Kā nebaidīties no materiālām grūtībām? 15.10.2019

Krists jautā: Man ir tāda problēma, kādu laiku cenšos veikt ziedojumus no katras mēnešalgas 10% apmērā cilvēkiem, kuri ar savu darbu dara labu citiem cilvēkiem. No sākuma man tas nenācās viegli, jo piemīt taupība, skopums un protams egoisms kaut kādā mērā. Kādu gadu to darīju, tagad veidojas situācija, ka nepieciešams lielāks pirkums ģimenes vajadzībām, būs nepieciešams aizdevums no kredītiestādes uz gadiem 7 un tas man rada vainas izjūtu ka nespēšu atbalstīt kā līdz šim ar ziedojumiem. Ka arī rodas bažas vai spēšu atmaksāt šo aizdevumu, jo neviens taču nezinām kas būs rītdien ar ienākumiem. Līdz šim visus aizdevumus esmu laicīgi un bez aizķeršanās atmaksājis, tomēr dzīve ir uzlikusi grūtības un pārbaudījumus gan ar darbu, gan ar naudu. Tāpēc ir arī bailes par nākotni. Man negribas būt naudas vergam un kalpot patērētāju sistēmai taču dzīvojam materiālā pasaulē un ir lietas kas tomēr ir vajadzīgas un pagaidām neesmu sasniedzis tādu apziņas līmenī lai no tām atteiktos. (Runa iet par auto iegādi) Mēģināju atrast lētāku un vecāku auto taču sapratu ka ilgtermiņā tas būs tikpat dārgi vai vēl dārgāk un ar galvassāpēm ar autoservisu apmeklējumiem.

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks var palīdzēt citiem ne tikai ziedojot naudu, bet arī ar savu darbu un patiesībā tieši paša darbošanās ir tā, ko visvairāk atbalsta Augstākie Spēki, jo darbojoties cilvēks mācās un attīsta pozitīvās īpašības. Tāpēc nav pamata satraukties, ka nespēj palīdzēt ar naudas resursiem, bet gan padomāt, kā vari kādam palīdzēt ar savu darbu?

Neviens nezina kas būs nākotnē. Tomēr baidīties no nākotnes nav pamata, jo visas grūtības, ieskaitot materiālās grūtības, kas nāks mūsu ceļā, mums ir nepieciešamas, lai mēs augtu garā. Bez Dieva atļaujas nekas nenotiek. Ja Dievs pieļaus situāciju, kad tev būs jāsaskaras ar materiālām grūtībām, tad tas nozīmē, ka tev šīs grūtības ir nepieciešamas, lai tu varētu iegūt pieredzi, ka ikvienas grūtības var pārvarēt un nebaidītos nākotnē uzņemties atbildību par lielākiem uzdevumiem.

Materiālo grūtību laikā cilvēks ir spiests būt radošs – domāt, ko varētu darīt, lai nopelnītu trūkstošos naudas resursus, kas veicina cilvēka attīstību. Savukārt labklājības laikā, kad naudas ir pietiekami, cilvēks paliek slinks, jo kāpēc gan censties kaut ko domāt, ja viss ir pietiekami. Materiālā labklājība savā ziņā ir kaitīga cilvēka attīstībai, tāpēc Augstākie Spēki Mācībā saka, ka ir tikai viens labais, kas Viņiem nepatīk un tā ir materiālā labklājība.

Daudzi cilvēki šos vārdus pārprot, domājot, ka nauda un materiālie labumi ir kaut kas slikts. Nē, tā tas nav domāts. Slikti ir tad, ja cilvēks visu savu dzīvi velta naudas pelnīšanai, lai dzīvotu vēl lielākā materiālā labklājībā, aizmirstot par mūžīgajām vērtībām. Ja cilvēks prot nopelnīt un ar nopelnīto dalās, palīdzot sabiedrībai kļūt labākai, tad viņš izpilda savu uzdevumu. Ja cilvēks ar nopelnīto nedalās, tad gan viņš iemanto sev sliktu karmu un šajā vai nākamajās dzīvēs piedzīvos materiālās grūtības, lai labāk izprastu, ka materiālie labumi ir tikai laicīgas vērtības.

Ja cilvēks dzīvo bailēs par nākotni – vai spēs nodrošināt materiālo labklājību tādu kāda tā ir šobrīd, tad viņš nav sapratis pārmaiņu un pieticīgāka dzīves veida pozitīvo pusi. Tāpēc arī Dievs viņam var dot tādu iespēju gūt pieredzi dzīvot pieticīgāk un ieraudzīt, ka visas pārmaiņas vienmēr ir uz labu, ja tikai cilvēks ir gatavs ieraudzīt labo, ko nesušas pārmaiņas.

Kādreiz es nespēju saprast svētos cilvēkus, kas dzīvoja ļoti askētisku dzīves veidu, veltot visu savu laiku sabiedrības labumam. Es to nevarēju saprast, jo nezināju kādas izjūtas ir svētā cilvēka sirdī un kāpēc viņš ir gatavs upurēt visu, lai tikai pildītu Dieva uzdevumus. Nevieni materiālie labumi, nekādas seksuālas un cita rakstura baudas nespēj dot cilvēkam tādas izjūtas kādas tas iegūst, ja viņš nesavtīgi kalpo Dievam, pildot Dieva uzdevumus. Tanī brīdī, kad cilvēks sāk pildīt Dieva uzdevumus, materiālie labumi un dzīves baudas viņa acīs zaudē vērtību, tāpēc viņam atteikties no materiāliem labumiem un dzīves baudām nav nekādu grūtību. Tomēr jāņem vērā, ka Dievs uztic veikt uzdevumus tikai tam, kas ir sasniedzis noteiktu apziņas līmeni. Lai iemantotu šādu Dieva uzticību, ir ļoti daudz jāmācās, iemācītais jāpraktizē ikdienas dzīves situācijās, jāpārvar dzīves grūtības un ar savu darbu jāpierāda Dievam un nevis sabiedrībai, ka esi gatavs pildīt jau grūtākus uzdevumus.