem gružiem?

Es nešaubos par to, ka sieviete mīl savus bērnus. Diemžēl viņa ar savu neprasmi veidot attiecības ar tuviniekiem rada bērnos un vīrā bailes “mani nemīl” un protesta reakcijas, kas izpaužas ļoti dažādi.

Sieviete raksta par neprasmi sevi mīlēt, bet tas, ko viņa min kā piemērus sevis mīlēšanai nemaz nav sevis mīlēšana. Sevis mīlēšana vispirmām kārtām ir sava ārējā izskata un savas būtības pieņemšana. Piekrītu, ka sieviete patiešām sevi nemīl, bet man nav pārliecības, ka viņa virzās sevis mīlēšanas virzienā, jo man sievietes izteikumi par to kā vajadzētu būt vairāk atgādina egoismu nekā mīlestību.

Lai nu kā būtu, sieviete pati uzņemas atbildību par savām izvēlēm, kas ietekmēs viņas likteni. Man nav nekas sievietei jāpierāda. Viņa var klausīt vai neklausīt manus ieteikumus. Dzīve visu pateiks priekšā un agrāk vai vēlāk jau viņa pati nonāks pie secinājumiem.

Andas viedoklis:

Paldies Jānim par viedokli! Teorētiski piekrītu lielā mērā teiktajam. Taču mēs katrs atrodamies citā punktā uz tām apziņas attīstības kāpnēm. Es ilgu laiku dzīvē esmu bijusi daudzu vēlmju apspiešanas fāzē, līdz ar to sajūta ir tāda, ka nav dzīvots, es pat nesapratu, ka patiesībā tik ļoti esmu sevi ierobežojusi, un līdz ar to neesmu pieredzējusi un izgāju vēlmju vai vajadzību piepildīšanas skolu. Joprojām uzskatu, ka vispirms ir jāiemācās realizēt savas vajadzības un vēlmes, caur to attīstot savu personību un individualitāti, un tikai tad var runāt par kalpošanu vispārējam labumam. Un kā jau katrai darbībai, svarīga ir motivācija, kāpēc man tas ir svarīgi, vai man tas ir svarīgi kādu ārēju faktoru vai prasību pēc, vai tā ir mana iekšējā sajūta. Un atkal, kāpēc tā vai cita sajūta ir tik svarīga. Ticu, ka ir iespējams sasniegt to līmeni, kad no daudz kā var atteikties, bet tas arī ir saistīts ar vispārēju izpratnes pieaugumu par vērtībām šajā un dvēseles pārlaicīgajā dzīvē.