Laima jautā: Ļoti interesanta bija Jūsu atbilde Kristīnei par neredzīgo cilvēku sapņiem. Biju domājusi, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai neredz, bet pēc šī iznāk, ka dažiem no viņiem ir attīstītākas spējas. Varbūt Jūs varētu pastāstīt kas vēl viņiem garīgajā ziņa ir dots savādāk kā mums redzīgajiem. Varbūt viņiem dzīvot nemaz nav tik grūti kā to iedomājamies mēs redzīgie. Vai aklums ir kā mācība par iepriekšējā iemiesojumā kaut ko neizdarītu vai tas ir tādēļ lai šī dvēsele izprastu būtību jau daudz augstākā un sarežģītākā līmenī un tāpēc viņai tas jāapgūst caur citām maņām?
Elvita Rudzāte atbild: Visi cilvēki iemiesojumā nāk, laik augtu garā jeb celtu apziņas līmeni. Neviens cilvēks nav labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Atšķirība ir tikai tā, ka katram cilvēkam ir jāapgūst savas mācību stundas, un katram cilvēkam no iepriekšējām dzīvēm ir uzkrāta karma – gan labā karma, gan sliktā karma.
Ja cilvēkam kāda no uztveres maņām ir traucēta, tad viņam aktīvāk attīstās citas maņas, bet arī tas ir saistīts ar mācībām, kuras nepieciešams apgūt iemiesojuma laikā.
Tāpēc es negribētu redzīgos un neredzīgos cilvēkus atdalīt. Vienkārši neredzīgiem cilvēkiem dzīve ir daudz savādāka nekā redzīgajiem, bet arī viņiem ir jāapgūst noteiktas mācības. Arī viņi var kalpot sabiedrības labā, ja aug garā un atrod savu iespēju kā būt sabiedrībai noderīgi. Noteikti ir sfēras, kur viņi var būt daudz vērtīgāki darbinieki nekā redzīgie cilvēki, ja tikai darba devēji padomātu par šo cilvēku īpašajām spējām.
Ja bērns piedzimst akls, tas nozīmē, ka viņa iepriekšējās dzīves lepnība ir bijusi īpaša vērtība gan garīgā, gan fiziskā izpratnē. Viņš lepojies ar savu vērīgumu, taču aizmirsa ņemt vērā to, ka skatiens aiz muguras nesteidzas jeb var palikt kaut kas nepamanīts. Telpu aiz muguras un nākotnes telpu redz trešā acs jeb garīgais vērīgums, kas tiek iepazīts tad, ja cilvēks ar acīm nepieķeras mērķim. Sīkums, kas palicis nepamanīts, cilvēkam, kas lepojas ar īpašu vērīgumu, var būt liels kauns, kas nogalina tā, ka cilvēks nespēj saprast, kas noticis. Sev piedot viņš noteikti nav paspējis. Ja būtu paspējis, tad nākamajā dzīvē neierastos akls. Tāpēc šī iemiesojuma laikā aklam bērnam ir ļoti jāstrādā ar kaunu un lepnību, jeb citiem vārdiem sakot, viņam ir jāatbrīvojas no kauna un lepnības.
Acis atspoguļo aknu stāvokli, t.i., redze vienmēr ir saistīta ar aknu stāvokli. Aknas simbolizē valsti jeb sabiedrību. Aknas ir dusmu un naida koncentrētājas. Jo vairāk cilvēks baidās no sabiedrības viedokļa, jo vairāk tiek nogalinātas viņa aknas, kas nogalina arī redzi. Acis ir tā vieta, kur atbrīvojas skumjas. Kas aiz skumjām un žēluma pret sevi kļūst naidpilns, tam saslimst acis ar neizārstējamām slimībām.
Kas rada jucekli dzīves pareizajā kārtībā un sāk ar to, ka dara labu citiem, tas citos pamana arvien pieaugošu slikto. Un, kad tas vairs nav izturams, palīgā nāk ķermenis, kas izpilda cilvēka vēlmi to visu neredzēt. Jo vairāk sliktā cilvēks pamana dzīvē, ko nevēlas redzēt, jo spēcīgāk pasliktinās viņa redze. Redzes zudums saka: „Mīļo cilvēk! Tu kļūdies, bet es tev palīdzēšu tādējādi, ka tu sāksi citus sliktāk redzēt, lai tu varētu pievērsties sev. Iespējams, ka tad tu iemācīsies pret citiem izturēties daudz labvēlīgāk.” Diemžēl aklie nevēlas mainīt savu noliedzošo attieksmi pret pasauli. Viņi uzskata, ka tiem ir tiesības likt redzošajiem labi pret sevi izturēties, bet, kad pret viņiem labi izturas, aklie neuzņemas atbildību par sekām, jo tiem nav ne jausmas, ko nozīmē atbildība. Jo vairāk dusmu un naida par savu bezspēku sakārtot paša dzīvi uzkrājas aknās, jo pamatīgāk slimo acis. Jo tuvāk ir ļaunuma kritiskā robeža, jo sliktāka redze. Ļaunums ir mērķtiecīgas dusmas jeb atriebība. Pilnīgi zaudējot redzi, dīglī tiek iznīcināta potenciālā atriebība. Tādējādi tiek izpirkts karmiskais parāds, un jauns karmiskais parāds nerodas. Tātad tas arī ir labais.
Jo ātrāk bojājas jūsu redze, jo vairāk ļaunuma jūsos apslēpts, jo jūs baidāties tam stāties pretī. Jums nav ne jausmas, cik ļaunuma esat sevī sakrājis. Patiesību pauž ķermenis, kurš nekad nemāna.