Sanita jautā: Lūdzu palīdziet saprast un izskaidrojiet bērnu palaišanu (adaptācijas periods) bērnudārzā. Zinu, ka bērnam ieteicams līdz 3 gadiem pavadīt kopā ar mammu, un līdz šim man likās, ka tāda būs situācija ar manu meitu (nepilni 2 gadi), bet apstākļi iegrozījās tā, ka radās iespēja tikt bērnudārzā. Kopumā visi apstākļi ir tādi, ka liekas viss ir tā kā vajag un labi sakārtojies (meitai būs labāk un man vieglāka ikdiena ar otro bērniņu).
Uzsākot apmeklēt bērnudārzu, priekš manis bija negaidīts pārsteigums, cik ļoti bērni tur sākumā raud. Apjuka arī mana meita, jo līdz šim nebija redzējusi vairākus skaļi raudošus bērnus. Es biju gatava palikt dārziņā kopā ar viņu, lai viņa mierīgi pierastu un bez satraukuma paliktu bez manis. Tomēr teorijas liek un arī audzinātājas skaidro, ja bērnam vieglāk uzreiz palikt bez mammas vienam. Šobrīd meita no rītiem raud un negrib mani laist prom un jūtu sevī emocionālu pārdzīvojumu, ka viņa bēdājas, īpaši atstājot gulēt pusdienas laiku. Sirds sāp par to, ka bērns raud un grib pie manis, bet viņai jāpaliek dārziņā. Vai tā ir mana nespēja atlaist meitu? Vai tas ir normāli, ka bērni pārdzīvo šos šķiršanās posmus, kaut ko jaunu uzsākot?
Varbūt esmu ideālists, bet man gribas, lai meita uz dārziņu iet ar prieku (viņa ir komunikabla un līdz šim vienmēr bijusi patstāvīga un drosmīga). Ja tomēr tā tas ir, ka visi bērni sākumā raud, tad kā pieņemt to, ka manam bērnam sāp?
Elvita Rudzāte atbild: Manuprāt tomēr adaptācijas periodā vēlams, lai mamma ir kopā ar bērnu līdz bērns pieņem jauno vietu, audzinātājas, citus bērnus utt. Audzinātājām ir grūti iedibināt dienas ritmu, jo bērni turas pie mammas un negrib pildīt audzinātājas norādījumus, bet tas ir jāpacieš, svarīgāk, lai bērns pieņem jauno vietu kā savas otrās mājas, jo viņš tur pavada ļoti daudz laika.
Piemēram, mēs Sirdsapziņas skolā pat aicināsim vecākus pavadīt ar bērnu laiku skoliņā, līdz bērns pats ar prieku nāks uz skoliņu.
Kā rīkoties, ja bērnudārzs šādu iespēju nepiedāvā? Jālūdz bērnam piedošana, ka nav iespējas ar viņu būt kopā laikā, kad viņš ir dārziņā, emocionāli noskaņojot viņu, ka dārziņā viņu sagaida interesantas nodarbības, kuras mājās mamma nevar piedāvāt, stāstot, ka dārziņā būs iespēja iepazīties ar jauniem draugiem utt. Tātad svarīgi ir bērnam stāstīt par dārziņu labas lietas (tikai patiesību), lai viņš noskaņotos pozitīvi.
Ja mamma pati izjūt sāpes, ka bērns jāatstāj dārziņā, tas nozīmē, ka mammai ir jāapgūst pieķeršanās mācība un patiesībā viņa netic, ka bērnam dārziņā klājas labi, jo citādi rodas jautājums, kas tad mammai sāp? Ja mammai sāp tas, ka bērns piespiedu kārtā jāved uz dārziņu,un ka viņš tur raud, tad varbūt tomēr vešanu uz dārziņu atlikt uz vēlāku laiku, jo viss, kas notiek piespiedu kārtā, vēlāk rada protestu, un tā bērnā attīstās bailes “mani nemīl”, kuras dara postošu darbu visu atlikušo mūžu.
sending...
