Ilze jautā: Es netieku skaidra sevī un lūdzu Jūsu palīdzību. Redzu to kā aizvainojuma ērkšķu pušķi, kuru nevaru izzvejot no sava dziļuma un kur nu vēl ko saprast. Pirms vairāk kā gada uzzināju par miomu kreisajā pusē 2,8 cm. Meklēju visu iespējamo informāciju, psihosomatika, Vilma, Trockis no sirds rīkojos, lūdzot piedošanu pagātnes aizvainotājiem, (to ir bijis daudz) notikumiem, vecākiem, sev pašai, daru joprojām. Mēdzu noslēgties, nereaģēt un krāt. Nejutu kādas īpašas izmaiņas vai atsvabināšanos. Varbūt nedaudz. Satiku savu nākamo vīru. Un šobrīd redzu un jūtu viņā tik nežēlīgu, nejūtīgu skolotāju, (kurš bieži mani salīdzina ar bērnu, kuram nekad nedrīkst teikt patiesību un kurš apvainojas par visu, nepanes kritiku, un ir smieklīgs) kas man jūtīgākajam cilvēkam, kuru pazīstu, tādās reizēs ir galējoši, smacējoši, smagi. Nespēju viņu izturēt tādos brīžos blakus, eju uz citu telpu.
Mīlu gatavot ēdienu, ielieku tajā lielu prieku, aizrautību, ticu, arī mīlestību veltītu viņam. Bet, daži kritiski vārdi par ēdienu un mana sirds sačokurojas ērkšķu apskāvienā. Runāju, stāstu, kā jūtos. Akmens cietums. Un viss no gala. Tik jau absurdi, kad sirds apskaidrojas, es to redzu. Pēdējā apskatē mioma bija tuvu pieciem centimetriem. Aizvainojuma brīžos skaidri jūtu to iesāpamies, bet neapzinos, ko darīt, kā to mainīt. Gaidu mazuli, papildus emocijas, aizkaitināmība, bailes un, jā vientulība, ieraušanās sevī. Bet es gribu dziedināt sevi, jūtu, ka ilgi vairs tā nevarēšu. Nedrīkstu.
Elvita Rudzāte atbild: Ilzes neapgūtā mācība ir nespēja pareizi uztvert kritiskas piezīmes, jo kā Ilze pareizi ir sapratusi, tad tieši tās veicina miomas augšanu. Problēma ir tā, ka viņa nespēj piedot kritiskās piezīmes, tāpēc uzkrājas stress dzemdē, audzējot miomu. Lai viņa atvērtos piedošanai, viņai jāizprot kritizēšanas mācība, jāpārstāj sevi vainot, jāpārstāj uzskatīt, ka viņa rīkojas nepareizi un jāsaprot izteikto vārdu ietekme.
Visticamāk, ka viņa iepriekšējā dzīvē ir ievainojusi cilvēkus ar saviem izteiktajiem vārdiem un šajā dzīvē izpērk karmu, piesaistot sev cilvēkus, kuriem patīk citus kritizēt jeb kas vēlas, lai viss notiktu tā kā viņi uzskata, ka ir pareizi.
Kritizēšanas mācība māca cilvēkam paskatīties uz notiekošo ar plašāku skatījumu, ne tik šauri kā izskatās. Piemēram, Ilzes vīrs nokritizē viņas pagatavoto ēdienu. Ilzei ir uz šo situāciju jāpaskatās, ka vīram ir tiesības izteikt savu viedokli par pagatavoto ēdienu un viņam ir jābūt patiesam. Ja viņam negaršo, tad viņš nevar teikt, ka garšo. Bet jautājums ir – kā viņš to pasaka? Viņas vīram ir jāmācās pateikt to saudzīgāk, mīļāk, bet tā kā viņš tā neprot pateikt, tad viņš pasaka tā kā pasaka. Patiesībā Ilze dusmojas nevis uz pateikto kritisko piezīmi, bet uz vārdiem un toni kā vārdi tiek izteikti. Tas nozīmē, ka arī viņai ir jāpievērš uzmanība saviem vārdiem un tonim.
Ja Ilze uzskata, ka viņa ar saviem vārdiem nevienu neievaino, tad viņai ir jāpieņem kritika ar pazemību, apzinoties Dievišķo Taisnīguma likumu, ka viss, kas ar tevi notiek, ir absolūti taisnīgi. Jāatceras Dievišķo Karmas likumu – ko sēsi, to pļausi. Karma ir jāizpērk, tur neko nevar darīt, tāpēc patiesībā viņai ir jāpasakās vīram, ka viņš ar katru kritisko piezīmi mazgā viņas smalkos ķermeņus no sliktās karmas. Ja viņa vīra kritiku uztvers kā savu smalko ķermeņu mazgāšanu, tad viņa spēs atvērties piedošanai un pieņems situācijas ar pazemību.
Ilzei ir jāturpina izzināt sevi un dzīvi, jāturpina piedot visiem, kas viņu aizvaino, jāturpina atbrīvot savu vainas izjūtu, jāpiedod sev un jāpriecājas, ka cilvēki ir tik dažādi, jo cik gan dzīve būtu garlaicīga, ja visi cilvēki būtu vienādi un pareizi!
sending...
