Kā lai tālāk strādāju šajā darbā? 14.09.2022

Kristīne jautā: Pirms kāda laika man darbā bija šāda situācija. Mani palūdza palīdzēt kolēģiem pie konkrēta projekta iepirkuma dokumentācijas sagatavošanas. Kā man paskaidroja, mana palīdzība esot vajadzīga tāpēc, ka iepirkumu cilvēks, kuram standartā ir jāsagatavo šāda dokumentācija, tobrīd bija atvaļinājumā.

Situācija bija diezgan sarežģīta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā bija trešdienas pēcpusdiena plkst. 15:30, kad man pateica, ka ir nepieciešama mana palīdzība. Otrkārt, gala termiņš bija nākamās darba dienas, respektīvi, ceturtdienas plkst.17:00. Uzdevums bija vairāk tehnisks, respektīvi, man bija jāpārliek aktuālā informācija no padsmit senākiem failiem jaunajā dokumenta formā/veidnē.

Kad man palūdza palīdzēt ar šo uzdevumu, es uzreiz paskaidroju, ka nevarēšu strādāt virsstundas nedz trešdien, nedz ceturtdien pēc darba, jo man laiks ir saplānots ar privātām lietām. Tas nebija melots. Kas būtu noticis, ja es nebūtu apmeklējusi savas saplānotās personiskās aktivitātes? Atbilde ir šāda – es būtu zaudējusi savu iemaksāto naudu, radījusi finansiālus zaudējumus citam cilvēkam, kā arī “uzmetusi” pārējos iesaistītos cilvēkus, kuri rēķinājās ar manu dalību. Ja es savlaicīgi būtu pateikusi, ka nepiedalīšos, tad manā vietā būtu varēts atrast citus dalībniekus. Sekas nebūtu ar zaudējumiem. Es dzīvoju saskaņā ar principu – cik vien iespējams būt taisnīgai, godīgai un nenodot citus, izpildot savus dotos solījumus.

Atlikušajā 1.5h trešdienas pēcpusdienā, kad jau ķēros klāt darbam, es secināju, ka, lai arī uzdevums nav sarežģīts, tas ir laikietilpīgs. Apzinoties, ka būs vajadzīga vēl kāda kolēģa palīdzība, lai darbu paveiktu līdz ceturtdienas dienas beigām, es no paša rīta ceturtdien kolēģei uzrakstīju, izskaidrojot esošo situāciju un izteicu nožēlu, ka man ātrāk nepalūdza palīdzēt. Es ierosināju palūgt praktikanta palīdzību, lai paspētu iekļauties laikā. Kolēģe pateicās par manis sniegto ziņu.

Tanī pat laikā otrs kolēģis, kurš arī strādāja pie tā paša projekta, ceturtdien man pienāca klāt un sāka iztaujāt, kur es buksēju. Es vēlreiz paskaidroju situāciju un atkārtoti ierosināju pieslēgt praktikantu palīdzēt. Vienlaikus es atkārtoti izteicu nožēlu, ka manu palīdzību nepalūdza ātrāk. Kolēģis teica, ka tā tas vienmēr esot, ka nekas nenotiekot ātrāk, ka informācija ienākot pēdējā brīdī u.tml. Es teicu, ka tas nav īsti normāli. Es jutu, ka kolēģim nepatika manis teiktais, lai arī viņš skaļi neko neteica.

Turpinājumā praktikantam tika palūgts palīdzēt un kopā ar viņu mēs paspējām tehnisko darbu paveikt līdz dienas beigām. Nedz es, nedz praktikantam nebija jāstrādā virsstundas. Es arī paspēju īstenot savas ārpus darba aktivitātes, nevienu “neuzmetot”.

Es par šo situāciju aizmirsu līdz brīdim, kad vairākas nedēļas vēlāk mans darba vadītājs sāka runāt par šo situāciju. Viņš sacīja, ka vairāki kolēģi esot teikuši, ka mums esot bijis konflikts dēļ šī uzdevuma. Viņš neatklāja, kuri kolēģi tā esot teikuši. Es paskaidroju, ka konflikts neesot bijis, ka šis ir nepareizs situācijas atspoguļojums, faktiski, pārspīlējums. Vienlaikus es paudu neizpratni, kāpēc par šo situāciju ir jāņemas, ja to veiksmīgi atrisināja ar praktikanta palīdzību. Viņš it kā mani uzteica par rasto risinājumu, bet tanī pat laikā turpināja skaidrot, kāpēc man bija jābūt saprotošai, jo daudzas lietas darbā notiekot pēdējā brīdī, ka man vajadzēja izdarīt savas ārpus darba aktivitātes un atgriezties pie darba jautājumiem kaut vai pusnaktī. Man palika sajūta, ka viņš mani nesadzirdēja. Kopumā šīs pārrunas ar manu darba vadītāju mani saskumdināja. Man bija sajūta, ka man sevi visu laiku ir jāaizstāv, ka man ir jātaisnojas, ka radoša pieeja situāciju risināšanā netiek atzīta, ka es nevaru būt es pati, paužot savu viedokli/domas, ka atšķirīgs viedoklis netiek atzīts, bet tieši pretēji – tas tiek noraidīts u.tml.

Kad darbā no atvaļinājuma atgriezās iepirkumu cilvēks, es viņam pajautāju, vai tiešām tā ir taisnība, ka iepirkuma ietvaros informācija, kas jāsagatavo, ienāk 2 dienas pirms gala termiņa. Viņš man paskaidroja, ka tā neesot gan, ka informācija par dokumentiem, kuri ir jāsagatavo iepirkumu ietvaros, ienākot laikus, piemēram, mēnesi iepriekš pirms noliktā gala termiņa. Viņš teica, ka šajā gadījumā tā esot bijusi kolēģu ļoti novēlotā plānošana, kā rezultātā man uzticētais darbs bija jāveic pa kaklu un pa galvu. Papildus šim viņš arī paskaidroja, ka es esmu izdarījusi darbu, kuru es varēju nedarīt, ņemot vērā, ka tas esot bijis starptautiskais iepirkums. Viņš pirms atvaļinājuma kolēģim esot skaidrojis, ka informācija neesot jāpārliek jaunajā dokumenta formā/veidnē, jo neatkarīgi no tā mēs kvalificējamies atbilstoši prasībām. Nav saprotams, kāpēc man tomēr lika pārlikt veco failu informāciju jaunajā dokumenta formā.

Pagājušajā nedēļā man uzņēmuma vadītājs apvaicājās, kā man patīkot šeit strādāt u.tml. Es paudu atzinīgus vārdus, neskatoties uz šo bijušo situāciju. Sarunas laikā viņš teica, ka no tiem cilvēkiem, kuriem nekas uzņēmumā nepatīkot, viņi uzreiz atbrīvojoties, respektīvi, atlaižot. Es nezinu, kāpēc viņš man to teica. Varbūt tas bija jāuztver kā brīdinājums, respektīvi, ka mani atlaidīs? Godīgi sakot, man palika nelāga pēcgaršas sajūta pēc šīs sarunas. Viņa teiktais mani sabaidīja un mani pārņēma bailes, ka mani var atlaist no darba.

Šo darba piedāvājumu es pieņēmu tāpēc, ka pandēmijas dažādo ierobežojumu dēļ es biju zaudējusi iespēju strādāt veco darbu. Tobrīd, kad man izteica darba piedāvājumu, es to pieņēmu, jo finansiālie līdzekļi bija tikpat kā izsīkuši un es nevēlējos dzīvot uz savu vecāku pleciem. Šīs bija vienīgās durvis, kuras man tobrīd bija atvērušās. Jāsaka gan, ka es ar dalītu prieku devos strādāt uz šo uzņēmumu, jo man ir paziņa, kurš agrāk bija strādājis šajā pašā uzņēmumā, bet viņu atlaida no turienes. Jau tad, kad klausījos paziņas stāstā, man radās sajūta, ka šī uzņēmuma vide ir nežēlīga, ka tā ir kā tanks, kas iet pāri līķiem un ka cilvēkam kā vērtībai nav nozīmes.

Tāpēc arī mana ieraksta jautājums ir šāds – Kā lai tālāk strādāju darbā? Kā lai turpinu darboties, labi apzinoties, ka mani var arī atlaist no darba? Kāda būtu pareizā attieksme no garīgā skata punkta?

Elvita Rudzāte atbild: Kaut kādā mērā apzināti vai neapzināti Kristīnes vadība pārbaudīja viņas gatavību atbalstīt kolēģus grūtā brīdī. Kolēģiem neradās pārliecība, ka Kristīne ir gatava tos atbalstīt. Tas, ko nebija gaidījuši kolēģi, ka Kristīne piedāvās problēmas risinājumu. Kristīnes spēju atrast risinājumu sarežģītā situācijā novērtēja vadība kaut arī to ļoti neuzsvēra. Tanī pašā laikā vadībai nepatika, ka Kristīne nebija gatava kaut ko upurēt no savas personiskās dzīves darba labā. Vadība vienmēr augsti novērtē tos darbiniekus, kas ir gatavi upurēt savas personiskās vajadzības darba labā.

No vēstules man nekļuva skaidrs, kādu izvēli izdarītu Kristīne, ja viņa nepaspētu darba laikā izpildīt uzticētos pienākumus? Ko viņa “uzmestu” darba vietu, kas sliktas plānošanas dēļ kavēja termiņus vai cilvēkus, kam bija devusi solījumu piedalīties pasākumā? To nesaprata arī Kristīnes vadība, ko apzināti vai neapzināti centīsies noskaidrot jau tuvākajā laikā, uzticot jaunus pienākumus.

Patiesībā jautājums ir par vērtībām. Kristīne ļoti labi paskaidroja savas vērtības, un viena no viņas vērtībām ir “neuzmest” jeb neradīt neērtības tiem ar ko ir kopā. Kristīne varēja nonākt situācijā, kad viņai būtu jāizvēlas, kuru pusi “uzmest”? Par laimi Kristīne patiešām atrada izeju šim pārbaudījumam, atrodot risinājumu darbā, bet darbā patiešām var būt ārkārtas situācijas, kad savas personiskās intereses ir jānoliek malā, neskatoties uz to, ka pie radušās ārkārtas situācijas ir vainīgi paši darbinieki. Ja Kristīne nevarētu atrast risinājumu darbā, tad viņai būtu jāmeklē radošs risinājums otrā pusē, lai “neuzmestu” savus draugus vai paziņas. Ja viņa nespētu atrast risinājumu nevienā no pusēm, tad viņai būtu jāizdara grūta izvēle – “kod, kurā pirkstā gribi, sāp.” Šādas izvēles ir jāizdara politiķiem, valdībai un vadītājiem.

Domāju, ka Dievs Kristīnei deva šo pārbaudījumu, jo iespējams Dievs vēlas nākotnē Kristīnei uzticēt svarīgus uzdevumus. Iespējams Kristīnei pašai vajadzēs būt par vadītāju vai politiķi, kad nāksies pieņemt grūtus lēmumus. Viena no dzīves gudrībām, kas Kristīnei jāapzinās, ka visam pāri stāv Dieva griba, kas nozīmē, lai kā tu centies visu saplānot, dzīvē viss notiek savādāk, jo Dievs pārbauda ne tikai mūsu spēju elastīgi reaģēt uz situāciju, bet arī spēju pieņemt grūtus lēmumus, kas rada tev milzīgas neērtības vai zaudējumus un var pat graut tavu reputāciju.

Piemēram, es biju līdzīgā situācijā, kad sabiedrībā plosījās COVID 19, kas bija bīstams veselībai (Omega un Delta). Es zināju, ka mans lēmums atbalstīt vakcināciju solidaritātes dēļ, lai mazinātu vīrusa izplatību, nebūs pieņemams tiem, kas centās piekopt veselīgu dzīves veidu, atsakoties no visa mākslīgā. Es zināju, ka daļa no maniem sekotājiem un līdzgaitniekiem mana lēmuma dēļ pārtrauks sadarbību ar mani, bet es vienalga pieņēmu lēmumu atbalstīt vakcināciju, lai palīdzētu tai sabiedrības daļai, kas varēja smagi ciest no vīrusa, kā arī palīdzēt mediķiem, kas strādāja pāri saviem spēkiem, riskējot ar savām dzīvībām, jo es augstāk par savām personiskajām vajadzībām vērtēju sabiedrības vajadzības. Es upurēju savu reputāciju, kas ietekmēja arī Sokrata tautskolas reputāciju un finansiālo stāvokli.

Mana izvēle patiešām atgrūda no manis diezgan daudzus cilvēkus, bet vēl jo projām, es esmu pie pārliecības, ka mana izvēle bija pareiza. Dievs pārbaudīja mani, ko esmu gatava upurēt, lai rīkotos saskaņā ar savu sirdsapziņu. Es domāju, ka šo grūto eksāmenu es nokārtoju.

Iesaku Kristīnei padomāt, kā viņa rīkotos, ja viņa nebūtu atradusi risinājumu nevienā no pusēm un viņai būtu jāizdara izvēle, kuru pusi “uzmest”? Man nav šaubu, ka Dievs Kristīni pārbaudīs vēlreiz, jo katrs dzīves eksāmens ir jānokārto 7 reizes.

Pareizā attieksme darbā būtu nebaidīties zaudēt darbu,  bet darīt darbu pēc vislabākās sirdsapziņas. Darbu mums dod un ņem Dievs. Dievs iedeva šo darbu Kristīnei tieši tāpēc, lai viņa iemācītos nebaidīties zaudēt darbu un praktizētu spēju elastīgi reaģēt uz sarežģītām situācijām, meklējot risinājumus, kā arī spēt upurēt personiskās intereses citu labā.

Iesaku Kristīnei nedomāt par to, ko kolēģi un vadība par viņu domā, un nebaidīties zaudēt darbu, bet turpināt būt draudzīgai, radošai, strādīgai un atbalstošai tad, kad tas ir nepieciešams. Lai ko domā kolēģi un vadība, viņi šo gadījumu aizmirsīs, tiklīdz Kristīne parādīs, ka viņai darbs ir ļoti svarīgs un viņa ir gatava upurēt arī savas personiskās intereses darba labā. Ja tomēr darba devējs atlaidīs Kristīni no darba, tad tas notiks saskaņā ar Dieva gribu, jo tiklīdz Dievs redzēs, ka Kristīne ir nokārtojusi dzīves eksāmenus, tā Viņš piedāvās Kristīnei jaunu darbu. Darba devējs ir tikai instruments Dieva rokās, kas neapzināti izpilda Dieva gribu.