Kā palīdzēt? 19.06.2017
Sanita jautā: Paldies, Elvita, par šo portālu, tas man jau kļuvis kā ikdienas rituāls, no rīta izlasot jaunākos ierakstus. Bieži uzreiz izdodas gūt kādu mācību saviem jautājumiem, dažreiz lasīto atceros pēc laika. Vakar aktivizējās situācija, kuru pati nespēju izprast. Par palīdzēšanas nepieciešamību citiem cilvēkiem. Nesen sociālajā tīklā ieraudzīju labdarības projektu par sapņu piepildīšanu pansionātu senioriem. Man radās doma, kā es varētu iesaistīties, bet vēl neesmu to uzsākusi. Un īsi pēc tam aktivizējās arī krīzes situācijas ģimenē.
Ik pa laikam man kāds ģimenes loceklis nonāk krīzes situācijā un tad vēršas tieši pie manis. Mammai atkal uznākusi depresija, pēc tuvinieku zaudējumiem viņa ir ieslīgusi skumjās. Līdz šim centos mazliet netieši runāt, lai saņemas pati, bet nesen sanāca lielāka runāšana, viņa atvērās un izstāstīja savas sajūtas, es centos izskaidrot situāciju, dot padomus, lasāmvielu, ieteikumus, kas varētu palīdzēt. Mazliet tas palīdzēja, bet informāciju daudz pretī viņa neņēma. Citiem viņa neuzticas un neko nestāsta, tikai man un ne vienmēr, jo zin, ka es nevis žēlošu, bet būšu kā skolotājs, kas norāda uz kļūdām un iesaka, ko darīt.
Līdzīgi ir ar manu brāli – kad notiek kāds nelaimes gadījums, viņš vēršas pie manis. Izstāsta, kas noticis un saka, lai nevienam nesaku, īpaši mammai. Ikdienā sazināmies neregulāri, attiecības mums nav ļoti ciešas, bet normālas. Vakar viņš cieta nopietnā autoavārijā, taču par brīnumu bez nopietnām traumām. Viņa dzīvesveids nav no pareizākajiem, viņš daudz lieto alkoholu, ir šķīries ar dēla mammu. Vakar centos viņam teikt, lai aizdomājas par savu dzīvi, lai novērtē brīnumu, kas ar viņu notika, bet nebija, sajūtas, ka viņš mani sadzird.
Kāda ir mana mācība? Kā palīdzēt, bet nepamācīt? Saprotu, ka kaut kas no tā visa ir mana mācība, taču apzinos, ka kaut kā jāpalīdz arī tuviniekiem, ja reiz viņi pie manis vēršas. Kā pareizi rīkoties šādās situācijās, kad kāds izstāsta savu bēdu, bet tiešā veidā palīdzību nelūdz? Kādēļ manā galvā rodas domas par palīdzēšanu citiem, tomēr plašākā mērogā neīstenoju tās?
Elvita Rudzāte atbild: Sniegt palīdzību patiešām nav viegls uzdevums. Arī es cenšos ar portāla Domātājs.lv palīdzību sniegt padomu grūtā brīdī, bet ne vienmēr man tas izdodas. Dažkārt manis rakstītais tiek pārprasts vai vienkārši nesaprasts. Es nevainoju sevi, ka man ne vienmēr izdodas palīdzēt, bet vai Sanita jūtas vainīga brīžos, kad nespēj atrast pareizos vārdus, lai palīdzētu savai ģimenei? Ja viņa jūtas vainīga, tas nozīmē, ka Sanitai jāturpina strādāt ar savu vainas izjūtu un vēlmi visu izdarīt ļoti labi.
Šobrīd lauku pļavās ir uzziedējušas Jāņu zāles. Viņas ir tik dažādas gan krāsās, gan augumā, gan smaržās utt. Kāda no tām ir izaugusi saliekta, kāda pārāk izstīdzējusi utt. Vai mēs varam teikt, ka kāda no Jāņu zālēm nav pietiekami laba? Protams, nē. Arī mūsu latviešu tautas dziesma saka: “Visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā…”
Tas nozīmē, ka Dievs visu pieņem un mīl, neizvirzot nekādas prasības. Arī Sanitai ir jāpieņem sevi tādu kāda viņa ir un jāpalīdz tuviniekiem tā kā viņa prot. Svarīgākais ir sniegt palīdzību no visas sirds un negaidīt labu rezultātu, bet iemācīties pieņemt rezultātu tādu, kādu to ir noteicis Dievs. Tikai Viņam ir redzams viss kopumā, tikai Viņš nolemj, kad un kuram sniegt palīdzību caur Sanitu, mani vai kādu citu cilvēku.
Sanita jautā – kā pareizi rīkoties šādās situācijās, kad kāds izstāsta savu bēdu, bet tiešā veidā palīdzību nelūdz? Ja cilvēks izstāsta tev savu bēdu, tad neapzināti viņš gaida no tevis vismaz sapratni un tā jau arī ir sava veida palīdzība. Palīdzība ir ne tikai pateikts labs, uzmundrinošs vārds, bet arī uzklausīšana. Dažkārt cilvēkam patiešām pietiek tikai ar to, ka viņš tiek uzklausīts. Ja Sanita šādos brīžos nejūtas, ka būtu palīdzējusi, tas nozīmē, ka viņa sev ir izvirzījusi pārmēru augstas prasības un varbūt tieši tā arī ir viņas neapgūtā mācība, kas viņai traucē īstenot projektus, kurus ir iecerējusi, jo viņa baidās no neizdošanās un slikta rezultāta.
Sanita jautā, kā palīdzēt, bet nepamācīt? Manuprāt pamācīšana ir tad, kad tu saki ko un kā darīt, bet ja tu atstāj izvēli otra cilvēka rokās, izskaidrojot situāciju, tad tā nav pamācīšana.
Sanita jautā, kādēļ manā galvā rodas domas par palīdzēšanu citiem, tomēr plašākā mērogā neīstenoju tās? Tas nozīmē, ka vēl neesi tam gatava. Tiklīdz cilvēks ir gatavs kalpot citiem, viņš to sāk darīt, jo izjūt spēcīgu nepieciešamību to darīt.