Kā pareizi izprast Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu? 02.08.2025

Anna jautā: Izlasīju Došanas-ņemšanas likumu. Saprotu, ka arī dodot savam bērnam naudu man tā jādod ar prieku un neko negaidot atpakaļ . Bet kā ir attiecībā uz radiniekiem, kuriem nauda ir ļoti nepieciešama ikdienas izdzīvošanai, bet man galīgi negribas viņiem dot, jo pusi viņi nolietos alkohola iegādē un cigaretēm. Vai es varu naudu un jebko citu dot tikai tiem, kuriem, pēc maniem ieskatiem, man ir jādod? Vai man ir pienākums dod radiniekiem naudu? Un kā atbrīvoties no nožēlas kaut ko dodot? Ir gadījies, ka iedodu naudu vai ko citu cilvēkam un tad redzot kur un kā viņš izlieto vai arī kas cits izraisa manī nožēlu, ka esmu viņam ko atdevusi. Ar prātu dodu, bet ar sirdi nožēloju, tā laikam būtu pareizi teikt.

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais Došanas-ņemšanas likums nosaka, ja nespēj dot no sirds, tad labāk nedod, jo tieši tas kā tu iedod, nosaka tavas izjūtas pēc tam, kad ir iedots. Svarīgi zināt, ka kaut ko dodot, tu nodod tālāk savu enerģiju. Ja negribi dot naudu radiem, jo domā, ka tie daļu no tās nodzers, tad tu jau šo domu (doma ir enerģija), ka viņiem daļa no naudas jānodzer, ieliec savā naudā un tas arī var būt viens no iemesliem, kāpēc radi daļu naudas nodzer, jo nespēj pretoties kārdinājumam, jo saņemtajā naudā jau ir ielikta kārdinājuma enerģija.

Radiem, kas sava nepareizā dzīves veida dēļ cieš no nabadzības, vispareizāk ir palīdzēt, nopērkot to, kas viņiem nepieciešams. Respektīvi, nevis dot naudu, bet nopirkt ēdienu, ja viņiem nav ko ēst vai nopirkt nepieciešamo apģērbu, ja nav ko vilkt mugurā u.tml.

Svarīgi ir zināt, ka var būt tā, ka radi, kas lūdz naudu, ir karmiski ar tevi saistīti no iepriekšējām dzīvēm. Piemēram, ja tu viņiem kādā no iepriekšējām dzīvēm esi atņēmis naudu vai mantu, tad šajā dzīvē viņi nepārtraukti lūgs naudu vai mantu, jo karmiski tavs pienākums ir viņiem atdot parādu. Ja tu to nedarīsi, tad piesaistīsi sev kādu ļaunprātīgu naudas izkrāpēju, kas mūsdienu tehnoloģiju laikmetā netrūkst, un naudu vienalga zaudēsi, tikai nauda aizies pie noziedzniekiem.

Pienākums nav dot naudu radiniekiem. Pienākums ir atbildības uzņemšanās par savu attīstību. Ja iemācīsies kļūt par devēju, kas neko negaida pretim, tad tu ne tikai atstrādāsi savu karmu, kas uzņemta iepriekšējās dzīvēs, bet pakāpsies savā garīgajā izaugsmē solīti augstāk jeb solīti tuvāk Dievam.

Es reiz biju lieciniece, kā cilvēks, kas bija ņēmējs, sajuta, ka arī viņš grib kļūt par devēju, daloties ar sev piederošo īpašumu labdarības mērķiem. Viņš par to sāka domāt, bet viņam ļoti grūti bija savu domu īstenot, jo bija liela vēlēšanās nopelnīt vēl vairāk ar domu, kad būs vēl vairāk, tad padalīsies ar citiem. Bet tā nenotika, Dievs paņēma šo cilvēku pie Sevis un visa viņa krātā mantība tika pārdota un sadalīta starp mantiniekiem, kas viņam nepalīdzēja šo mantu iegūt. Viss notika taisnīgi, jo viņš patiešām bija parādā saviem mantiniekiem, tikai žēl, ka viņš neizmantoja Dieva doto iespēju, kļūt par devēju, augot garā.

Grūti pateikt, vai šī cilvēka nepareizā izvēle veicināja viņa pāragro aiziešanu no laicīgās dzīves, jo mums nav zināmi Dieva plāni, bet pastāv diezgan liela varbūtība, ka viņš būtu izdzīvojis (mediķi būtu spējuši glābt viņa dzīvību), ja viņš būtu izmantojis Dieva doto iespēju un daļu sava īpašuma nodevis labdarības mērķiem.

Tātad, ļoti svarīgi ir naudu un mantu dot no sirds un neko par savu labo darbu negaidīt pretim. Tāpat svarīgi atcerēties, ka mums ir jāpalīdz tiem, kam klājas grūtāk nekā mums un kas lūdz mūsu palīdzību, bet tas ir jādara saprātīgi un samērīgi. Nožēla pēc došanas parādās tikai tad, ja dots ir ar prātu nevis sirdi. Tāda došana Dievam nav nepieciešama. Tāpēc Dievišķais Došanas-ņemšanas likums nosaka – es dodu, lai dotu, nevis lai saņemtu.