Kā pareizi uztvert uzslavas? 30.01.2018

Justīne jautā: Kā pareizi uztvert uzslavas? Pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, kad kāds mani uzslavē, es nodomāju: Tas tikai tev liekas uzslavas vērts. Es iešu tālāk, lai attīstītos. Es esmu novērojusi, ka bieži cilvēki uzpūšas
lepnumā kā pāvi, kad viņiem izsaka uzslavas. Es nerunāju par  komplimentiem, bet tieši par uzslavām. Kā noturēt līdzsvaru, piemēram, audzinot bērnus?

Elvita Rudzāte atbild: Jo cilvēks tālāk ir ticis garīgajā attīstībā, jo vienaldzīgākas un pat nepatīkamas viņam šķiet citu cilvēku uzslavas. Man personīgi ir vienalga, vai mani slavē vai peļ. Es vienkārši daru savu darbu un domāju kā labāk izpildīt Dieva dotos uzdevumus.

Man tiešām ir žēl to cilvēku, kuri gaida no citiem uzslavas. Gaidas rada veselības problēmas, bet atbrīvošanās no gaidām, rada brīvības izjūtu. Uzslavas cilvēku savažo, tāpēc garīgi attīstīti cilvēki nevēlas, lai viņus slavē, jo viņi zina vēl vairāk, ka cilvēkam ir tāda daba, ka vienā dienā viņš ceļ cilvēku uz pjedestāla, bet jau citā dienā tas pats cilvēks gāž nost no pjedestāla. Piemēram, Skolotājiem ir jābūt gataviem, ka viņa skolnieks var viņu slavēt sabiedrībā tik ilgi, kamēr viņam tas būs izdevīgi, un pēc tam tas pats skolnieks ar lielu centību var kritizēt savu Skolotāju, ja viņam tas būs izdevīgi. Īstam Skolotājam šāda skolnieka uzvedība nav pārsteigums un tā nesagādā sāpes. Cietējs ir pats skolnieks, kas uzdrošinājās nodot savu Skolotāju. Piemēram, Jūda izdarīja pašnāvību, jo nespēja sadzīvot ar savu sirdsapziņu pēc Jēzus nodošanas.

Slavināšana ir ļoti svarīga tumsas spēkiem. Viņiem slavināšana ir kā narkotika bez kuras viņi nespēj iztikt. Tāpēc tumsas spēki dara ļoti daudz, lai tikai varētu nodemonstrēt savu pārākumu pār citiem, saņemot uzslavas, un tad, kad viņiem tas neizdodas, tad viņi ir ļoti dusmīgi un gatavi veikt noziegumus.

Attiecībā par bērniem ir sarežģītāk, jo bērni skolās dzird slavēšanu. Psihologi māca uzņēmumu vadītājus slavēt darbiniekus, un vecākus slavēt bērnus, pedagogus slavēt audzēkņus. Žēl tikai, ka psihologi neizprot atšķirību starp slavēšanu un priecāšanos.

Ģimenē pats svarīgākais, lai bērns jūt vecāku mīlestību, tad arī uzslavas viņam nav tik nepieciešamas. Tomēr ikviens bērns grib sadzirdēt uzslavu gan no vecākiem, gan pedagogiem, gan vienaudžiem. Tāpēc svarīgi ir bērniem parādīt citu piemēru – kā priecāties, nevis lepoties par sasniegumiem.

Piemēram, ja bērns ir uzvarējis sacensībās, tad vecākiem bērnam ir jāsaka: “Es priecājos par tavu pirmo vietu!” Ja vecāki teiks: “Es lepojos par tavu pirmo vietu!” vai “Es lepojos ar tevi!”, tad viņi bērnam norāda, ka bērns ir pārāks par citiem, un bērnam attīstīsies vēlēšanās būt pārākam par citiem. Priecāšanās gadījumā bērns vienkārši priecājas par sevi, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Lai mainītos situācija, sabiedrībā būtu jāmaina nosaukumi raidījumiem un pasākumiem, kur ir ietverts vārds “lepojos”. Piemēram, “Latvijas lepnums” vajadzētu aizvietot ar “Latvijas prieks” vai “Mēs lepojamies” aizvietot ar “Mēs priecājamies”.  Bērniem skolās būtu jāmāca atšķirība starp vārdiem lepnība un prieks, skaidrojot kāpēc uzslavas bērnam ir kaitīgas. Jo ātrāk sabiedrība izpratīs šo dzīves gudrību, jo mazāk sabiedrībā būs dažādu nebūšanu, jo cilvēki pat iedomāties nevar cik daudz muļķību un noziegumu sabiedrībā rodas tikai aiz vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem. Piemēram, oligarhu skandāls Latvijā nebūtu iespējams, ja šajā skandālā iesaistītie cilvēki nevēlētos būt pārāki par citiem cilvēkiem.