Kā no neiecietīga kļūt par iecietīgu? 12.06.2019

Cilvēkiem ir ļoti dažāds apziņas līmenis. Jo augstāks apziņas līmenis, jo cilvēks ir iecietīgāks pret citādo. Jo zemāks apziņas līmenis, jo cilvēks ir neiecietīgāks pret visu, kas nav saskaņā ar viņa pārliecību.

Mēģināsim saprast šo jautājumu skatoties no citas puses. Kad mēs skolā mācījāmies fiziku, mums skolotājs mācīja, ka visos priekšmetos ir kustīgas daļiņas ko sauc par atomiem. Vai mēs paskatoties uz priekšmetu redzējām, ka tur kustas atomi? Nē, neredzējām, bet mēs skolotājam ticējām, ka viņš saka taisnību, jo viņš bija gudrāks par mums. Lai pierādītu, ka skolotājs nemelo, viņš mums atsaucās uz iekārtām, kuras spēj redzēt katru priekšmetu daudz dziļāk nekā to spēj cilvēka redze. Ja cilvēkam rodas iespēja caur iekārtu redzēt no kā patiesībā sastāv priekšmets, tad viņš atomu kustību esamībai tic vēl vairāk, jo viņš to ir redzējis ar savām acīm. Tas nozīmē, ka cilvēks notic tam, ko viņš spēj uztvert ar savām maņām, bet tas, kas ir ārpus maņu uztveres, paliek viņa ticības ziņā.

Simboliski cilvēka apziņa varētu būt iekārta, kas spēj priekšmeta uzbūvi apskatīt arvien dziļāk. Jo augstāks apziņas līmenis, jo simboliski spēcīgāka iekārta, kas vairāk spēj saredzēt. Bet ir cilvēki, kuru apziņas līmenis nav tik augsts, viņi paši nespēj tik daudz redzēt, bet viņi tic savam skolotājam, kurš redz daudz vairāk. Tāpēc liela nozīme ir ticībai.

Cilvēki iecietīgi izturas pret to, ko saprot, bet ļoti neiecietīgi pret to, ko nesaprot, jo viņiem ir bail no nezināmā. Iekšēji viņi jūtas droši, ja spēj saprast, bet ļoti slikti brīžos, ja nesaprot, kas notiek. Tāpēc nepārmetīsim tiem, kuri ir neiecietīgi pret citādo, jo viņi vienkārši šo citādo nespēj izprast.

Pretējā īpašība neiecietībai ir iecietība, kas ir sapratne un cieņa pret īpatnējo un atšķirīgo citos cilvēkos, arī pret viņu trūkumiem un slikto īpašību izpausmēm, kā arī citu paveiktā darba kvalitāti. Iecietības pamatā ir draudzīgums, labsirdīgums un mīlestība pret visiem.

Attiecībās ar dažādu tautu un valstu pārstāvjiem iecietība ir jo svarīgāka, un tā nozīmē saprast un cienīt mūsu pasaules bagātīgās un daudzveidīgās kultūras, ļoti dažādo cilvēku pašizteiksmi un cilvēka individualitātes izpausmes, kā arī pieņemt tās un pareizi izprast. Iecietība ir harmonija daudzveidībā. Iecietība ir tikumiska pozīcija, kas sniedz iespēju sasniegt mieru un veicina kultūras vērtību apmaiņu, jo miera kultūra pretstatā kara nekultūrālībai un barbarismam ir tas, pēc kā alkst cilvēki un kā tik ļoti pietrūkst modernajai civilizācijai uz Zemes.

Iecietība attīstās, ja veidojas izpratne par dažādo. Savukārt izpratni par dažādo var attīstīt, tikai iepazīstinot ar dažādo. Tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem dažādības skaidrošanā, jo tas var radīt arī negatīvas sekas. Piemēram, mums ir jābūt iecietīgiem pret homoseksuālistiem, izprotot, kāpēc cilvēks ir kļuvis par homoseksuāli, un sniedzot palīdzību, lai atbrīvotos no šā netikuma. Taču iecietībai pret negatīvo nevajag ļaut pāraugt negatīvo īpašību vai parādību atbalstā. Atbalstot homoseksuālismu, tas sāk izplatīties, jo tiek uztverts par dzīves normu.

Cits piemērs: mums ir jābūt iecietīgiem pret skolēnu, kas sācis lietot narkotikas, izprotot, kāpēc tā ir noticis, un sniedzot palīdzību, lai skolēns atbrīvotos no narkotiku atkarības. Atbalstot kādas narkotikas, piemēram, marihuānu, skolēnam tiek pateikts, ka narkotikas nav kaitīgas, kas rada skolēnos neizpratni, kāpēc tad tās ir aizliegtas? Tas pats sakāms par cigaretēm. Grūti cīnīties par to, lai skolēni nesmēķētu, ja viņi mājās to dara kopā ar vecākiem. Mums ir jābūt iecietīgiem, izprotot viņu problēmu dziļāk, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāatļauj skolēnam smēķēt.

Iecietība vislabāk attīstās, ceļojot pa pasauli un iepazīstot dažādus cilvēkus, iepazīstot dažādas kultūras un dzīves veidus. Jo vairāk cilvēks ir redzējis, jo iecietīgāks viņš spēj būt pret dažādo un atšķirīgo. Tāpēc ceļojumu nodrošināšana, iepazīstot Latvijas visus nostūrīšus, kaimiņvalstis un visas citas valstis, ir ļoti audzinošs faktors. Par laimi ceļošanas kultūra ir sākusi attīstīties arī Latvijā un citās valstīs, kas vieš cerību, ka cilvēki kļūs cits pret citu arvien iecietīgāki.

Lai sabiedrība kļūtu iecietīgāka, tā ir jāizglīto dzīves gudrībās jeb citiem vārdiem sakot, tai ir jāpaplašina kolektīvais apziņas līmenis. Jo augstāks būs kolektīvais apziņas līmenis, jo mazāk sabiedrību piemeklēs dažādas vardarbības izpausmes formas. Tāpēc ļoti svarīgi izglītības iestādēs ar bērniem runāt par dzīvi un Dievu, iepazīstināt ar Dzīves likumiem un vērtībām, un tas pats ir jādara ar pieaugušajiem, jo viņiem šīs zināšanas ir pagājušas garām, jo cilvēce koncentrējās tikai uz intelekta attīstību, atstājot garīguma attīstību novārtā. Neiecietība ir tikai sekas cilvēces pieļautajai kļūdai atteikties runāt par Dievu, dvēseli, garu un garīguma attīstības nepieciešamību. Pienācis laiks kļūdu labot. Jo ātrāk cilvēce to sapratīs, jo mazāk pasaulē būs ciešanas.

Autore: Elvita Rudzāte