Kā lauzt ģimenes karmiskos parādus? 05.04.2018

Agnese jautā: Šobrīd esmu otrā bērniņa gaidībās, bet vīrs ļoti daudz laika pavada darbā, kas mani sāpina. Pirmais argument ir, ka jāstrādā, jo visam vajag naudu. Arī ja strādātu mazāk vai vismaz ģimeni izvirzītu kā prioritāti, tad arī mums nekā nepietrūktu. Esam daudz par to runājuši, esmu stāstījusi kā jūtos, bet viņš īsti nesadzird mani. Bišķi piebremzē tad, ja sastrīdamies un sola, ka veltīs man vairāk laika.

Īpaši sāpīgs man šis jautājums ir tāpēc, ka arī mans tēvs visu laiku strādāja. Vienīgais, ko atceros, kā raudāju spilvenā, jo tētis atkal nebija mājās. Iespējams, ka šī iemesla dēļ arī nekādas ciešās attiecības nav ar tēvu, jo viss cits vienmēr viņam bijis ir svarīgāks. Vienmēr zināju, ka manā ģimenē noteikti tā nebūs. Skaidrs, ka šī man ir kaut kāda mācība.

Kādu laiku mēģinu īstenot beznosacījuma mīlestību pret vīru. Atbalstu viņu un palīdzu, bet jo vairāk es viņam dodu, jo viņa attieksme pret mani paliek nevērīgāka. Kādreiz dusmojos, ka strādā ilgāk, tad mēģināja kaut ko izdomāt, lai mājās būtu ātrāk. Tagad pat neuzskata par vajadzību pateikt cikos būs vakarā mājās vai saskaņot to, ka brīvdienās strādās. Kad es pateicu, ka jāiet uz pirms dzemdību kursiem, sadusmojās uz mani, jo viņam neesot pa kuru laiku tādus apmeklēt un viņš jau visu zina. Kamēr ar manu atbalstu, divas reizes nedēļā apmeklē savu hobiju – sporta nodarbības. Sajūta tāda, jo labāk pret viņu izturos, jo sliktāk viņš pret mani. Un ja es esmu nejauka, tad viņš sāk censties.

Man ir ļoti grūti šādā attiecību modelī, jo ja gribu savu vīru mīlēt, tad pati dedzinu sevi. Vieglāk ir nostāties malā, dzīvot savu dzīvi un gaidīt to dienu, kad attiecības beigsies. Bet arī tas nav tik vienkārši, jo vecākā meita dievina tēti un arī viņš labprāt pavada laiku kopā ar viņu. Ceļas un iet gulēt ar vārdiem “kur ir tētis?”. Ja mēs sāktu dzīvot atsevišķi, tad tā būtu pilnīga viņas pasaules sagraušana. Nezinu kā radīt vīrā sajūtu, lai vēlas vairāk būt kopā ar mums. Visu laiku tik dzirdu no viņa es, es, es un man, man, man. Ja mums kaut ko vajag, tad nav laika. Pluss komentārs “ja būtu kā tu gribi, tad man visu laiku būtu jāsēž mājās”. Bet ja draugs vai kaimiņš pasauc, tad gan vienmēr var atrast laiku. Nu jā, jo ar mani viņš tak katru vakaru esot mājās (labākajā gadījumā atnāk 21 un skatās TV).

Jā, jā zinu no mīlošas sievas neviens projām neiet, bet grib nākt ātrāk mājās. Arī šo nesajutu. Noskatījos jūsu ierakstu par vēlmēm, attiecībām un barjerām. Katru dienu sūtīju mīlestības domas viņam, bet pretī nesajutu neko vai atvieglojumu, ka bez raizēm var darīt kā grib. Vai uz vīrieti neattiecas nekāda atbildība pret sievieti un ģimeni? Saprotu, ka ar varu mīļš nekļūsi. Bet gribās kaut nedaudz attieksmi, ka esam svarīgi. Nesaprotu vairs kā rīkoties savā situācijā – vai man vienkārši kaut ko gaidīt? Vai man vajag vairāk prasīt? Vai dzīvot un noskatīties kā abi atsalstam? Vai man atgādināt par pirmsdzemdību kursiem (esmu gan teikusi datumus, gan sūtījusi e-pastā) vai ļaut viņam aizmirst par mums?

Visus šos jautājumus uztveru diezgan emocionāli un beigās notiek kā es esmu iecerējusi, bet man nav vairs spēka un vēlēšanās cīnīties, atgādināt, atgādināt un lūgties, lai atmet mums arī kādu kripatiņu uzmanības. Tā pat arī nesaprotu ko darīt ar pirmsdzemdību rentgenu? Esmu jau vairākas reizes prasījusi, nosūtījusi telefona nr., kur pieteikties, bet nav vīram laika, jo jāstrādā, jāstrādā. Tā kā mums plānojas ķeizars, tad viņš man ir ļoti nepieciešams blakus, jo pēc operācijas pati nevarēšu apkopt bēbīti un atdot māsiņām bēbīti arī nevēlos, bet ja nebūs rentgens, tad viņš nevarēs nākt. Jā, zinu ka citi cilvēki nav jāvaino savās problēmās. Un laime nav ārpus manis. Bet viņš ir mans vistuvākais cilvēks no kā vienīgi varu saņemt atbalstu. Ja viņš to nevar, nevēlas sniegt, tad man ir pārdomas vai man vajadzīgs blakus ir cilvēks uz ko nevaru paļauties.

Pēdējā laikā velku paralēles ar viņa tēvu. Lai arī attiecības neuztur ar tēvu, bet droši vien kaut kādas zemapziņas nogulsnes ir saglabājušās. Tēvs pa nedēļu strādāja prom no ģimenes. Mājās bija brīvdienās, kad dzēra un bija vardarbīgs pret ģimeni. Ne māte, ne bērni netika ņemti vērā. Pats darīja ko grib. Mūsu ģimenē nav vardarbība, nav nekādas nopietnas noslieces uz alkoholismu, bet domāju ka attieksme pret sievieti kā bezvērtīgu radījumu un vēlme, lai bērni klausa uz vārdu, kaut kur ir iespiedusies atmiņā. Kā lauzt ģimenes karmiskos parādus? Lai arī paša ģimenē nav bijušas īpaši siltas un mīļas attiecības, pats spēj būt ļoti mīļš un rūpīgs. Es pat teiktu, ka pats tiecās pēc mīļuma. Arī ar bērnu veido iejūtīgas un mīļas attiecības.

p.s. esam oficiāli precējušies.

Elvita Rudzāte atbild: Mēs nevaram otru cilvēku pārmainīt. Mēģinājums otru cilvēku pārmainīt ir vardarbība pret cilvēku. Mums ir tikai viena iespēja – pieņemt otru cilvēku tādu kāds viņš ir, ar visiem viņa trūkumiem. Ja Agnese nedzīvotu gaidās, tad viņai nebūtu tik grūti kā ir šobrīd. Viņas vīrs ir tik ļoti aizrāvies ar darbu, ka viņš patiešām neizjūt nepieciešamību pēc ģimenes tādā apmērā kā to vēlas Agnese. Tur neko nevar darīt. Kaut kādā mērā viņš ir darbaholiķis, kas arī ir atkarība. Viņš vienkārši tāds ir, un tieši tāds viņš ir jāmīl. Darbaholiķi mīlestību cenšas nopelnīt ar darbu, jo viņos ir lielas bailes “mani nemīl”, kas radušās bērnībā. Tāpēc Agnesei neizdodas ar mīlestību tik vienkārši atrisināt problēmas, jo mīlestības enerģijas plūsma netiek cauri enerģētiskām barjerām “bailes “mani nemīl”‘”, aizvainojums, gribu mīlestību utt.

Es iesaku Agnesei vairāk veltīt laika sevis izzināšanai un garīgajam ceļam. Kad tu apgūsti Lielo Skolotāju doto Mācību, tad tas ir tik interesanti, ka arī tev pašam laiks ģimenei sāk pietrūkt. Protams, Agnesei ir jārūpējas par bērniem, bet arī par tiem var rūpēties ar prieku un aizrautību. Es redzu, kā to dara mana kolēģe Arta Skudra-Štarka, kas dalās savā pieredzē arī ar citiem. Es iesaku Agnesei piedalīties Artas nodarbībās “Ģimenes Eņģelis” un  “Ģimenes Eņģelis-topošajām un jaunajām māmiņām” .

Ja Agnese ieraudzīs prieku savā ikdienā, tad viņa negaidīs no vīra tik daudz kā viņa gaida šobrīd. Tieši viņas gaidas rada vīrietim neapzinātu vēlēšanos atlikt uz vēlāku laiku. Brīžos, kad viņa sūta mīlestību, viņš jūtas ļoti labi un strādā vēl vairāk, jo nav satraukums, ka sieva būs dusmīga. Tad, kad sieva ir dusmīga, tad viņš mēģina iztapt, bet tas nav atbilstoši viņa būtībai. Tāpēc es neiesaku Agnesei lauzt vīra būtību un domāt par šķiršanos, jo tas attiecības tikai sarežģīs vēl vairāk un cerēt, ka cits vīrietis mīlēs viņu un viņas bērnus vairāk kā viņas vīrs, arī ir muļķīgi.

Agnese ir nepacietīga, bet attiecībās viena no svarīgākajām īpašībām pēc mīlestības ir tieši pacietība. Acīmredzot Agneses gars vēlas apgūt tieši šo mācību, jo šī problēma ir viņas dzimtas karma, kā arī vīra dzimtas karma. Karmu var dzēst ar pareizām izvēlēm, lūgšanām, nožēlu un labiem darbiem. Agneses gadījums nav bezcerīgs un šķiršanās būtu liela kļūda, tāpēc es vēlreiz aicinu Agnesi atteikties no gaidām, būt pacietīgai, mīlēt vīru bez nosacījumiem un iet garīgās attīstības ceļu kopā ar bērniem.