Kā risināt bezdarba problēmu? 08.10.2012

Pēdējos gados Latvijā un pasaulē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas dažādās jomās, un dažas no tām tieši ietekmē ļoti daudzas ģimenes un mājsaimniecības. Viena no problēmām, kas pašlaik ir īpaši aktuāla, ir bezdarbs.

Bezdarbs nav pēkšņs pavērsiens, bet drīzāk gadu gaitā pieņemtu neskaitāmu lēmumu un veiktu darbību likumsakarīgs iznākums. Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš uzskatāmi ilustrē nodarbinātības attīstības gaitu, atgādinot, ka sākotnēji cilvēki strādāja tikai ar mērķi sarūpēt ēdienu. Nosacīti agrāk bezdarba nebija; katram vairāk vai mazāk bija sava vieta un darāmais darbs, un nereti cilvēki vairākās paaudzēs nodarbojās ar vienu un to pašu lietu. Industriālā revolūcija ieviesa būtiskas izmaiņas, jo darba jaudas palielināšanas jeb lielākas peļņas gūšanas nolūkos tika radītas mašīnas, kas aizstāja cilvēku roku darbu un veicināja bezdarbu. Automātika ļāva cilvēkiem strādāt citās nozarēs, piemēram, apkalpojošā sfērā vai vairāk laika veltīt personīgai attīstībai, izglītībai un garīgām praksēm.

Bezdarbs veicināja arī mūsdienās ļoti izplatīto iedzīvotāju izceļošanu uz ārzemēm. Tautu staigāšana jeb mītnes zemes mainīšana nav nekas jauns, tās aizsākumi meklējami jau ļoti tālā senatnē. Cilvēki, kuriem ir svarīgi saglabāt savu piederību dzimtenei, dzimto valodu un tautas identitāti, cenšas to darīt arī jaunajā mītnes valstī. Savukārt palicēji turpina darīt iesākto, dažbrīd nosodot aizbraucējus vai uzslavējot par apņēmību. Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš piekrīt, ka no cilvēciskā viedokļa tautiešu izceļošana uz ārzemēm ir saprotama. Sistēmai būtu jārūpējas par to, lai šeit būtu normāli dzīves apstākļi, ja tas tā nav, ir jāsamierinās ar sekām.

Sabiedrībā tiek kultivēta konkurence, kas nosaka, ka cilvēkiem ir nepieciešama augstākā izglītība un ir jāstrādā kāds smalks, prestižs darbs. D.Ozoliņš norāda, ka cilvēki mēdz piemirst, ka prestiži ir strādāt jebkuru godīgu darbu. Nav principiālas nozīmes tam, ko tieši cilvēks dara, jo katrs darbs ir svarīgs un cienījams. Problēma ir tā, ka ik pa laikam tiek reklamētas kādas nozares, kurās tagad strādāt ir prestiži. Rezultātā rodas milzīgs pieprasījums pēc darba attiecīgajā jomā, taču šajā jomā nav tik daudz darbvietu, cik liels ir pieprasījums. Cilvēkiem ir jāpārkvalificējas, jāmeklē citas iespējas.

Runājot par šīs problēmas cēloni sabiedrībā, Daiņa Ozoliņa un filozofa Valda Svirska domas sakrīt, norādot, ka cilvēku lēmumus nodarbinātības jomā lielā mērā ietekmē vēlme konkurēt, mākslīgi veidotas vērtības un vajadzības, kā arī patēriņa uzkurināšana. Viņi uzskata, ka ir jāmainās cilvēku attieksmei, un D.Ozoliņš uzsver, ka cilvēkiem būtu jāsaprot sadarbības nozīme, proti, ka tikai sadarbojoties var dzīvot – kad otram palīdz, nevis iznīcina.

V.Svirskis uzskata, ka šīs un vairāku citu sociālu problēmu cēlonis ir cilvēku greiza attieksme. Viņš uzskata, ka ir būtiski uzlabot un sakārtot ikdienas izpratni, kā arī vajadzības un iespējas, kas ļautu stratēģiski pārskatīt mērķus un darbības orientierus. Viņš ir pārliecināts, ka ievērojamu progresu šajā jomā var panākt, strādājot ar sevi un savām kvalitātēm. Viņaprāt, attieksmi pret šo un citām sociāla rakstura problēmām uz skanīgākas stīgas var palīdzēt noskaņot pievēršanās garīgai praksei, sevis un pasaules procesu izzināšana, koncentrācija un meditācija.

Nākotnes sabiedrību veidos mūsu bērni, un vislabākais ilgtermiņa ieguldījums sabiedrībā ir panākt to, lai mūsu bērni dzīvē vadās pēc pareizām un cēlām vērtībām. Dainis Ozoliņš gan uzsver, ka efektīvāk ir bērniem to nevis mācīt, bet ļaut viņiem pašiem to iemācīties, proti, apgūt lietas, redzot, kā tās praksē pielieto pieaugušie. Bērni parasti kopē vecākus, un, ja vecāki nemainīsies, tad arī bērni nevarēs mainīt šajā sabiedrībā valdošos rīcības modeļus.

D.Ozoliņš ar nožēlu atzīst, ka parasti cilvēks, kas iestājas pret sabiedrībā pastāvošajām normām, tiek izspiests kā nederīgs, un ka mūsdienu sabiedrībā cilvēki, kuru karogs ir garīgas un cildenas vērtības, tiek uzskatīti par traucējošiem un neatbilstošiem. Liels solis pretī pārmaiņām ir jau problēmas apzināšana. Tas ir izdarīts, un nu ir jāiet arvien tālāk. Viss liecina, ka izmaiņas ir neizbēgamas, un mums katram ir jādara viss iespējamais, lai izmaiņas mūsu sabiedrībā būtu pēc iespējas pozitīvas un tālredzīgas.

Autore: Anita Rakitko