Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – piektais turpinājums 06.10.2023

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – raksta sākums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – pirmais turpinājums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – otrais turpinājums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – trešais turpinājums

Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – ceturtais turpinājums

Sieviete jautā: Par somu filozofiski manā dzīvē varbūt tur arī ir par daudz prasību, bet vispār es domāju, ka pamatā pamatvajadzības. Kā arī piemērā par sievietes somu no redzētā sižetā ar mazu bērniņu, tur vienmēr būs rezerves pampērīši, rezerves drēbes, jo mazi bērni var gan nosmērēties, gan atnākt pieniņš atpakaļ, gan kaut kas gar pamperu aizskriet, vai būt par karstu/aukstu, kāda ūdens pudele, vai cepums, rezerves knupis, varbūt mīļmanta, savs maks utt. Vīrietim, protams, to visu nevajag, vai tie šajā piemērā ir gruži?

Vai tas būtu par daudz prasīts, ka vīrs palīdz to nest, ja sieva jau nes bērnu? Jā, es patiesi nesaprotu, man tas viss izklausās pēc tādas auklēšanās ar vīriešiem, it kā viņi būtu tādi neaizskarami, saudzējami. Un tad viņi tādi arī izaug. Es tiešām nesaprotu, ko šajā situācijā gribat pateikt. Man tas ari atgādina Siņeļņikova grāmatas zīmējumu par vīriešu un sieviešu disharmoniju, disbalansu. Tipisko situāciju, kur sieviete apkrāvusies ar iepirkumiem, nāk mājās, tīra, taisa ēst, palīdz bērniem, bet vīrs sēž pie TV. Kā Siņeļņikovs minēja, ka sievietē ir vairāk vīrišķā un vīrietī ir vairāk sievišķais un tas ir pamata strīdu cēlonis. Bet sanāk, ka jūs aizstāvat tādu modeli? Es patiešām nesaprotu un zinu, ka jums man nav nekas jāpierāda un arī man jums noteikti ne, bet jā tas manī rada neizpratni…

Elvita Rudzāte atbild:  Es nekad neesmu aizstāvējusi vīriešu slinkumu un bezdarbību. Es arī esmu sieviete un man jau ir izauguši lieli dēli par kuriem es varu priecāties, ka viņi ir izauguši krietni cilvēki, protams, ar saviem trūkumiem. Man ir brīnišķīgs un mīlošs vīrs, kas man palīdz gan mājas darbos, gan uztaisīs ēst, ja būšu aizņemta, nekad neliks man nest somas ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Bez savas ģimenes atbalsta es nebūtu varējusi izdarīt to, ko esmu izdarījusi un turpinu darīt.

Ko es esmu darījusi citādi? Es esmu ļāvusi saviem mīļajiem izpaust sevi tā kā viņi to vēlas un neesmu norādījusi kā es to vēlētos. Es viņus mīlu bez nosacījumiem, pieņemu viņu trūkumus un nemēģinu viņus pāraudzināt. Protams, arī mani bērni ir pieļāvuši kļūdas un maksājuši par sekām, un tas ir palīdzējis viņiem izprast savas kļūdas un tās vairs neatkārtot. Arī manam vīram ir trūkumi un, protams, arī man ir trūkumi, bet mēs pieņemam un mīlam viens otru tādi kādi esam.

Es esmu pašpietiekama, pašrealizējusies, apmierināta ar dzīvi, jūtos laimīga un mans vīrs to novērtē, priecājas par to, jo vīrietim nav vajadzīga blakus čīkstule, kas ar visu ir neapmierināta. Vīrieša pašvērtība ceļas, ja viņam blakus ir laimīga sieviete, kas priecājas par iespēju dzīvot un augt garā.

Vecāku uzdevums ir parādīt bērniem labu piemēru un dalīties savā pieredzē ar bērniem par dzīves situācijām, piedzīvotām kļūdām un to radītām sekām, kā arī grūtībām kā tās tika pārvarētas, bet ne mēģināt bērnus pāraudzināt un kaut ko pieprasīt. Bērnam ir brīva izvēle mācīties no vecāku piemēra un pieņemt vecāku padomus, vai tos ignorēt. Vecākiem ir skaidri bērnam jāparāda robežas, kas notiks tad, ja šīs robežas tiks pārkāptas un jāievēro savos izteikumos konsekvence. Tieši tāpat es dalos savās zināšanās un pieredzē ar Domātājs.lv lasītājiem un domātājiem, kas mācās Sokrata tautskolā, bet es atstāju domātājiem brīvu izvēli kā dzīvot, nevienam neuzspiežot savu gribu.

Arī sieviete var ņemt vērā manus padomus vai neņemt, tā ir viņas izvēle, uzņemoties par savām izvēlēm atbildību – ko sēsi, to pļausi.

Andas viedoklis: Nolēmu atkal padalīties ar savu viedokli.

Ņemsim to pašu bērnu zobu tīrīšanas problēmu. Arī man ar bērniem tāda ir pastāvējusi savā laikā. Piekrītu, ka  doma, lai bērni cītīgi tīrītu zobus, ir tikai vēlme. Tātad man no tās ir jāatbrīvojas? Nē!

Bet man ir jāatbrīvojas no gaidām, ka viņi to patiesi darīs, man ir jāsaprot, ka man nav jāsadusmojas, ja viņi to nedara, man ir jāiemācās viņiem to pateikt bez dusmām un man ir jāmēģina atrast citus veidus, kā viņus pārliecināt to darīt. Tā kā mums dzīvē šī nebūs vienīgā problēma, kas jārisina, tad skatoties no mūsu vērtību un prioritāšu saraksta būs jāizdara izvēlē, vai es tiešām likšos mierā, jo esmu izdarījusi, ko varēju un citu ideju nav. Tad gaidi un skaties, kas notiek. Bez dusmām, varbūt ar humoru vai kādu joku. Bet es domāju, ka tiekšanās uz to, lai bērni tīrītu zobus nav jāatmet, svarīgi ir audzināt sevi, lai bez dusmām pieņemtu rezultātu, jo rezultāts ir Dieva rokās.

Paskatīsimies tālāk- ir skaidrs, ka bērniem ir grūti pieņemt un saprast konceptu, ka zobi jātīra, citādi kaut kad tie bojāsies. Jāsāk analizēt- Vai vecāki paši regulāri tīra zobus? Vai vecāki bērnībā tīrīja zobus? Ja tīrīja, kāpēc to darīja, vai tāpēc, ka vecāki lika tā darīt, vai tāpēc, ka saprata, cik svarīgi tas ir zobu veselībai. Mēs taču gribam, lai mūsu bērni  domātu paši ar savu galvu, vai ne?

Tad mums ir arī jāspēj pieņemt, ka viņi neklausīs automātiski visām vecāku prasībām. Varbūt jātīra zobi visiem kopā kā ģimenes rituāls, varbūt arī vecākiem nevajag dažas dienas tīrīt zobus un tad kopā ar bērniem novērtēt, cik patīkami vai nepatīkami mute smaržo? Vai pašiem un citiem ir patīkami? Es pati kā bērns zobus cītīgi netīrīju, un mani vecāki tam īpašu uzmanību nepievērsa, un iespējams tā rezultātā savos padsmit un divdesmit gados zobu labošana bija diezgan regulāra. Taču sākot no 30 gadiem stāvoklis vairāk nostabilizējās. Zobi simbolizējot attieksmi pret dzīvi un dzīves gudrībām. Pati savā gadījumā nezinu, vai zobu bojāšanās samazinājās, jo tomēr apzinājos, ka zobi jātīra regulāri vai sāku kaut ko labāk saprast par dzīvi. Mans tēvs zobus tīrīja reti, nu nebija ļoti estētiski, bet viņam zobi bija veseli līdz sirmam vecumam, mamma zobus tīrīja regulārāk, taču vecumā bija zaudējusi gandrīz visus savus zobus.

Pārejot uz citu tēmu- par attiecībām ar vīru-  es arī esmu neapmierināta ar savām attiecībām ar vīru – pilnīgi saprotu, ka tās ir manas vēlmes, tikai mana personīgā izpratne, kādas būtu sirsnīgas, saprotošas, atbalstošas attiecības starp vīru un sievu. Nu, bet nav. Vai esmu atteikusies no šīs vēlmes? Nē! Bet mācos atteikties no savām gaidām un uzstādījumiem, mācos nesadusmoties. Nezinu, vai spēšu šajā dzīvē tādas attiecības sasniegt, bet manī ir iekšējs prieks vai tiekšanās, kas palīdz nepazaudēt to virzību.  Tāpēc es uzskatu, ka atteikties no vēlmēm un vajadzībām ir pat kaitīgi, bet kaitīgi ir zaudēt savu līdzsvaru, ja vēlmes nepiepildās, ar to tad arī ir jāstrādā. Un neko nesalīdzināt ar citiem, vai atkal salīdzināt jau var, bet nejusties sarūgtinātai, ja nav, tā kā citiem. Katru mīļu brīdi apzināties, ka mēs katrs esam unikāls, katrs apgūstam savas mācības, kas tikai mums katram pašam ir jāapgūst. Jā, vēlmes var būt pārāk daudz, kas tad rauj uz visām pusēm, tad jāiemācās atteikties, samierināties, saprast, kas tad ir patiešām svarīgi. Tad pamazām varēs darīt ar mīlestību un dot tik, cik spēj, neko negaidot pretī, tā kā Elvita māca. Ja gaidām pretī, tad jā, it kā spējam izdarīt pat vairāk, jo liekas, ka saņemsim par to algu kaut kādā veidā- atzinību, mīlestību, uzmanību, uzslavu vai sava iekšējā ego apmierinājumu. Tad, kad saproti, ka no tā visa jāatsakās, tad griba darīt arī samazinās, vēlmes samazinās, bet pamazām izkristalizējas, kas tieši tev ir svarīgs.