Kā man ar šo visu tikt galā – kā to mainīt, pārveidot? 07.05.2021
Samanta jautā: Varbūt varat man palīdzēt tikt skaidrībā. Es jau no bērnības ļoti jūtīga esmu uz dažādām enerģijām, man ir tādas spējas, kuras es nevēlētos, lai man ir, bet es tās nevaru izslēgt, nevaru aizbēgt no tām. To dēļ es vienmēr esmu jutusies atšķirīga no citiem un tikai tagad, kad nāk Ūdensvīra laikmets, tad es nejūtos tik vientuļi, jo tagad ļoti daudzi atklāti runā par šīm tabu lietām, bet tik un tā līdz galam īsti kaut kas nav.
Piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš šajās lietās gāja dziļi, dziļi jau no jaunības laikiem un ir dalījies ar mani un ar pārējiem ģimenes locekļiem ar šīm tēmām, bet tad, ja es pastāstu kādu paranormālu pieredzi, ko piedzīvoju, tad mani uzskata par dīvainu vai jukušu. Cilvēks pats ir saskāries ar to pašu, ar ko es, bet par dīvainu sauc mani. Arī otrs
cilvēks lēnām, pēc daudziem gadiem, ir sācis saprast, ka dzīvē notiek dažādas jocīgas un neizskaidrojamas lietas, bet arī šis cilvēks uzskata, ka ar viņu viss ir labi, bet es tā dīvainā. Cilvēks iet pie astrologiem, runā par aurām, meditē, nodarbojas ar jogu u.tml., bet, ja es pastāstu, ka man jau no bērnības ir spēja just šādas lietas, tad mani pieskaita pie
jukušajiem. Es ar šiem cilvēkiem par šīm lietām runāju tad, kad paši sāka stāstīt, jo nezināju vai šīs tabu tēmas drīkst pārrunāt ar viņiem, jo nezināju vai tic kam tādam. Runāju tāpēc, ka likās, ka viņi mani sapratīs, ja jau paši daudz ko pieredzējuši, bet nē-viņi no manis izvairās un bēg kā no trakās. Tanī pat laikā viens no tiem cilvēkiem šajās lietās ir
ļoti, ļoti dziļi iekšā jau ļoti sen-veic astrālos ceļojumus, agrāk melnās maģijas grāmatas pirka un mācījās hipnozes, taisīja dīvainus amuletus, mācījās kā manipulēt ar cilvēkiem-kā izmantot citus, lai sasniegtu savus mērķus. Un tā kā dzīvojām visi kopā, tad man nebija izvēles dzīvot citur, jo biju tikai bērns, bet dzīvesvietā vienmēr esmu jutusi sliktu enerģiju, vienmēr bija tur bailes atrasties un plus vēl viss tas, ar ko nodarbojās šis cilvēks noteikti atvēra kaut kādus
portālus, plus vēl tas, ka šeit nomira mūsu tuvinieki, iepriekš dzīvojošiem bija naids, kad šeit ievācāmies godīgā ceļā. Esmu šeit jau saukusi priesteri, kurš it kā attīrīja, bet paranormālās aktivitātes nav beigušās. Mans biolauks no tā visa daudzu gadu garumā ir ļoti novājināts un mana dzīves enerģija ir aizplūdusi kaut kur.
Man nav tādu zināšanu, tādu resursu utt., lai cīnītos ar šīm būtnēm, man vairs nav spēka, es pat normāli dzīvot nevaru, jo nevaru ne gulēt, ne atrasties viena, ne tumsā un visi par mani smejas, jo netic man. Es nezinu nekādus secīgus aizsardzības rituālus un šķiet, ka, ja izmantošu kādu aizsardzības rituālu, tad tā skaitīsies maģija un varu vēl
kādu nevēlamu būtni piesaistīt. Es nepiederu nevienai reliģijai, vai ticībai-skaitos pagāns un tāpēc jūtos neiederīga un atstumta. Bet es negribu pievienoties/iet kaut kur dziļi iekšā, ja neesmu pārliecināta, ka tas ir mans ceļš-negribās otrus maldināt.
Ko es šādā situācijā varu darīt??? Es, protams, lūdzu Dievam, bet par cik pie manis ir piesaistījušās tās tumšās būtnes-viena esot ļoti bīstama, tāpēc pašai nevajagot aiztikt vai kaut ko darīt, tad tās būtnes var sniegt man nepareizu informāciju, maldīgas atbildes. Es saņemu, redzu dažādas zīmes – skaitļus, sinhronitātes, simbolus, viedus, pravietiskus sapņus, kā arī spēcīga intuīcija man ir, bet es īsti nepaļaujos uz tām zīmēm un intuīcija atslēdzas jeb neklausu tai, jo zinot ar ko man darīšana, liekas, ka tā informācija nenāk no Dieva. Man trūkst tas patiesais kompass pēc kura vadīties. Zinot arī, ka manu senču karma ir smaga, tad vēl jo vairāk grūti saprast vai maz varu saņemt atbildes no Dieva, liekas, ka tās nāk no tumsas spēkiem un mani negatīvi ietekmēs.
Tumsas spēkiem es noteikti esmu izdevīga, jo man trūkst atbalsta, sapratnes no citiem, pat no tiem, kuri paši māca par šīm lietām-kuri ir tie garīgie skolotāji un tie, kas dzīvē vadās tikai pēc loģikas, pēc stratēģijas (ar matemātisko domāšanu, racionālo pusi) manī, protams, vispār neklausās un pasūta ārstēties. Tie, kas garīgie skolotāji, izmanto dažādus rituālus, lai aizsargātu sevi no visa tā un tie tīra savu auru, bet, ja es ko tādu vēlos darīt sevis labā, tad skatās it kā es būtu jukusi.
Esmu tā melnā aita ģimenē un sabiedrībā, tāpēc esmu viegls un izdevīgs laupījums tumsas spēkiem un tas mani nomāc, jo es arī vēlos dzīvot pilnvērtīgu un normālu dzīvi, nevis iet cauri tam, kam es eju. Tas viss man atņem spēku. Kā sevi pasargāt miega laikā??? Jo esmu vairākas reizes pieredzējusi ļoti briesmīgu pieredzi, kamēr guļu. Citi iesaka izmantot tos aizsardzības kristālus, bet manā gadījumā tie mani nav pasargājuši no tādām lietām. Es pat nezinu kādas aizsardzības metodes – kādas ir drošas garīgās u.c. prakses kā sevi pasargāt no šādām lietām un nemaz resursu tādu nav priekš tā. Kā man rīkoties?
Kā man pareizi transformēt savas negatīvās īpašības jeb vājības par savām stiprajām pusēm. Ko konkrētu es varētu darīt un kā to izdarīt, lai rezultāti tiešām būtu. Man ir ļoti jāstrādā ar sevi, bet man tas pagaidām nesokas pārāk labi, nelielas izmaiņas ir, bet nejūtu, ka mana dzīve būtu progresējusi, drīzāk liekas, ka degradējos vairāk nekā kaut kas uzlabojas.
Atgriežoties pie sākotnējās tēmas-pie vājībām, agrāk biju ļoti ietekmējama-visi centās ar mani manipulēt kā vien mācēja un kā vien varēja un man bija grūti atšķirt melus no patiesības- bija grūti saklausīt intuīciju un bieži vien to
neklausīju (dēļ tā radās problēmas). Un, ja jutu, ka man melo, ka grib man kaut ko nodarīt kāds vai izmantot (ja saņēmu brīdinājumus no Dieva, ka kāds to vēlas darīt), tad man nebija izejas, jo man nebija tādu apstākļu, lai izietu
no situācijas un tas manī radīja milzīgu spiedienu. Stresu radīja tas, ka man bija jāgatavojas tam, ko negribēju piedzīvot un tā bija visbriesmīgākā sajūta- zināt, kas Tev draud, bet būt bezpalīdzīgai. Gan nabadzību, gan ļoti daudz vardarbības savas dzīves laikā esmu piedzīvojusi gan no tuviem, gan no svešiem un esmu izmēģinājusi dažādus veidus kā rīkoties katrā situācijā, bet nekas tā īsti nav līdzējis. No tā manī apzināti vai neapzināti radās tieksme aizstāvēt citus, glābt tos no viņu problēmām, būt ļoti dāsnai- upurēt savu laiku, enerģiju, spēku, resursus priekš citiem un bieži vien aizmirsu par savām vajadzībām un par to šobrīd maksāju. Protams, “sarkanos karogus” nedzirdēju un laikam negribēju dzirdēt (jo gribējās ticēt labajam), ka kāds varētu mani izmantot, izmantot manu dāsnumu, manu uzticēšanos, manu labo sirdi un nodot.
Skatījos kā mana ģimene nedomā par sevi, bet vairāk par citiem un paši paliek muļķa lomā un neapzināti pārņēmu šādu pašu modeli un turpināju pieļaut tās pašas kļūdas. Esmu nodota visos iespējamos veidos no visiem, ka pat sev vairs neticu. Dēļ savas dzīves laikā pieredzētā es cenšos izvairīties no nokļūšanas atkārtoti tādās situācijās, bet tas nesanāk- es arvien piesaistu tādas pašas situācijas, tādus pašus cilvēkus utt. Es cenšos darīt citādāk- izturēties pret citiem citādāk nekā citi pret mani izturējušies, bet arī tas nelīdz, jo rezultāti tādi paši. Tāpēc nesaprotu kā tad man jādzīvo, kā jāizturas. Man māca, ka jāmāk pastāvēt par sevi, jāaizstāv savs viedoklis, ka nevajag ļaut citiem kāpt sev
uz galvas, bet tad, kad es to sāku darīt, tad pat tie, kas man to iemācīja, pavēršas pret mani- sāk draudēt izrēķināties ar mani, sāk izmantot visas iespējamās mobinga metodes pret mani utt. Visi mēģina mani pataisīt par savu marioneti, kurai nav ne izvēles tiesības, ne rīcības brīvība. Es nezinu kā man sevi aizstāvēt, kā pareizi rīkoties situācijās, kad manas tiesības un rīcības iespējas ir ierobežotas, es nezinu kā pareizi reaģēt, jo lai ko arī es darītu, nekad nekas nav labi un nekas nedarbojas.
Es nevēlos pret citiem un sevi izturēties neveselīgi, bet es nezinu ko, kā un kad man darīt. Es visu laiku cīnos ar savām pagātnes traumām, mēģinu strādāt ar savām ēnas pusēm, bet kaut kas iet greizi. Arvien lielākas šaubas man par sevi, citiem un dzīvi rodas nekā skaidrība. Vienmēr kāds mēģina mani izsist no līdzsvara, mēģina traucēt man sasniegt savus mērķus, uzskata mani vai manis doto par pašsaprotamu un sāk nākt ņemt, kad, ko un cik daudz grib bez atļaujas. Es negribu dzīvot pēc tādiem pašiem toksiskiem modeļiem kā mana ģimene, senči un draugi, bet nezinu kā to, lai izdara, jo viņi ir vairākumā, bet es viena. Man nepatīk tās cīņas, kas notiek starp ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, kad cits citu grib pārspēt viltībā, gudrībā, zināšanās, inte
Dēļ tā, ka mani vienmēr apspieda, izsmēja, atstūma, iebie
savu viedokli, grūti atteikt, grūti atrast savu ceļu, grūti parādīt savas īstās emocijas- ka esmu dusmīga uz konkrēto cilvēku vai situāciju, grūti adekvāti novērtēt sevi, savas spējas, grūti pierādīt savu taisnību situācijās, kad man tiešām ir taisnība, grūti atstāt kādu- pārtraukt toksiskas attiecības, jo bail, ka mani ienīdīs, bail, ko padomās par mani, bail sadusmot kādu, bail izsaukt uz sevi dusmas un agresiju, jo to tā jau daudz esmu piedzīvojusi. Es pakļaujos toksiskiem
cilvēkiem, toksiskiem draugiem, situācijām un citām toksiskām lietām, jo mana rīkošanās pretēji izsauc smagu vētru un lielu vardarbības enerģiju pret mani. Man negribās ne ar vienu karot, konkurēt vai draudēt kādam, bet citiem ar
mani gan to patīk darīt un tāpēc esmu dziļā neizpratnē kā tad man vispār jārīkojas. Man liekas, ka man visu laiku kādam ir kaut kas jāpalīdz, ka nedrīkstu atteikt, ka vispirms jāpadomā par citiem un tikai tad par sevi (ja kaut kas atliek), ka nedrīkstu saņemt vērtīgas dāvanas, komplimentus, labus draugus, nedrīkstu būt skaista, vesela, ka man nekā laba un skaista nedrīkst būt, ka man nedrīkst būt veiksme dzīvē, ka visi vienmēr jāpalaiž pa priekšu, jāatdod iespējas citiem, ka citi ir pelnījuši labas lietas, bet es nē, ka man nav tiesības ne uz karjeras izaugsmi, ne arī ko citu. Tā man likuši justies skolotāji, draugi, radi, kaimiņi,
Mani pieradināja, ka man viss labprātīgi vai piespiedu kārtā viss jāatdod citiem, kuri iekāro to, kas ir man. Mani pieradināja domāt, ka jēdziens draugs nozīmē atņemt otram to, kas viņam ir, manipulēt ar citiem, izmantot citus un
tad pamest, kad rodas iespēja kaut kur dabūt ko labāku, izdevīgāku. Es pat laikam nezinu kādas ir normālas attiecības, draudzības, darījumu attiecības, pat nezinu kā izpaužas tā sevis mīlēšana pareizi un kā to izdarīt. Citi ar saviem vārdiem, attieksmi, rīcību liek man saprast, ka es neesmu nekā vērta, liek justies vainīgai, ja vēlos kaut ko sasniegt karjerā vai citā dzīves jomā, ja esmu vesela, ja nopelnu kādu naudiņu (tad uzreiz izdomā kā to tērēs manā vietā un to arī dara), ja man kaut kas izdodas, ja vēlos ieņemt kādu labu amatu (ja man tādu piedāvā), tad atsakos-atdodu vietu citam un pati aizeju uz zemāku vai tamlīdzīgi. Liek justies vainīgai, ja man kaut kas ir un liek tūlīt atdot viņiem, ja nē paši paņem ar vienalga kādām metodēm. Ja mēģinu nostāties uz savām kājām un veidot savu dzīvi, tad ar dažādām manipulācijām panāk, lai man tas nesanāk un nonāku atpakaļ viņu nagos, bet tad, kad esmu viņu nagos, tad pārmet man kāpēc man dzīvē nekas nesanāk, kāpēc es tāda neveiksminiece. Visi grib, lai es pakārtojos, pielāgojos viņiem, kā viņiem labāk un ērtāk un man grūti to nedarīt un ļoti bieži ir situācijas, kad man nav iespēju to nedarīt, jo esmu tādos apstākļos, kad citu variantu nav, jo zinu, kas seko, ja to nedaru.
Citi mani attur no lielāku uzdevumu veikšanas, uzskata mani par nejēgu un nevērtīgu būtni, nesaprot un negrib dzirdēt vai saprast mani- visi redz tikai savu taisnību. Citi savas problēmas mēģina atrisināt ar manām rokām ar vai bez manas piekrišanas vai ziņas un es negribu tāpat rīkoties savā dzīvē ar savām attiecībām, draudzībām utt, bet nezinu kā to izdarīt. Dēļ visa tā haosa, kas manā dzīvē vienmēr bijis, man ir grūti nospraust konkrētu mērķi un veiksmīgi sekot tam, lai tur vai kas, jo vienmēr kāds novērš manu uzmanību kaut kādā veidā, ar kaut kādām metodēm, pat ar maģijas palīdzību, ka man nav spēka sasniegt neko un es padodos un krītu bedrē. Es neprotu ne veselīgas robežas nospraust, ne saprātīgi laiku, enerģiju, resursus izmantot, esmu izkaisīta uz visām debespusēm. Manu izmisumu, bēdas, manu nezināšanu, manu neaizsargātības pozīciju, depresijas brīžus, vēlmi pēc draudzības utt.,izmanto tie, kam ir savtīgi un ļaunprātīgi nodomi. Bet es nezinu kā pārvarēt to, kā atpazīt savlaicīgi un savlaicīgi
rīkoties pareizi ar šādiem cilvēkiem, šādās situācijās.
Kā, lai pārvar savu ātro pieķeršanos citiem, vēlmi atklāties citiem, vēlmi būt dāsnai pret citiem, vēlmi palīdzēt citiem, es to nemāku darīt veselīgu, veselīgās robežās, veselīgās situācijās un veselīgām būtnēm, ar veselīgiem nodomiem. Man ir tāda sajūta, ka es esmu staigājoša katastrofa, jo vienmēr visu sabotēju dēļ savas atklātības, pieķeršanās, dāsnuma
Es būtu ļoti pateicīga par konkrētiem piemēriem, par konkrētām metodēm kā tikt galā ar šim vājajām pusēm, citādi es visu savu dzīvi izputināšu tāpat kā to mani ģimenes locekļi izdarīja un beigās palika vieni un nevienam nevajadzīgi bez jebkādām perspektīvām dzīvē- kā zombiji vienkārši skaita stundas līdz nāves dienai un velk dzīvību līdz tam kaut kā peroties knapi. Es nevēlos sevi upurēt citiem un piedzīvot tādu pašu likteni, bet citi uzskata, ka viņiem ir tiesības ar manu dzīvi rīkoties kā ienāk prātā, tāpēc man vajag palīdzību, jo man nav atbalsta.
Man ir grūti pieņemt pareizus, labus lēmumus, kas nāk par labu manai tagadnei un nākotnei, jo es nezinu kādos citu viedokļos un kad man ir vērts ieklausīties un kad nē, jo ne vienmēr citu nodomi tiešām ir palīdzēt, ne vienmēr citu nodomi ir tīri. Bieži vien ir bijis, ka apsola palīdzēt, ja izdarīšu kaut ko un es kā muļķe izdaru, bet pretī nesaņemu apsolīto un dēļ tā esmu daudzas iespējas pazaudējusi dzīvē. Kā, lai zinu, kad ticēt un vai vispār ticēt kāda solījumiem. Mana problēma ir tas, ka ticu, ka solījums ir svēta lieta un tas jāpilda neatkarīgi ne no kā, bet pieredzu pretējo, tāpēc
man rodas šaubas vai man pašai ir tā jārīkojas, ja kādam kaut ko apsolu, tad man to tiešām jādara neatkarīgi ne no kā vai tomēr jādara kā citi- solīt, bet nepildīt, nelikties ne zinis. Kā lai zinu kādai informācijai ticēt un kādai nē, ja neesmu tik izglītota, tik gudra, intelektuāla, izveicīga, v
*naivums
*lētticība
*viegli manipulējama
*pārāk liels dāsnums pret citiem, bet pārāk strikta pret sevi
*viegli piedodu citu kļūdas, bet savas nespēju
*ātri pieķeros citiem
*liela vēlme palīdzēt citiem, pat tiem, kas to nav pelnījuši un nespēja atpazīt, kad kāds ir pelnījis manu palīdzību un kad nē un kuri tie ir, kuriem vajag un kuriem nē un cik daudz un vai vispār vajag
*savu patieso emociju slēpšana no draugiem, jo bailes no vardarbības
*neprasme sevi aizsargāt gan enerģētiski, gan fiziski (materiālajā pasaulē)
*sevis sodīšana, nepiedošana sev par savām kļūdām
*viegla ievainojamība visos līmeņos utt…………………
Kā man ar šo visu tikt galā- kā to mainīt, pārveidot?
Elvita Rudzāte atbild: Samanta, dzīve nav tik ļauna kā tu to redzi. Arī līdzcilvēki, tavi draugi un tuvinieki nav tik ļauni kā tu to redzi. Mācies ieraudzīt sliktajā labo. Paskaties uz saviem tuviniekiem, līdzcilvēkiem, draugiem ar pozitīvu skatienu, ieraugi viņos labo, jo katrā cilvēkā ir sava daļa labā (51%) un sava daļa sliktā (49%). Koncentrējies uz cilvēku labo daļu, tad tevi nenomāks sliktas domas. Pārstāj dzīvot pagātnē, jo tu neko nevari izmainīt pagātnē. Pārstāj dzīvot ilūzijā par nākotni, jo tu nezini, kas būs nākotnē. Dzīvo pareizi (saskaņā ar Dievišķajiem likumiem jeb pēc Sirdsapziņas) tagadnē, tad tu sev bruģēsi ceļu uz laimīgu nākotni.
Tev ir jāmācās dzīvot pavisam vienkārši – vispirms izvēlēties kādu darbu, ko darīt, un tas var būt pavisam vienkāršs darbs un nedomā par karjeru, jo karjerai nav nekādas nozīmes. Galvenais dari šo darbu ar mīlestību un ar to vien, ka darīsi savu darbu ar mīlestību, tu palīdzēsi cilvēcei. Necenties citus pamācīt kā viņiem dzīvot, jo tev pašai jāiemācās dzīvot tā, lai tu būtu laimīga. Nemeklē laimi ārpus sevis un neieliec savu laimi citu cilvēku klēpī, jo agrāk vai vēlāk viņi to nometīs zemē, lai tu saprastu, ka laime nav jāmeklē ārpus sevis.
Ikdienas situācijās ievēro Dievišķos likumus un neskaties uz citiem, vai tie Tos ievēro vai nē, tā ir viņu izvēle un viņi uzņemas par to atbildību. Svarīgi, lai tu izdari pareizas izvēles. Nenosodi citus par viņu pieļautajām kļūdām. Ar tik lielu nosodījuma enerģiju kādu esi radījusi, arī tu vari nonākt tiesas priekšā. Atceries Jēzus vārdus: “Netiesā un pats netiksi tiesāts.”
Ja tu dzīvosi saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad Sargeņģeļi tevi aizsargās no tumsas spēku uzbrukumiem miega laikā. Dzīve ir ļoti skaista un interesanta. Man tiešām žēl, ka tu to neredzi.
Samanta, es tiešām iesaku tev griezties pie kāda psihoterapeita vai psihiatra pēc palīdzības. Tu viena netiksi galā ar to haosu, kas tavās domās radies un šaubos vai mani padomi tev palīdzēs. Ļoti svarīgi ir harmonizēt tavu pašsajūtu, lai tu varētu lēnām izkļūt no haosa, jo tad tu varēsi sākt strādāt ar sevi un atgriezties ticībā pie Dieva. Kad atgriezīsies pie Dieva, tad Viņš palīdzēs tev pārvarēt visus grūtos dzīves brīžus. Atceries, ka Dievs vienmēr ir stiprāks par tumsu.
sending...
