Kā palīdzēt bērnam, kas slimo ar epilepsiju? 30.07.2021

Sanita jautā: Tā kā dēliņam ir pasliktinājusies situācija ar epilepsiju, mēģinu saprast iemeslus un ko tieši es nesaprotu. Lasu epilepsijas skaidrojumus un nespēju to “ieraudzīt” kā problēmu savā dzīvē. Šobrīd mazliet aizdomājos par bezjēdzību- kā es to saprotu. Domājot, kas man dzīvē šķiet bezjēdzīgs, sapratu, ka man brīžam pati dzīve liekas bezjēdzīga. Jeb tas, kā es to dzīvoju. Mana pārliecība ir, ka visu laiku kaut kas ir jādara, un jēgpilns. Ja neko nedaru- sēžu dīvānā, skatos TV bez jēgas, spēlēju kādu spēlīti- jebko bez dziļākas jēgas, tad man tas šķiet bezjēdzīgi. Arī šobrīd, atrodoties slimnīcā ar bērnu, man ir daudz brīva laika, ko es varētu izmantot lietderīgi- lasīt grāmatas, pildīt studiju darbus, bet man neko no tā negribas- gribas neko nedarīt. Un šo savu stāvokli un nekā nedarīšanu es laikam uztveru kā bezjēdzīgu. Man neizdodas atslēgt prātu un vienkārši ļaut sev atpūsties, izgulēties. Vai tā varētu būt pareizā atbilde? Vai pareizi uzķēru bezjēdzības izpratni savā dzīvē?

Elvita Rudzāte atbild: Epilepsija rodas no divu paaudžu dusmām, kuras izplatījušās uz āru trešajā paaudzē bērnā, kuram iemācīts sevi maksimāli turēt grožos. Viņa vecāki un vecvecāki ir dusmas slēpuši dziļi sevī, jo gribējuši būt labi cilvēki.

Epilepsiju rada bezjēdzības stresa uzkrāšanās. Cilvēks dara kaut ko, ko pats uzskata, ka to darīt ir bezjēdzīgi, t.i., rīkojas pret savu gribu. Epilepsija var rasties no izjūtas, ka pamats zudis zem kājām jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēks nejūtas drošs, kaut kas apdraud viņa drošības izjūtu.

Vispirms iesaku Sanitai padomāt, vai vēl jo projām viņa un viņas vīrs maksimāli tur savas dusmas grožos, lai nekļūtu par sliktiem cilvēkiem? Tas pats jautājums attiecas uz Sanitas un viņas vīra vecākiem. Dusmas ir skolotājs. Ja tu par kaut ko dusmojies, tas nozīmē, ka ir palikusi kāda neapgūta mācība. Dusmas nav jātur sevī, bet gan ar piedošanu jāatbrīvo, izprotot to sniegto mācību.

Ja Sanita turpina darīt to, ko pati uzskata par bezjēdzību, tad viņā uzkrājas bezjēdzības stress, kas ir dusmošanās pašai uz sevi, ka nedaru to, ko vajadzētu darīt, bet daru to, ko nevajadzētu darīt. Sanitai, atrodoties kopā ar bērnu slimnīcā, nevis vajag uz sevis dusmoties, ka viņa neko nespēj jēgpilnu izdarīt, bet mācīties izprast, ka nevēlēšanās kaut ko darīt nozīmē, ka viņā ir pārmēru daudz vēlmju, kas arī rada neapmierinātību ar sevi. Slimnīcā galvenais ir būt kopā ar bērnu, dodot bērnam maksimāli daudz mīlestības, jo nevienas zāles nespēj tā dziedināt bērnu, kā to spēj mātes mīlestība.

Iesaku Sanitai uz papīra uzrakstīt visas savas vēlmes. Kad visas vēlmes ir uzrakstītas, tad katrai vēlmei atsevišķi uzdot jautājumu: vai man tas patiešām ir nepieciešams, vai es bez tā nevaru iztikt? Daļa vēlmju atkritīs uzreiz, daļa pēc laika, kad Sanita vēl labāk izpratīs, kas ir patiesās dzīves vērtības. Mazinot vēlmes, mazināsies neapmierinātība ar sevi un Sanita pārstās rīkoties pati pret savu gribu, un bezjēdzības stress no jauna netiks uzņemts, bet līdz šim jau uzkrātais bezjēdzības stress ar piedošanu sev un lūdzot piedošanu savam ķermenim un bezjēdzības stresam ir jāatbrīvo no sevis, transformējot to mīlestībā.