Kā man palīdzēja ievziedu pirts piedot 19.05.2015

Jau gandrīz desmit gadus regulāri eju pirtī, un tai ir liela nozīme manas dzīves ritmā. Katrā gadalaikā daba dod mums savas veltes, lai pirtošanos padarītu īpašu. Kad pavasaris pieņemas krāšņumā, kārta ir ievziedu pirtij. Tāpēc gribu dalīties ar savu pieredzi, lai dotu ierosmi arī citiem darbā ar sevi vai vienkārši – skaistai pirtsdienai.

Agrāk pirtī gāju regulāri, vismaz reizi nedēļā un bija jau pierasts pie kārtīgas sevis gan fiziskas, gan garīgas attīrīšanas, ka uztvēru to kā parastu un ikdienišķu lietu. Tikai tad, kad slimības dēļ nedrīkstēju pirti baudīt vairākus mēnešus, izjutu tās trūkumu un sapratu tās dziļo jēgu.

Ievziedu pirts ir piedošanas pirts, kad izmantojot ziedošo zaru reibinošo aromātu un enerģētiku, vieglāk atbrīvoties un lūgt piedošanu tiem, kam es esmu nodarījusi pāri, un arī piedot saviem pāridarītājiem. Šis process sākas jau ar domu, kad, vērojot ziedus raisošos kokus, ieplānoju savu ievziedu pirts dienu.  Pamodos ceturtdienas rītā un man bija skaidrs – 12.maijā būs mana īpašā ievziedu pirts. Tikai vēlāk uzzināju, ka šī diena ir īpaši laba pirts procedūrām. Man vienmēr ir bijis svarīgi sev noformulēt, kāpēc es šodien eju pirtī – lai sasildītos, izsvīstu, parunātos ar savu ķermeni, dvēseli, pastiprinātu savu mīlestības avotu, sajustu dabas dziedinošo mīlestību, … Iespējams, ka citi to var izdarīt sēžot uz dīvāna, bet man šīs sarunas daudz labāk vedas pirtī.

Jau no rīta pamostoties sāku domāt un lūkoju sajust, kam tad es tā īsti ar sirdi neesmu piedevusi un kam man jālūdz piedošana. Līdz pēcpusdienai, darot ikdienas darbus, šīs domas ir radušas atbildi. Ir jauki, ja vienlaicīgi varu kurināt pirti, lūkot ievu zarus, gatavot skrubi, visu darīt rimti un ritmiski, lēnām visu apcerīgi pārdomāt, apstādināt savas skrejošās domas, atdalīt sevi no ārējās pasaules, būt šeit un tagad. Ja šis sagatavošanas process kādai pirts reizei man izpaliek, lūkoju vismaz stundu iepriekš apstāties, ieklausīties sevī un noskaņoties jaukai pirts baudīšanai. Man pirts vienmēr ir svētki, un īpaši izbaudāms man šķiet gaidīšanas un gatavošanās laiks.

Pirts skurstenis omulīgi kūp, ievziedu klēpis jau gaida, pirts piepildījusies ar patīkamu smaržu un gaida mani. Pēc garā pārtraukuma šī ir pirmā īstā pirts reize, un ir mazliet nedroši – vai būs tāpat kā agrāk? Dušā ļauju ūdenim noskalot šīs dienas steigu un visu, kas man pašreiz nebūs nepieciešams, nosusinu augumu un atguļos uz lāvas. Zem galvas smaržīgs pušķis no bērziem un upenēm, uz sejas ievziedu pušķis … Ir sajūta, ka esmu bez robežām, saplūstu ar šo smaržu, kļūstu par daļu no meža. Sildos un baudu – šķiet, ka šoreiz gribu maigu, tikai siltu pirti. Svīšana gan sākas ļoti lēnām, jo mans augums vēl nav noticējis, ka tiešām atkal ir pirts. Varētu paplunčāt kājas siltā vanniņā, lai ātrāk iesiltu. Ārā pogo lakstīgala tik skaļi, ka pat pērtuvē to var dzirdēt, un dvēsele gavilē līdz. Ir ļoti pacilāta un priecīga sajūta, ir patīkami sajust katru sava auguma daļu un ļaut pirtsgariņam to ietīt siltā mākonī. Esmu jau labi iesvīdusi, viegli atslābusi un gribas noskalot visus izsvīdušos sārņus siltā dušā un atveldzēties priekštelpā. Patīkami smaržo un silda zāļu tēja. Kad jūtos nedaudz atpūtusies, dodos sildīties otrreiz. Atkal reibinoši smaržo zaru pušķi, bet nu gan kļūst skaidrs, ka nebūs nekāda maigā pirts. Esmu savus stresus rūpīgi sapresējusi un nolikusi visdziļākajā stūrītī kā konservus ziemai, lai neviens tos neatrod, arī es pati nē. Zinu, ka šādos gadījumos man lielisks palīgs ir karstums. Uzmetu akmeņiem ūdeni, karsējos un domās atbrīvoju savas bailes atbrīvot savus stresus, bailes mani nemīl, dusmas, aizvainojumu… Esmu jau ļoti uzkarsusi, dodos atkal siltā dušā un atpūsties priekštelpā. Dzeru tēju un turpinu ieklausīties savā ķermenī. Dīvaini, bet arī tagad mani vēl arvien pavada gaišs prieks.

Nu ir kārta atkal mazliet pasildīties un skrubēties. Lieliski, ja pirti varu baudīt kopā ar cilvēku, kas mani pazīst un sajūt manu enerģiju. Šoreiz pirtnieks ir mana draudzene. Top skrubis no sāls, sodas un vībotnēm – mana mīļākā kombinācija. Ļaujos pirtnieces skrubēšanai un sāls kņudināšanai. Viens no lieliska pirts procesa stūrakmeņiem ir ļauties – pirtniekam, procesam, siltumam, visam, kas ar mani notiek … pirtniece lieliski sajūt, kur man vairāk paberzt, kur maigi pārbraukt pāri, kur es ar saviem stresiem esmu uzcēlusi kārtējo ”bebru dambi’’. Vienlaicīgi turpinu palaist brīvībā savus stresus un lūgt piedošanu, piedot …

Esmu noskrubēta, uz akmeņiem jautri uzšvirkst ūdens, un es turpinu piedošanas procesu. Šķiet, ka viss jau padarīts, ir gaiša sajūta. Dodos ārā, tagad gan uz dīķi. Pabāžu galvu zem ūdens, lai tas noskalo un aiznes visu, kas gaida savu atbrīvošanu. Ārā nākot, atlaižos zālē un ar visu savu augumu apskauju zemi, atdodu tai visu, kas man nav nepieciešams, lai Zeme pārvērš to mīlestības enerģijā un caur mani dod to visai pasaulei. Viegli noreibusi, pirtniecei zem rokas, mazliet muļķīgi, bet laimīgi smaidot, dodos atkal pērtuvē.

Pārāk ilgi biju ārā (es jau pati gudra un draudzenei jau dažkārt atļaujos pirtī arī neklausīt), un kārtīgi jāsasilst, lai varētu domāt par pēršanos. Vēlreiz ielūkojos sevī un gaišais prieks kļūst tumšs – ir palicis nepiedots. Sildos, svīstu, gribu vēl attīrīt sevi ar skrubi, savā sirdī piedodu savam pāri darītājam un saprotu mācību, ko šis skolotājs man gribēja dot. Ir atkal gaišs prieks un milzīga enerģija, sirds vaļā, es visus mīlu… Dušas siltais ūdens aiznes visu lieko, kas vēl palicis.

Seko lielais pēriens – īpaša saruna starp pirtnieci un mani, manu fizisko un arī garīgajiem ķermeņiem. Ļaujos un izbaudu lielisku pērienu, kas ikreiz ir citādāks. Šajā laikā cenšos just un nedomāt, pieņemt un baudīt. Pēc pēriena vienmēr gribu sajust dīķa ūdens spirgtumu, obligāti iegremdējoties ar visu galvu ūdenī. Viegli apreibusi atlaižos uz siena maisa, pirtniece ievīsta mani siltā segā kā zīdainīti, un es dodos pretī savai augstākajai daļai… Katram šīs sajūtas ir citādākas, bet vienmēr neaizmirstamas.

Mana dvēsele gavilē, sirdī gaišs prieks un mīlestības upe ir tik plaša un varena kā Gauja palu laikā pavasarī. Mans augums ir pilns enerģijas. Pasaule saturies, es nāku – ar mīlestību un nesavtīgu vēlēšanos dot…

Esmu atpūtusies un laimīga dodos mājās.

Jau sākumā bija sajūta, ka būs divas ievziedu pirtis, bet pati nesapratu, kāpēc. Pirtošanās laikā jutu, ka kaut kas paliek neizdarīts, vēl ir kāds tumšums… Tikai tagad sapratu, ka biju tik ļoti koncentrējusies uz piedošanu citiem, ka aizmirsu pašu svarīgāko – piedot sev, jo šoreiz vairāk ļāvu vaļu domām, nevis sajūtām. Bet jebkura pieredze ir noderīga, lai no tās mācītos.

Autore: Daira