Kā piedot krāpšanu attiecībās, kā atjaunot mīlestības plūsmu 19.07.2016
Katrs dzīvē piedzīvo Golgātu – notikumu, kas cilvēku var iznīcināt. Tomēr, ja cilvēks izdzīvo, viņa skatījums uz daudzām lietām ir neatgriezeniski mainījies. Viena no izejām no Golgātas ir garīgā ceļa sākums.
Mana Golgāta bija laulības izjukšana, vīram aizejot pie citas sievietes. Es izlēmu mēģināt saprast savas kļūdas, piedot, mācīties mīlēt.
Ko man nācās saprast?
Es neapprecējos aiz mīlestības, bet tādēļ, ka bija uzradies kāds, kurš gribēja mani tādu ar zemu pašnovērtējumu un lielām bailēm “mani nemīl” precēt. Es ne tikai nemīlēju vīru, bet visādā veidā pārbaudīju robežas – viņa pacietību un mīlestību.
Es nemīlēju, tomēr biju ļoti pieķērusies vīram. Es uzskatīju vīru par savu privātīpašumu.
Arī manam vīram piemīt stress “bailes mani nemīl”. Mīlestības trūkumu laulībā viņš mēģināja kompensēt ārpus tās.
Kāds bija ceļš uz mīlestību?
Vispirms man vispār vajadzēja saprast, kas tā tāda mīlestība ir. Sāku es ar saviem vecākiem, kuri bija par mani rūpējušies – apģērbuši, devuši ēst, bet nebija samīļojuši. Es arī par savu vīru rūpējos, uzturēju kārtībā māju un ēst arī taisīju. Rūpēties par otru ir labi, tomēr, ja to dara vairāk pienākuma dēļ, nevis ieliekot tajā mīlestību, tad tam zūd jēga, tas ir, kā ēst atdzisušas pusdienas nevis reizēm, bet katru dienu.
Es sapratu, ka manā dzimtā, lai gan nav daudz šķirtu pāru, bet tādu, kuri varētu kalpot kā mīlestības paraugs, arī nav. Toties ir “stiprās” sievas, kuras velk laulību, vīru kā savu krustu. Proti, valdonīgas sievietes, kuras piesaista “vājus” vīriešus. Es tāpat.
Mēģināju atjaunot mīlestību dzimtā caur piedošanu tā, kā Elvita māca. Piedodot vecākiem, ka viņi nebija pratuši mīlēt mani un viens otru, jo tieši tāpat bija arī vecvecākiem, piedevu arī viņiem. Tad lūdzu piedošanu vīram par to, ka izmantoju viņa vājumu, pazemoju viņu, nemīlēju viņu. Tad dzimtas sieviešu vietā lūdzu piedošanu vīriešiem, katram atsevišķi. Tad vizualizēju, kā mīlestības plūsma atjaunojas.
Atbrīvoju savas bailes “mani nemīl”, pateicos par sniegto macībstundu un vizualizēju, kā tās izplūst no manis, lūdzu piedošanu sev, savam ķermenim, piedevu sev.
Savas sirds apvidū iztēlojos, sajutu siltumu un savienoju to ar sava vīra sirdi, sūtīju vīram mīlestību, kā arī Elvita māca. Samīļoju domās vīru, sākumā tas bija tā nedabīgi, jocīgi, bet ar laiku man veicās aizvien labāk.
Tas bija garš ceļš līdz varēju samīļot vīru arī fiziski, jo tajā laikā viņš nebija pieejams un pēc tam viņš pretojās. Apskāvu bērnus, glāstīju suni.
Sapratu un vēl aizvien apgūstu pieķeršanās mācībstundu caur dažādām situācijām. Saprotu, ka vīrs man nepieder.
Ik pa laikam atbrīvoju bailes “mani nemīl”, jo tās tā vienā reizē visas nevar dabūt ārā.
Joprojām un katru dienu sūtu mīlestību vīram.
Pateicos un lūdzu palīdzību Dievam.
Rezumējums.
Krāpšanu vīram esmu piedevusi. Dzīvojam kopā. Tā kā esam “karmiskie” partneri mums “darba” vēljoprojām pietiek. Bet mums ir arī daudz jauku mirkļu.
Pozitīvas pārmaiņas novēroju manas dzimtas māsīcu un brālēnu vidū, kuriem visiem bija jau ap 30 gadiem un viņiem nebija draugu/draudzeņu, tagad visi ir precējušies.
Tas viss ir mani mainījis, un es daudz esmu “strādājusi” ar sevi, tomēr neuzskatu, ka tas ir mans nopelns, ka esam ar vīru kopā. Tā ir Dieva griba, liktenis.
sending...
