Kā notiek evolūcija? – ceturtais turpinājums 18.12.2020

Kā notiek evolūcija? – raksta sākums

Kā notiek evolūcija? – pirmais turpinājums

Kā notiek evolūcija? – otrais turpinājums

Kā notiek evolūcija? – trešais turpinājums

Linda jautā: Es kaut ko nesaprotu par tām apziņām. Kādēļ katram apziņa ir pilnīgi citā līmenī, ja it kā mēs visi evolūciju uzsākām pilnīgi no viena un tā paša punkta? Vai patiesībā jau sākotnēji katra pirmā šūniņa (no kā radās zeme un viss uz tās) tika radīta pilnīgi citāda? Ja jau viss ir taisnīgi, tad būtu jābūt tā ceļa sākumā: divi akmeņi ir ar pilnīgi vienādu apziņu, vienādām domām un vienādām iespējām attīstīties un turpināt ceļu. Bet kādēļ tā nenotiek?Abi akmeņi guļ pludmales krastā un tad pēkšņi kāds no malas iejaucas, pasperot ar kāju to uz citu pusi, bet otrs paliek stāvējis kā stāvējis. Pirmā akmeņa gadījumā kāds iejaucās viņa karmā, jo aizspēra to citā virzienā, bet otrs palika uz vietas. Pirmais akmens spēriena rezultātā tika evolūcijā uz priekšu pateicoties ne sev, bet kādam ārējam
faktoram. Viņu varbūt iespēra kādā labvēlīgākā vietā, bet otrs palika mirkstot peļķē, aukstumā un mitrumā. Ar ko otrais akmens sliktāks par pirmo? Abi taču vēlējās nonākt labākos apstākļos, bet kādēļ viens tika prom, bet otrs nē? Pateikt, ka viens pats izvēlējās ciest ir aplami. Akmenim taču nav roku un kāju, lai pats pārvietotos, viņš ir atkarīgs no citiem un ārējiem apstākļiem, faktoriem. Abiem taču bija vēlme nokļūt tur, bet nokļuva tikai viens un ne pašam
pārvietojoties, bet cita iejaukšanās rezultātā.

Nepārmetiet man, bet, lūdzu, paskaidrojiet man ar saviem vārdiem kaut kā īsumā kā tas notiek.

2. Bet kāpēc mans gars izvēlējās piedzimt tieši Latvijas teritorijā nevis Āfrikā vai Ķīnā? Viens piedzimst siltā klimatā, otrs aukstā. Bet kāpēc? Varbūt gāju uz siltajām zemēm, bet tik tālu netiku, tāpēc paliku tur, kur esmu un pārdzimu tieši Latvijā? Es tā jautāju, jo neviens labprātīgi neizvēlas piedzimt necilvēcīgos apstākļos. Vai Dievs cilvēkam jau dod tādu ķermeni, kas būs piemērots izdzīvošanai konkrētiem apstākļiem? Piemēram, ja kāds bērns piedzimst tur, kur valda saucamais ledus laikmets un apkārt nekā nav, tad pēc loģikas viņam būtu jānosalst un pēc tam tur pat atkal jāpiedzimst kaut kam un atkal jānomirst un tā pa riņķi. Vai tad nē? Izklausās pēc mūžīgās elles. Bet, ja apdomā, tad mēs arī agrāk kaut kad bijām pirmatnēji cilvēki, kad dzimšanas brīdī varbūt nekā apkārt nebija. Tad no kā un kā viss radās?

Ziniet, Jūs kļūdāties, Jūs un Lasītāja laikam spriežat pēc savas prizmas, jo neesmu teikusi, ka man nepatīk Latvija un, ka nepatīk Latvijas gadalaiki. Es tikai gribēju saprast, kādēļ piedzimu tieši šeit un tik skarbos apstākļos. Nezinu kādēļ jums uzreiz liekas, ka es nenovērtēju to, kas man ir dots. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti novērtēju katru
lietu, kas man tika dota, katru nieciņu. Es dzīvoju ļoti lielā trūkumā, man nebija kā Jums (teicāt, ka piedzimāt Latvijā, kad nebija bagātība, bet visi cilvēki  bija paēduši, apģērbti un tā tālāk. Bet to redzējāt tikai caur savu prizmu, jo citiem pat tā nebija), bet es priecājos pat par gružos atrastu mantiņu, kurai bija kāds defekts. Bet es vienmēr dalījos ar citiem, varēju kaimiņienei atdot savu nopelnīto vienīgo konfekti, lai tikai iepriecinātu viņu, kad viņa bēdājās. Neesmu ne zagusi, ne kādam kaut ko prasījusi vai lūgusi, es ar pazemību pieņēmu savu situāciju un dzīvoju ievērojot likumus-Tev nebūs zagt, nokaut, sāpināt, pārkāpt laulību un visus pārējos. Tā kā nesakiet, ka es neko nenovērtēju un piedzimšu vēl skaudrākos apstākļos. Skaudrākos apstākļos es noteikti piedzimšu, to jau zinu, bet es tādos piedzimšu tādēļ, ka es vienmēr rūpējos par citiem, man strādāt patika, lai dotu citiem labumu ne sev. Biju arī uz regresijas terapiju un atskatoties uz iepriekšējām dzīvēm, tad es arī tajās esu rīkojusies šādi. Es nekad neesmu mācējusi dzīvot sevis dēļ, jo tas nedod piepildījuma sajūtu. Es visu centos sasniegt godīgā ceļā un strādāt gribēju, lai
dotu cilvēcei kādu labumu, piemēram, strādāt par dakteri, lai ārstētu cilvēkus, bet ar savu godīgumu, morāli un ētikas ievērošanu nekur tālu neesmu tikusi, jo tā dēļ vienmēr tiku uzskatīta par dīvaini un centās mani novākt no
ceļa vienmēr. Tad es atkāpos, jo man pazuda ticība jeb kam. Regresijas terapijā atklājās, ka es vienmēr esmu bijusi tāda, kas nevar ne nogalināt dzīvo radību, ne kādam apzināti nodarīt kaitējumu, ne ietekmēt fiziski. Es pārdzīvoju par katru lietiņu, kas man saplīsa, es biju ļoti rūpīga: uzmanīgi attiecos pret savām lietām.

Jūs taču pati sakāt, ka karmas likums ir ļoti sarežģīts un visas nianses nav iespējams zināt. Manā gadījumā es nonākšu vēl smagākos apstākļos, bet ne tāpēc, ka nenovērtēju to, kas man bija dots, bet tāpēc, ka smagi vīlos dzīvē, daudz asaru izliets un gribēju atkāpties, lai jau visi skrien pēc tām bagātībām, varas, ietekmes un baudām, vienkārši
noguru no visa. Es nezināju par pārdzimšanām un visu, kas ar to saistīts. Kad uzzināju, tad jau bija par vēlu, jo pagātni nevar izmainīt un nākotne man tiešām solās būt drūma. Tāpēc nevajag uz mani skatīties no augšas un ar
neiecietību vai tādu kā lepnību. Es nesaprotu, es pajautāju, kādēļ piedzimu Latvijā, valstī, kura salīdzinot ar citām, neskaitījās tajā laikā baigi attīstīta, bet jūs uzreiz man uzbrūkat ar to, ka es nenovērtējot to, kas man ir un, ka tāpēc
bezmazvai par sodu jāsaņem dzīvot vēl sliktākos apstākļos. Jūs nezināt, kas man dvēselē darās, jūs nezināt cik daudz skaista gribējās dot pasaulei. Es apbrīnoju kā pasaulē daudz kas ticis radīts, arī apbrīnoju citas vietas, kur skarbā vidē dzīvo dzīvās radībiņas un spēj to smagumu turēt, jo zinu kā ir, kad ir bads, kad salst, kad slāpst, bet nav ko padzerties un tamlīdzīgi. Vēroju kokus un apbrīnoju kā koks turpina dzīvot skarbā salā, vētrās, slimību ietekmēs. Gribētos, lai
nevienai radībai nesalst, nav slimību, nav auksti, nav pārāk karsti, nav jācieš dabas katastrofās un tā tālāk. Tā kā ziniet, Jums ir ļoti nepareizs priekšstats par mani.

Elvita Rudzāte atbild:

1. Akmenim nav apziņas, jo viņam Dievs nav devis saprātu. Saprāts ir dots tikai cilvēkam, lai viņš par savām rīcībām, vārdiem un domām uzņemtos atbildību. Zvēri, kas izdzīvošanas nolūkā nogalina cits citu, karmu uz sevis neuzņemas, jo viņos pastāv tikai izdzīvošanas instinkts. Tanī pašā laikā zvēri nekad nenogalina vairāk dzīvnieku nekā nepieciešams apetītes apmierināšanai. Turpretim cilvēks ir kļuvis negausīgs – ēd vairāk nekā nepieciešams, krāj to, kas nav nepieciešams utt. Cilvēks, kam ir dots saprāts, pieļaujot kļūdas, uzņemas par tām atbildību, jo Dievišķais Karmas likums attiecas tikai uz cilvēkiem.

Cilvēks savā evolūcija ir bijis iemiesojies visos dzīvo būtņu veidos un piedzīvojis visas iespējamās situācijas. Tas nozīmē, ka viņš ir bijis arī akmens, kas piedzīvojis ļoti dažādas ārējas ietekmes. Tāpat arī cilvēki daudzajos iemiesojumos ir bijuši gan bagāti, gan nabagi, gan sievietes, gan vīrieši, apguvuši dažādas profesijas, cietuši no dažādām negatīvām situācijām utt. Šī dažādība ir nepieciešama, lai cilvēks evolucionētu.

Piemēram, ļoti augsti attīstīti gari, kas pateicoties savai labajai karmai daudzus iemiesojumus nav piedzīvojuši nabadzību, šajā iemiesojumā var izvēlēties iemiesoties vietā, kur ir liela nabadzība, lai iegūtu pieredzi, kā ir dzīvot nabadzībā. Šie cilvēki nekad nesūdzēsies par skarbajiem dzīves apstākļiem, jo viņi pratīs tajos ieraudzīt skaisto. Nabadzības pieredze viņiem ir vajadzīga, lai viņi labāk izprastu cilvēkus, kas dzīvo nabadzībā un tāpēc pieļauj dažādas kļūdas. Citiem vārdiem sakot, lai viņi spētu labāk izprast nabadzībā dzīvojošu cilvēku domāšanu un spētu tiem palīdzēt augt garā.

2. Linda piedzima Latvijā, jo tā izvēlējās viņas Pavadoņi pirms Lindas gars nāca iemiesojumā, lai Linda caur piedzīvoto Latvijā augtu garā. Visas nepatīkamās pieredzes, kuras Linda ir pieredzējusi Latvijā, Lindai ir bijušas nepieciešamas, lai viņa atstrādātu savu karmu no iepriekšējām dzīvēm un apgūtu jaunas dzīves gudrības. Kāpēc Linda nepiedzima Āfrikā? Tāpēc, ka vislabāk savu karmu viņa var atstrādāt tieši Latvijā un apgūt jaunas dzīves gudrības vislabāk var Latvijā nevis Āfrikā.

Iesaku Lindai neuzticēties Regresijas terapijā redzētajam, jo Dievs nav atļāvis cilvēkam ielūkoties iepriekšējās dzīvēs. Tās ir tikai izņēmuma situācijas, kad Dievs atļauj ielūkoties iepriekšējās dzīvēs un atļauju viņš dod cilvēkiem, kas ir sasnieguši augstu apziņas līmeni. Regresijas terapiju praktizē cilvēki ar nepietiekami augstu apziņas līmeni, jo ja viņiem būtu izpratne par to, ko viņi dara, viņi to nedarītu un vēl vairāk – nekad par to neuzdrošinātos paprasīt naudu. Lielie Skolotāji brīdina, ka regresijas terapijas laikā cilvēks var redzēt to, ko vēlas redzēt vai par ko ir sapņojis kādā no iepriekšējām dzīvēm. Tas nav 100% visos gadījumos, bet tieši tāpēc, ka cilvēks nevar noteikt, kad viņš redz patiesību un kad to, par ko sapņojis, viņam nav atļauts ielūkoties savās iepriekšējās dzīvēs. Tas saistīts ar to, ka redzētais nepalīdz cilvēkam attīstīties, bet var apturēt cilvēka attīstību.

Šī dzīve jau ļoti daudz pasaka priekšā par to, kas bijis iepriekšējās dzīvēs. Ja esi piedzīvojis ļoti lielu nabadzību un par šo pieredzi dusmojies, tas nozīmē, ka iepriekšējās dzīvēs neesi pratis novērtēt to, kas tev ir bijis dots, nelietderīgi tērējot resursus. Augstas apziņas cilvēks nekad nesūdzēsies par pagātnē piedzīvoto nabadzību, vardarbību pret sevi, pazemojuma situācijām, jo viņš caur šīm situācijām ir kļuvis vēl dzīves gudrāks un viņš šo pieredzi uzskata par vērtību.

Man par Lindu ir tikai tāds priekšstats kādu viņa ir radījusi ar savām vēstulēm. Es nezinu kāda ir patiesība, jo Lindas vēstulēs ir ļoti daudz pretrunu. Tur, kur pretrunas, tur ir haoss. Tas ir labi, ka Linda cenšas noskaidrot patiesību un ieviest kārtību haosā. Tāpēc es esmu veltījusi pietiekami daudz laika, lai Lindai palīdzētu labāk izprast dzīvi.