Kā palīdzēt bērnam mācībās? 23.04.2021

Zane jautā: Man ir jautājums, kuru nespēju pilnībā izprast. Mans jaunākais bērns šobrīd mācās 2.klasē. Kopš mācību uzsākšanas 1.klasē, klases audzinātāja atkal un atkal vērš manu uzmanību uz to, ka viņš ir pavisam citāds kā pārējie bērni, un viņam noteikti ir koncentrēšanās grūtības, jo viņš nespēj sekot stundai un sapņo vaļā acīm vai spēlējas ar lineālu, vai dīdās un nevar nosēdēt mierīgi, un, ja vairākas reizes viņu neuzrunā, viņš neko nav dzirdējis. Kad jāraksta diktāts, viņam jādiktē lēnāk un jāatkārto vairāk kā citiem bērniem.

Skolotājas ietekmē pagājušā gada pavasarī aizvedu viņu pie neirologa, psihiatra, psihologa, un arī uz medicīniski pedagoģisko komisiju. Tāda konkrēta slēdziena par koncentrēšanās grūtībām nav, bet komisija, kurā viņu testēja vairākos priekšmetos gan rakstiski, gan mutiski (bērns uz visiem jautājumiem atbildēja labi) nolēma, ka skolā viņam jādod papildlaiks, jānodrošina pozitīva attieksme (jo viņš jūtīgi reaģē uz rāšanos) un pēc iespējas mierīga vide (jo viņš pats vienmēr saka, ka viņam traucē un ļoti nepatīk troksnis).

Taču pēc tam sākās attālinātās mācības un tā tas viss arī palika. Arī šajā mācību gadā skola klātienē ir bijusi apmēram 2,5 mēnešus. Taču šobrīd papildus problēmas rodas virtuālajā vidē, jo, ja neviens (es vai vīrs) nesēžam blakus, viņš neko nepieraksta, kas skolotājos rada dusmas – citi strādā, bet viņš sapņo pie ekrāna. Kad jautāju bērnam pašam, kāpēc viņš neklausās skolotājos, viņš man atbild, ka viņam ir garlaicīgi. Viņam itin kā nav intereses būt patstāvīgam, interesēties par uzdoto, viņš itin nemaz neuztraucas, ja kaut ko nav izpildījis. Visvairāk viņam nepadodas un nepatīk rakstīšana, jo, kad steidzas,  viņš izlaiž burtus, sanāk ķēpājumi, un vēl joprojām kāds burts vai cipars uzrakstās spoguļrakstā (agrāk tā bija bieži). Lasīšana un rēķināšana galvā padodas labi, labi iegaumē angļu vārdiņus un dzejoļus, patīk un interesē dabas zinības (tehniskas lietas) un datorika, arī sports.

Protams, es neesmu ne mediķis, ne pedagogs, bet esmu novērojusi, ka atsevišķos gadījumos viņam interesē arī attālinātās stundas, piemēram, logopēda nodarbība, kur viņam jāpiedalās nevis tāpēc, ka būtu kādas runas problēmas, bet tāpēc, ka viņam ir piešķirta speciālā mācību programma (papildlaiks). Logopēda nodarbībā viņš labprāt piedalās, iesaistās un atbild, un nemaz nesapņo.

Man gribētos teikt, ka  arī no skolotājiem ir atkarīgs, vai bērns iesaistīsies, vai nē. Un man arī negribas par 100% piekrist, ka bērnam ir koncentrēšanās grūtības, taču klases audzinātāja domā citādi, apgalvojot, ka šī problēma tikai pieņemsies spēkā, jo ar katru  gadu pieaugs slodze. Viņa uzstāj, ka viņam ir nepieciešams palīgskolotājs, taču šī skola tādu nenodrošina; tādējādi sanāk, ka ir jāmeklē cita skola. Bērns to nevēlas, jo viņam patīk sava klase un klasesbiedri, bez tam viņi klasē ir tikai 15 bērni.

Gribētos izprast, kāpēc manam bērnam ir šādas grūtības, vai tā mums kā vecākiem ir pacietības mācībstunda? To es varētu saprast, jo man ar pacietību ir grūti. Varbūt mums ar vīru kaut kas jāizprot, jāmācās, bet kas tas varētu būt? Kam jāpievērš īpaša uzmanība? Un ko mēs kā vecāki varam darīt, lai bērnam palīdzētu?

Elvita Rudzāte atbild: Pēc apraksta Zanes bērns ir kristāliskais bērns, kas uz dzīvi raugās pavisam citādi. Viņi ir ļoti dzīves gudri. Viņam nav palaimējies ar skolotāju, kas neprot savus priekšmetus pasniegt interesanti. Šādi bērni piedzims arvien vairāk un skolotājiem būs jābūt ārkārtīgi radošiem, lai bērni ar interesi darbotos līdzi.

Ar bērnu patiešām viss ir kārtībā, bet viņam ir nepieciešama cita apmācības metodika. Iesaku ar bērnu kārtīgi izrunāties un paskaidrot, ka arī citās klasēs vai skolās ir brīnišķīgi bērni ar kuriem viņš varēs sadraudzēties, bet pats būtiskākais ir atrast skolotāju, kuru viņš pieņemtu. Tāpēc bērnam vajadzētu piedāvāt ekskursiju pa skolām, lai viņš pats sajustu, kura skola, kura klase un kurš skolotājs viņam būtu vispiemērotākais. Noteikti viņš nevar mācīties lielā skolā un lielā klasē.

Ja nav iespējas atrast bērnam piemērotu skolu, klasi un skolotāju, tad vecākiem nekas cits neatliek, kā domāt kā organizēt savu darbu tā, lai palīdzētu bērnam apgūt priekšmetus ar mājmācības palīdzību, pašiem kļūstot par palīgu, ko vēlas skolotāja. Iespējams, ka vecākiem izejot cauri apmācības procesam kopā ar bērnu var rasties kādas brīnišķīgas idejas kā strādāt ar bērniem, kuriem ir līdzīgas problēmas kā viņu bērnam. Iespējams, ka Dievs vēlas, lai kāds no vecākiem attīstās pedagoģiskajā jomā un parāda piemēru citiem pedagogiem, ar kādām metodēm vislabāk var ieinteresēt bērnus.