Kā pilnvērtīgi dzīvot? 24.01.2018

Agija jautā: Jūtos apjukusi. Paldies Dievam, man ir laba ģimene, bet ir dažādi citi ” grābekļi” ar kuriem netieku galā. Pirmkārt, man jau gadus 8 ik pa laikam uznāk visādas slimības. Bija arī audzējs, bet par laimi, ar to  sekmīgi tiku galā. Protams, bailes par veselību ir palikušas, un ik pa laikam arī kaut kas visu laiku atgadās, nu tāds, ka nevar saprast no kurienes vispār tāda slimība rodas. Ar tām slimošanām cīnos joprojām, kā apburtais loks.

Otrkārt, dēļ sliktās veselības un savām bailēm nespēju ieņemt otru bērniņu. Tagad saprotu, ka šādos kā man gados jau tuvu 47 tas ir vienkārši neiespējami un man ir tik ļoti žēl, ka mums ģimenē tomēr nebūs otrs bērns, uz ko es vienmēr klusībā cerēju. Jāpiebilst, ka vienīgais bērniņš atnāca pēc ļoti ilgu gadu gaidīšanas.

Un treškārt, kas mani nomoka ir tas, ka man šķiet, ka es agrāk esmu izdarījusi dažas nepareizas izvēles – proti, pārcēlos uz citu mājvietu, ko nevajadzēja darīt, nemācēju pareizi savu bērnu mīlēt utt.  Apzinos, ka es mēdzu uzburt perfektu dzīvi, bet ja man tā nesanāk, tad ļoti sevi vainoju. Patlaban vispār iestājies milzīgs haoss galvā un nesaprotu, kas jāmaina dzīvē vai savā galvā, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot sev neko nepārmetot un pieņemt mierīgu sirdi to, ka
man nebūs vairs bērnu, kā arī, kā lai sakārtoju savu veselību, lai nav baiļu par to, ka kaut kas var atgadīties. Liels paldies, ja varēsiet ko ieteikt.

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks dzīvo bailēs un haosā, ja ir tālu no Dieva – neizprot dzīvi, neievēro Dievišķos likumus un nepaplašina apziņas līmeni. Slimības ir tikai skolotāji, kas nāk pie cilvēka, lai liktu viņam aizdomāties, ka viņa attieksme pret dzīvi  jeb kādu konkrētu jautājumu nav pareiza. Ja cilvēks sāk domāt un mācīties jeb citiem vārdiem sakot, sāk iet garīgās attīstības ceļu, tad cilvēks slimības uztver kā savu draugu, jo ķermenis nevar balsī runāt, viņš var dot signālus tikai caur pašsajūtu. Ja cilvēks pārzina ķermeņa filozofiju, tad viņš saprot, ko ķermenis vēlas viņam pateikt un pateicas ķermenim par doto signālu, domājot kā mainīt attieksmi pret dzīvi.

Dievam viss ir iespējams. Mums Viņa plāni nav zināmi. Tāpēc doma, ka pēc 40 gadiem vairs nevar būt bērni nav pareiza. Ļoti daudz sievietes paliek stāvoklī pusmūžā. Senajos bībeles stāstos Dievs Ābrāma sievai Sārai dāvāja pirmdzimto bērnu vecumdienās un tās nav pasakas, jo Dievam patiešām viss ir iespējams. Ja viņš nedāvā bērnu, tad nepieciešams padomāt, kāpēc ir tāda Dieva griba, jo arī tas ir signāls no Dieva ģimenei.

Neviens no mums nav nodzīvojis dzīvi bez kļūdām. Katrs kādā brīdī esam izdarījuši nepareizas izvēles, un es varu garantēt, ka vēl pieļausim jaunas kļūdas un nepareizas izvēles. Kļūdas mums ir nepieciešamas, lai mēs saprastu, ka tās patiešām ir kļūdas caur savu pieredzi. Piemēram, mēs bērniem vairākkārtīgi atkārtojam, lai nebāž pirkstus elektrības rozetē, bet vai bērni mūs klausa? Gandrīz visi to tomēr izdara. Kāpēc? Tāpēc, lai iegūtu izpratni, kāpēc vecāki saka, ka nedrīkst pirkstus bāzt elektrības rozetē.

Ja mēs pieļaujam kļūdu, tad mums ir iespēja to labot, bet galvenais mēs savā apziņā saglabājam informāciju par to kā nedrīkst darīt, lai turpmāk kļūdu neatkārtotu. Tāpēc Dievs mums piedod kļūdas, bet Viņš raugās, lai mēs kļūdas neatkārtotu, lai mēs no tām mācītos. Ja mēs kļūdas atkārtojam, tad tas nozīmē, ka mēs neko neesam sapratuši, un mums vēl nepieciešamas ciešanas, lai augtu garā. Dievs mums nerada ciešanas. Tās radām mēs paši ar nepareizām izvēlēm, bet arī tas vēl nebūtu tas ļaunākais, ja tikai mēs sāktu mācīties.

Man kāda ļoti smaga slimniece jautāja: “Kā dzīvot tādās ciešanās?” Ja Dievs tevi vēl nav paņēmis pie Sevis, tas nozīmē, ka Viņš dod tev laiku mācīties un nodzīvot katru dienu ar pievienoto vērtību jeb citiem vārdiem sakot, arī smagi slimam cilvēkam ir iespēja mācīties, domājot par savu dzīvi, nožēlojot savas pieļautās kļūdas, un izdarot pareizus secinājumus, kas ir gudrības uzkrāšana apziņā, jo viss, kas tiek izprasts šajā dzīvē, tiek paņemts līdzi uz nākamo dzīvi kā iedzimta gudrība. Lūk tā ir pilnvērtīga dzīve. Tieši tāpēc tik svarīgi ir iet garīgās attīstības ceļu, paplašināt apziņas līmeni, jo tas ir vienīgais darbs laicīgajā dzīvē, kam ir pievienotā vērtība. Lai cik jūs būtu bagāti materiāli, jūs nevarēsiet paņemt līdzi uz nākamo dzīvi pat ne mazāko sīkumu no savām materiālajām bagātībām, to zina visi, bet tieši neticība, ka būs vēl nākamās dzīves liek šiem cilvēkiem baudīt šo dzīvi. Paveicas tiem, kurus Dievs aptur un liek domāt, bet cik daudziem Viņš vairs neliedz spēlēties, jo tie savu pēdējo iespēju jau ir izsmēluši.

Mācībā teikts, ka Skolotājs aiziet tiklīdz skolnieks mācību ir sapratis. Citiem vārdiem sakot, slimība un citas dzīves nebūšanas ir tikai mūsu skolotāji, no kuriem mums kaut kas ir jāmācās. Ja esam mācību izpratuši, skolotājs (slimības un citas dzīves nebūšanas) aiziet. Tāpēc cilvēki, kas apzināti mācās un iemācīto praktizē ikdienas situācijās, nebaidās no slimībām un citām dzīves nebūšanām, jo viņiem ir pareiza attieksme pret dzīvi.

Ja tu lasi portālu Domātājs.lv, tas nozīmē, ka tu vēl neesi izsmēlis savu pēdējo iespēju, tev ir cerība nākamajās dzīvēs turpināt evolūciju, ja tikai tagad izdarīsi pareizās izvēles un sāksi atgriešanās Ceļu pie Dieva.