Atis jautā: Manam brālim ir 12 gadu, viņam ļoti nepatīk mācīties, viņš nespēj atrast motivāciju, mācības viņam šķiet garlaicīgas, aktuālāk ir atrast jaunus draugus un šī laika jauniešiem patīk spēlēt spēlītes uz telefona, tādēļ viņam tas ir saistošāk. Mums ir ļoti prasīga mamma, tādēļ bieži vien brāļa nemācīšanās izvēršas par konfliktu ar skarbiem vārdiem, augstu balss toni un nereti mamma palaiž arī rokas. Roku palaišana gan notiek tikai tad, kad viņa jau ir ļoti uzvilkusies. No malas es redzu, ka mammas motīvi it kā nav slikti, viņa grib lai brālim ir labas sekmes, tādējādi labas tālākizglītošanās iespējas un karjera. Pats dīvainākais ir tas, ka metodika, kuru mamma pielieto ilgtermiņā nemainās un esmu par to ar viņu runājis, sakot, ka acīmredzami viņas mācīšanas stils nav efektīvs un brālim ir vajadzīga savādāka pieeja, aicinot viņu painteresēties par potenciālajiem risinājumiem pie Jums.
Mana problēma šajā stāstā ir visai vienkārša, esot klāt kādam no šiem konfliktiem, ja situācija atkal nonāk līdz sišanai es iejaucos un aizliedzu mammai to darīt, jo tas ir bezjēdzīgi, uz ko viņa parasti atcērt, ka lai nejaucos un nemācu viņai dzīvot, viņa pati zinot kā labāk, kā arī klasiskais : “Ola vistu nemācīs” un “Tu man nenoteiksi kā man dzīvot”. Viņa neuzskata, ka starp Māti un bērnu ir abpusējs mācību process. Sapratis, ka acīmredzami es neesmu autoritāte, pateicu, ka par roku palaišanu ziņošu Valsts Policijai un Bērnu tiesību aizsardzības centram. Ziņojis gan neesmu, jo lai arī man nav vislabākās attiecības ar viņu, dziļi sirdī es gan viņu, gan savu brāli mīlu un negribu nevienam no viņiem sliktu. Šī problēma ir cikliska un man ir apnicis iekšēji sevi plosīt par to, vai daru pareizi un kas vispār man būtu jādara, lai šo situāciju atrisinātu. Es negribu strīdēties ar mammu, bet nevēlētos, lai manam brālim ir traumatiska bērnība (tas kuģis gan laikam ir aizceļojis). Tēvs audzināšanā nepiedalās, bet tas jau ir cits stāsts.
Elvita, lūdzu palīdziet man saprast!
Elvita Rudzāte atbild: Nav iespējams pāraudzināt citu cilvēku, ja viņš to pats nevēlas. Atis nevarēs mainīt mātes uzvedību un izpratni piespiedu kārtā, tas ir jāizprot mātei pašai. Atis pareizi rīkojas, kad aizstāv brāli un neļauj mātei to aizskart fiziski. Ne policija, ne bērnu tiesību aizsardzības centrs nepāraudzinās māti. Viņu pāraudzinās dzīve.
Iesaku Atim palīdzēt brālim pārvarēt šīs pazemojumu situācijas, mācot brālim piedot un mīlēt māti tādu kāda viņa ir, jo Dievišķais likums nosaka. ka mums ir jāgodā savi vecāki, lai kādi viņi nebūtu, jo mums ir jābūt PATEICĪGIEM tikai par to, ka viņi deva iespēju nākt iemiesojumā un augt garā. Svarīgi, lai brālis izprastu situāciju – saprastu kāpēc māte uz viņu dusmojas un kādas ir mammas neapgūtās mācības, lai arī viņš pieaugot neatkārtotu mātes kļūdas. Atim faktiski ir jāuzņemas tēva loma, ar mīlestību izskaidrojot mātei, kā viņš jutās bērnībā un tagad un kā jūtas brālis, sniedzot brālim tēvišķu atbalstu. Sarunām ar māti ir jābūt ar mīlestību, tad viņa spēs uztvert teikto. Ja sarunas būs agresīvas, tad viņa nesapratīs vārdu jēgu.
Brālim jāpalīdz rast iespēju attīstīt viņa talantus. Ja viņš koncentrēsies uz savu talantu attīstību, tad viņam mazāk interesēs draugi un nelietderīgi pavadīts laiks, arī mācības sakārtos tā, lai visas puses būtu daudz maz apmierinātas.
sending...
