Kā rodas negribu? 20.06.2022

Bieži nākas sastapties ar cilvēkiem, īpaši jauniešiem, kuri saka: “Es neko negribu. Man nekas neinteresē.” Daļa no viņiem laiku pavada internetā vai rakstiski, izmantojot viedtālruni, komunicējot ar līdzīgi domājošiem. Tāda ir viņu dzīve, un brīžiem šķiet, ka viņiem tā patīk.

Daļa bērnu (arī pieaugušie) neuzņemas nekādu iniciatīvu, dara visu ko vecāki liek un dzīvo tādu dzīvi kādu vecāki liek. Viņi ir nelaimīgi, bet tā kā viņi nespēj neko savā dzīvē mainīt, tad viņi samierinās ar dzīvi tādu kāda tā ir. Vienā ziņā to varētu saukt par pazemību, ka cilvēks pieņem dzīvi bez iebildumiem, bet patiesībā tā nav pazemība. Pazemība ir tad, kad cilvēks garīgi attīstoties pieņem Dieva sūtītos pārbaudījumus, un ar cieņu tos pārvar. Viņš neapstājas savā attīstībā, bet gluži pretēji, viņš aug, jo izprot grūto pārbaudījumu mācību. Šajā gadījumā pazemība būtu tad, ja bērns ar cieņu pieņemtu savu vecāku attieksmi pret sevi un ar mīlestību parādītu vecākiem, ka viņam ir savas intereses un sava griba, kuru nepieciešams īstenot. Šādā veidā bērns nezaudētu labās attiecības ar vecākiem un varētu īstenot savus sapņus.

Cilvēki, kuri bez iebildumiem klausa savus vecākus, kļūst par labiem izpildītājiem, bet noteikti ne par labiem vadītājiem, jo viņi baidās uzņemties par savu rīcību atbildību. Viņi ir pieraduši, ka par viņiem atbildību vienmēr ir uzņēmušies vecāki, tāpēc vēlāk viņi gaida, lai par viņiem atbildību uzņemas kāds cits, piemēram, valsts.

Rodas jautājums, vai tad ir nepareizi klausīt savus vecākus? Vecāki ir jāklausa, ja vecāki bērnam vēl labu, bet bieži vecāki pārspīlē savu labo un rodas sliktais. Atcerieties Dievišķo likumu: “Pārmēra labais rada slikto. Pārmēra sliktais rada labo.” Vecāki, kuri pārmēru rūpējas par savu bērnu, viņa vietā pieņem visus lēmumus, neieklausās savā bērna viedoklī un neredz savā bērnā personību, lauž sava bērna gribu. Viņi nosaka kur bērnam mācīties jeb kādu izglītības iestādi apmeklēt, kādus pulciņus apmeklēt, ar kādiem bērniem draudzēties utt. Bērns ļoti mīl savus vecākus un dara visu, lai vecākiem izpatiktu, atstājot savas intereses nepateiktas un neīstenotas. Kādu laiku viņš šo upuri nes labprāt, bet tad pienāk kritiskā robeža, kad ir pēdējais brīdis cilvēkam sākt dzīvot saskaņā ar savu būtību. Ja bērns šai robežai pārkāpj pāri, tad tajā brīdī simboliski lūzt bērna mugurkauls, kas simbolizē gribu un bērnā rodas iekšēja izjūta – es vairs neko negribu, man nekas neinteresē. Bieži šādos brīžos bērnu pārņem depresīvas izjūtas, zūd dzīves jēga un bērns sāk domāt par pašnāvību.

Savukārt vecāki ir izmisumā, meklē palīdzību pie psihologa vai dziednieka, bet nesaprot, kāpēc bērnu ir piemeklējusi tāda nelaime? Viņi nesaprot, ka vēlot bērnam labu, tam ir nodarījuši sliktu. Kad simboliski mugurkauls ir lauzts jeb brīvā griba lauzta, tad ir divas iespējas, mēģināt atveseļoties vai palikt visu mūžu invalīdam, atkarīgam no citiem. Atveseļoties cilvēks var tikai pats, izprotot, kāpēc viņš izvēlējās šādus vecākus un ko tie neapzināti tam māca? To sauc par Gribas mācību stundu, kura māca, ka ikvienam cilvēkam Dievs ir devis savu gribu un saprātu, lai novērtētu vai viņa griba nav pretrunā ar Dievišķajiem likumiem. Ja cilvēkam nav atļauts īstenot viņa gribu, tad griba tiek lauzta.

Ģimenēs vecāki mēģina bērna gribu ietekmēt ar dāvanām jeb solījumiem: “Ja tu izdarīsi to, tad dabūsi…”. Bērns dara uzdevumus atkal nevis tāpēc, ka tā ir viņa paša griba, bet tāpēc lai gūtu no tā kādu labumu. Tas ir tikai līdz robežai, kad bērns pasaka: “Viss, man to vairāk nevajag. Tagad dari pats.”

Otra cilvēka brīvā griba tiek pārkāpta brīdī, kad viņam kaut kas tiek uzspiests. Svarīgi ir panākt, lai otrs cilvēks vēlētos to, ko tu vēlies, bet to var panākt tikai ar mīlestību un labu piemēru. Piemēram, es nekad neesmu teikusi saviem bērniem, ka ir daudz jāstrādā, bet viņi to redz no mūsu ģimenes piemēra, un es redzu, ka arī viņi ir gatavi ieguldīt milzīgu darbu, ja tikai redz savam darbam vērtību.

Organizācijās personāla vadītāji daudz strādā pie darbinieku motivācijas, kas ir mākslīga darbinieku veicināšana labi strādāt. Motivācijas sistēma darbojas tikai uz laiku, kamēr darbinieks vēlas iegūt to, ko viņam darba devējs sola. Tiklīdz tas kļūst vienaldzīgs, tā labi strādāt motīvs pazūd. Tāpēc motivācijas sistēmas garīgajā skatījumā ir kaitīgas. Jāpanāk, ka darbinieks dara savu darbu ar mīlestību bez motivācijas no malas.

Diemžēl mūsdienās ir daudzi viltus skolotāji, kas mēģina savus skolniekus ietekmēt, laužot to brīvo gribu, izmantojot dažādas psiholoģiskas metodes un atsaucoties uz reliģijā minētām tēzēm. Gribas laušanas metodes ir nežēlīgas un pazemojošas, bet šie viltus skolotāji prot tik labi manipulēt ar saviem sekotājiem, ka skolnieki rīkojas pret savu sirdsapziņu, jo tik ļoti vēlas sasniegt to, ko skolotājs ir solījis, t.i., iegūt varu, slavu un naudu. Viss, kas tiek darīts pretrunā sirdsapziņai, ir pretrunā Dievišķajiem likumiem. Patiesībā viltus skolotājs piespiež sekotājus pārkāpt Dievišķos likumus, lai iegūtu varu pār saviem sekotājiem un varētu ar tiem manipulēt savās interesēs.

Ļoti bieži kāds mēģina tev uzspiest savu viedokli un dusmojas, ja tu to nepieņem. Ja tu redzi, ka cits nevēlas pieņemt tavu viedokli vai tavu izvēli, tad katra saruna radīs tikai spriedzi attiecībās. Pareizāk šādās situācijās ir klusēt vai pateikt, ka man ir cits viedoklis, neiegrimstot nevērtīgās viedokļu cīņās. Veselīga viedokļu apmaiņa ir tikai tādā gadījumā, ja abas puses mēģina izprast otra viedokli. Ja viena puse ieņem uzbrucēja pozīcijas un otra puse ir spiesta aizstāvēties, tad šāda viedokļu apmaiņa ir neveselīga un noved tikai pie nesaticības. Visi strīdi rodas no savstarpējas neizpratnes, tāpēc uzspiest savu viedokli ir bezjēdzīgi un kaitīgi attiecībām.

Man ļoti patīk diskutēt ar domātājiem par dažādiem jautājumiem, un dažkārt mūsu viedokļi nesakrīt, bet tas netraucē turpmākajai sadarbībai, jo mēs respektējam, ka katram cilvēkam ir tiesības domāt tā kā viņš domā. Tomēr ir nācies sastapties arī ar garīgā ceļa gājējiem, kuri pārstāj sadarboties, ja tu atsakies domāt tā viņi grib, lai tu domā. Es personīgi respektēju viņu domas, bet viņi nav gatavi respektēt manas domas, kas nozīmē, ka viņi vēlas uzspiest man savu gribu, kas, protams, viņiem neizdodas. Tā patiešām notiek graudu atsijāšana no pelavām jeb citiem vārdiem sakot, tu arvien labāk ieraugi tos cilvēkus, ar kuriem esi gatavs pārvarēt visas grūtības un pildīt Dieva uzticētos uzdevumus.

Mūsu ķermenis ir mūsu labākais draugs, kas caur pašsajūtu mums signalizē ko mēs domājam, runājam vai darām nepareizi. Simboliski mugura atspoguļo mūsu gribasspēku, savukārt to ietekmē mūsu stresi un jūtas.

Galvenie gribas enerģijas iznīcinātāji:

1)       Nevēlēšanas jeb es neko negribu (sāpes izvietojas jostas līmenī).

2)       Piespiedu stāvoklis jeb tu darīsi to ko es gribu (sāpes izvietojas apakšējo krūšu skriemeļu apvidū).

3)       Prasīgums jeb tev jādara kā es gribu (sāpes izvietojas augšējo krūšu skriemeļu apvidū).

4)       Neapmierinātība jeb nekas nenotiek tā kā es gribu (sāpes izvietojas kakla apvidū).

5)       Vēlēšanās būt labākam par citiem jeb es gribu būt labāks par citiem (sāpes izvietojas augšējo kakla skriemeļu apvidū).

Sāpes ķermenī signalizē, ka cilvēkam ir pienācis laiks padomāt un mainīt attieksmi pret dzīvi. Bet kā to izdarīt? Vispirms ir jāsāk ar piedošanu pagātnei, t.i., jāpiedod vecākiem, kas neapzināti ir mēģināšu noteikt bērna dzīvi, laužot bērna gribu. Pēc tam ir jāatgriežas bērnībā, lai atcerētos visu, kas bērnībā sagādāja prieku (tur slēpjas bērna slēptie talanti) un pēc tam jādomā kurus talantus ir iespējams sākt attīstīt. Brīdī, kad cilvēks atgriežas pie sevis un dzīvo atbilstoši savai būtībai, viņa mugurkauls jeb griba sadzīst un cilvēks var sākt dzīvot pavisam citu dzīvi. Ja vēl cilvēks sāk savus talantus pielietot, lai palīdzētu citiem, tad viņš izjūt laimes izjūtu.

Īpaši svarīgi ir raudzīties vai pats nesāk atkārtot vecāku pieļautās kļūdas attiecībā pret saviem bērniem. Ja Gribas mācību stunda ir saprasta, tad šādi vecāki ļoti respektēs savu bērnu brīvo gribu, mācot bērnam uzņemties atbildību par savu rīcību un savām pieļautajām kļūdām. Kļūdīties nav kaitīgi, jo caur kļūdām mēs mācāmies. Kaitīgi ir neko nedarīt, jo tad mūsu attīstība apstājas.

Dievs mums ir devis galvu uz pleciem, lai mēs attīstītu savu prātu jeb intelektu. Dievs mums ir devis apziņu, lai mēs attīstītu jūtziņu un dzīves gudrību, ko sauc par garīgumu. Ja mēs attīstām vienlīdz stipri abas puses  – gan intelektu, gan garīgumu, tad mums nav jābaidās no citādi domājošiem, tie nespēj mums kaitēt un nerada sliktas emocijas, bet ar saviem uzbrukumiem un pārmetumiem tikai spēcina mūsu gribu.

Autore: Elvita Rudzāte