Kā palīdzēt dzīvesbiedram atbrīvoties no atkarības? 19.05.2023

Sieviete jautā: Vēlos rast izpratni un pieņemšanu šādā situācijā. Mans dzīvesbiedrs smēķē marihuānu katru dienu. Viņš to dara, lai atvieglotu savas neārstējamās muguras sāpes. Un droši vien vēl citu man nezināmu iemeslu dēļ. Kā jau atkarība, to ir grūti izprast gan apkārtējiem, gan pašam lietotājam. Ik dienu saskaros principā ar divām dažādām personībām: vienu, kas nav uzpīpējis, otru, kas ir.

Teikšu atklāti, ka tīri emocionāli un sadzīviski tā personība, kas ir uzpīpējusi ir maigāka, saprotošāka, pieņemošāka un dzīvespriecīgāka. Es rakstu, lai jautātu pēc ieteikuma, kā man ieraudzīt un izprast, kā pieņemt un ar mīlestību atbalstīt šo pieredzi, lai nevairotu sevī tieksmi otru mainīt un vainot par nespēju ar gribasspēku pārvarēt atkarību, meklējot citus veidus, kā dziedināt savas fiziskās sāpes.

Prātā mētājas domas par situācijas bezcerību, par līdzekļiem, kas tiek iztērēti marihuānas iegādei, par ļoti lielu vēlmi otram palīdzēt, bet kā palīdzēt, nevēloties otru mainīt. Kāda ir mana neizprastā mācība?

Elvita Rudzāte atbild: Sieviete nav apguvusi bezcerības mācību un nepraktizē Dievišķo Ticības likumu.

Cilvēki justos laimīgi, ja viņi pareizi izprastu Dievu un ticības jautājumus, ja viņi izprastu, kāpēc notiek dažādas nelaimes un nebūšanas, ja viņi saskatītu savu lomu notiekošajā. Viss uz zemes esošais – gan dators, gan koks, gan cilvēks, gan dzīvnieks, gan plastmasas maisiņš ir daļiņa no Dieva. Ikvienā cilvēkā, pat noziedzniekā ir dievišķais. Visas daļiņas kopumā veido Dievu un tāpēc nevajag Dievu uztvert kā kaut ko atsevišķu un atrautu no mums, kas noraugās uz mums no mākoņu maliņas.

Ticība Dievam nav nekas cits kā pozitīvs noskaņojums, optimistiska ticība sev, saviem spēkiem, pasaules saprātīgumam, ticība labajam un laimei.

Ja cilvēks dara visu, kas ir viņa spēkos, tic Dieva palīdzībai, uzticoties Viņa lēmumam, pat, ja tas ir negatīvs, tad brīdī, kad viņam ir nepieciešama palīdzība no Dieva, viņš to saņem. Atcerieties, ka Augstākie Spēki ir nevis soda instance, bet labi draugi.

Ticība Dievam, Augstākiem Spēkiem, Pasaules saprātīgam iekārtojumam ir spēcīgs garīgās enerģijas avots. Šī ticība spēj cilvēkiem dot spēku jebkuros, pat neiedomājamākos dzīves pārbaudījumos. Neapmierinātība ar dzīvi cilvēkā rodas no tā, ka viņš vairs nevienam netic, jo viņš uzskata, ka dzīve pret viņu ir netaisnīga, ka Dievs, pat, ja viņš Tādam pirms tam ir ticējis, ir novērsies no viņa. Neticība rodas no dzīves būtības un cilvēka neapgūto dzīves mācību stundu neizpratnes.

Bezcerības izjūta ir emocionāla reakcija uz to, kā mēs uztveram sevi, apkārtējos apstākļus un nākotni. Kas jūtas nomākts, tam rodas bezcerības izjūta, cilvēks pārstāj kaut kam ticēt vai arī savā nomāktībā sāk dusmoties uz neuzticamiem cilvēkiem.

Bezcerības izjūta rodas no neticības sev. Ja cilvēks netic sev, tam, ka viņš varēs pārvarēt grūto situāciju, viņā veidojas bezcerības izjūta. Ticības sev trūkums veidojas no tā, ka cilvēks neprot sev piedot, sevi mīlēt un nevēlas sevi mainīt.

Cilvēks arī pats sev var palīdzēt, ja viņš izanalizē savu dzīvi un izprot savas bezcerības izjūtas patieso cēloni. Vairumā gadījumu tās ir vēlmes, kas jāapzinās un no sevis jāatbrīvo.

Dzīves analīzi var veikt, atbildot uz jautājumiem:

1. Kas manī ir radījis bezcerības izjūtu?
2. Kāda mācību stunda tā ir?
3. Ko šī mācību stunda man grib iemācīt?
4. Kādus stresus es esmu sev piesaistījis?
5. Kas man ir jādara, lai apgūtu mācību stundu?

Kad esat izpratis neapgūto mācību stundu, tad lūdziet piedošanu savam ķermenim, ka ar stresiem esat tam nodarījis pāri. Lūdziet piedošanu bezcerības izjūtai, ka esat to turējis savā cietumā. Iztēlojieties, ka palaižat savu bezcerības izjūtu brīvībā, ka jūs to atdodat Dievam… Atcerieties, ka Dievs vienmēr palīdz, ja tikai viņam lūdz palīdzību.

Piemēram, sievietes gadījumā bezcerības izjūtu ir radījusi vēlme, lai dzīvesbiedrs pārstāj lietot narkotikas un savas veselības problēmas risina citādā veidā. Dzīvesdraugs to nevēlas. Viņš ir izvēlējies graut savu smalko ķermeni un dzīvot ilūzijā, tāpēc narkotiku iespaidā viņa uzvedība atšķiras un viņš pret sievieti ir maigāks, jo tiklīdz narkotiku ietekme iziet, viņš redz sievietes un dzīves trūkumus, kas rada viņā neapmierinātību.

Sievietei ir jāatbrīvo vēlme, lai dzīvesbiedrs pārstāj lietot narkotikas un savas veselības problēmas risina citādā veidā. Viņai vēlme ir jātransformē vajadzībā, jo viņa cieš no dzīvesbiedra atkarības. Lai vēlmi transformētu vajadzībā, viņai ir jāvēršas pēc palīdzības pie Dieva. Tomēr pirms viņa to dara, iesaku viņai padomāt par sekām, jo Dievs uzklausot viņas lūgumu, var radīt kādu tik ļoti smagu situāciju dzīvesbiedram, ka viņš būs spiests atbrīvoties no savas atkarības un meklēt ceļu pie Dieva nevis tāpēc, ka to pats vēlēsies, bet tāpēc, ka citas iespējas nebūs.

Tāpēc es iesaku sievietei pašai iet apzinātu garīgās izaugsmes ceļu, strādājot ar sevi, atbrīvojoties no vēlmēm, neuzspiežot savu gribu citiem, nesodot un nenoniecinot sevi par neizdošanos, apgūstot Dievišķo zinātni, izprotot, kāpēc sev piesaistīja atkarīgu dzīvesbiedru un ko neapzināti dzīvesbiedrs viņai māca. Tas nebūs ātri, tam būs vajadzīgs laiks, ilgs laiks, daudzi gadi.

Ir ļoti svarīgi saglabāt cerību arī smagos apstākļos. Austriešu psihiatrs Viktors Frankls koncentrācijas nometnē bija novērojis, ka ieslodzītie, kuri zaudēja cerību, drīz vien aizgāja bojā. Taču visniecīgākais cerības stariņš – baumas par uzlabotu pārtiku vai iespējām bēgt – vairākiem koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem palīdzēja izdzīvot pat sistemātiska terora apstākļos.

Lai vieglāk būtu gūt ticību sev, jāatceras, ka pasaulē nav tik daudz tumsas, lai izdzēstu gaismu, kas rodas no vienas mazas svecītes. Patiesības gaisma vienmēr izlaužas cauri tumsai.

Lai kas arī jūsu dzīvē notiktu, vienmēr atcerieties, ka Dievs nekad ne no viena nenovēršas. Visas grūtības, problēmas, ar kurām dzīves ceļā sastopaties, ir nepieciešamas, lai jūsu Gars attīstītos, lai jūs kļūtu dzīves gudrāki. Pakļaujot jūs dažādiem pārbaudījumiem, Dievs parāda savu mīlestību. Cilvēkam dzīve uzliek tādus pārbaudījumus, kādus viņš spēj izturēt. Dzīve nekad cilvēkam neuzliek lielākus pārbaudījumus, nekā viņš spēj izturēt, tāpēc, ja jūs dzīve pārbauda ar ļoti smagiem pārbaudījumiem, tas nozīmē, ka jūs esat garīgi nobriedis, lai tiktu ar tiem galā. TICĪBA LABAJAM vienmēr dos jums spēku pārvarēt grūto pārbaudījumu. Ja glabāsiet savā sirdī ticību, jums nebūs jāraud par grūto dzīvi, jūs nonāksiet tur, kur jums ir jānonāk un sasniegsiet to, kas ir jāsasniedz.

Iesaku sievietei piedalīties Sokrata tautskolas izglītības programmā “DOMĀTĀJS” un sociālā uzņēmuma “DVĒSELES MIERS” sevis dziedināšanas programmā “Garīgā prakse – mana ikdiena” (tuvākās programmas šeit), jo vienai iet šo grūto ceļu bez citu atbalsta, tas varētu būt pārāk grūti.