Kā panākt, lai māte netraucē? – pirmais turpinājums 14.04.2020

Maijas viedoklis: Vēlos padalīties savā pieredzē par rakstu: Kā panākt, lai māte netraucē?

Man ir/bija tieši tāda pati problēma kā Ievai. Mana mamma man tik zvanīja 20 x dienā. Tā kā dzīvoju vienā mājā ar brāļa ģimeni, tad reizēs, kad brālis neatbildēja viņai, mamma zvanīja man un prasīja, ko brālis dara, ka neatbild vai arī pat lika, lai aizeju pie brāļa un pasaku to vai šo pat plkst. 22:00 vakarā.  Un vienā dienā es sāku nospraust robežas, jo sapratu, ka es vairs nespēju, ka ir pa daudz.

Attiecībā uz brāli, es  mammai sāku skaidrot, ka es tik vēlu vakarā neeju tāpat iekšā brāļa telpās un viņa ģimeni netraucēju. Lai mamma uzraksta viņam īsziņu un tad brālis droši rīt viņai atbildēs. Ja brālis neatbildēja mammai pa dienu, tad mammai teicu, ka droši vien brālis mācās ar bērnu vai varbūt strādā dārzā, vai ir veikalā, un tiklīdz brālis  atbrīvosies, droši viņai atzvanīs. Es mammai teicu, ja kāds neatbild uz zvanu, lai uzraksta īsziņu, ja ir kas svarīgāks sakāms ( lai nopērk kaut ko vai kas cits, kas nepieciešams).

Attiecībā uz mani, es mammai skaidri pateicu (kad viņa man, piemēram,  vakaros zvanījās), ka es dažreiz pusdesmitos eju gulēt un lai viņa man, ja nav nekas ļoti svarīgs, nezvana tik vēlu. Tas man mammai bija jāsaka vairākas reizes, nedēļas, jo viņa aizmirsa un kā bija vakars  plkst 22:00 zvanīja katru dienu, bet vienā brīdī viņa saprata un vairs nezvana (retu reizi par ko nedusmojos un viņai neaizrādu par noteikumiem). Tāpat es vairs necēlu klausuli 20 reizes dienā.  Ja es mājās vingroju, tad atzvanīju pēc tam, kad beidzu un paskaidroju, ka tajā brīdī vingroju un nevarēju atbildēt, nevis, ka es nevēlējos ar viņu runāt vai ka viņu nemīlētu. Ja nevēlos teikt, ko darīju brīdī, kad neatbildēju, tad neteicu, bet novirzīja sarunu par ko citu.

Ar brāļa ģimeni man ir vienošanās, ja manas durvis ir aizslēgtas, tad tas nozīmē, ka es vai nu vingroju vai strādāju, vai daru kaut ko citu, ko es vēlos, lai mani neiztraucē. Un ja vien mājās nav ugunsgrēks vai kādam slikti ar veselību vai kāds cits jautājums, kas nemaz nevar pagaidīt, tad lai nāk pie manis pēc pusotras stundas vai lai uzraksta īsziņu un tad vēlāk sarunāsim kas runājams.

Tad, kad es nospraudu robežas, es pēkšņi ieraudzīju, cik maz man pašai bija laiks un telpa manai dzīvei, praktiski man pašai nebija savas dzīves, nebija laika pašai savām domām, saprast, ko es vēlos, kā es vēlos veidot savu dzīvi, jo no rīta līdz vakaram bija tikai mammas zvani.

Tāpēc Ieva, es Tev ieteiktu nosaki robežas, bet reizē sākumā mammai paskaidro. Un tad sākumā sāc slēgt ciet savas vasarnīcas durvis, un katram gadījumam pieliec zīmīti pie durvīm: Mammīt, šobrīd dikti strādāju (vai mācos), pazvanīšu (vai aiziešu  pie tevis) kad beigšu. Un vienojaties ar mammu, ja vien nav ugunsgrēks vai jāsauc ātrā palīdzība, tad lai neklauvē pie durvīm vai nezvana atkārtoti, bet gan noteikti tiksieties abas vēlāk. Sākumā tas prasīs laiku, bet atgādini viņai laipni IKREIZ, kad viņa neievēro šo kārtību.

Tas, ka es nospraudu robežas, nenozīmē, ka nerisinu attiecības ar mammu vai ka es bēgu. Nē, es risinu un viņas ir sarežģītas, un ir daudz aizvainojuma, no kura es vēlos atbrīvoties, tikai es palūdzu cieņu (faktiski nācās skaidri nelokāmi norādīt, lai mamma ciena manu laiku un dzīvi, ka es neesmu tikai viņai, ka man jāveido savā dzīve, ka man nav tikai viena loma – būt viņas meitai. Es arī esmu draudzene, es vēlos būt sieva, mamma, es vēlos būt studente.

Manai mammai jaunībā visas šīs lomas bija, un viņa neļāva man pašai piedzīvot šīs lomas, veidot šīs lomas manā
personiskajā dzīvē). Un tagad, kad ir robežas, man ir laiks ko veltu mammai, man ir laiks ko veltu tikai pašai sev, un
ir laiks tikai man un brālim, ir arī laiks un sarunas tikai starp mani un draudzenēm, kur mammai nav viss jāzina un jāstāsta (vismaz man). Tev izdosies, Ieva, tik sākumā jāaprobežojas ar pacietību un spēku, ka nāksies skaidrot noteikumus pat mēnesi.