Kā savienot Dieva gribu ar fizisko eksistenci? 03.09.2018

Kristīne jautā: Gribēju lūgt manas situācijas analīzi no malas: vakar vienojāmies ar darba devēju, pie kura strādāju vasarā, aizvietojot citus darbiniekus, par pastāvīgu sadarbību. Darbu veicu par nelielu, varētu teikt, ļoti pieticīgu samaksu; ņēmu vērā Jūsu padomu, ka Dievs pārbauda cilvēka attieksmi pret darbu (man ar to iepriekš bija problēmas, jo nepareizi uztvēru nepieciešamību strādāt). Bet, pats galvenais, centos to veikt ar mīlestību, kaut arī bija jādara vairāki darbi vienlaikus un režīms bija saspringts. Šķiet, man tas izdevās, jo man pašai bija apziņa, ka esmu izdarījusi ar mīlestību un ka mani neuztrauks, ja kāds kritizēs.

Bet tagad, kad tuvojas rudens, reāli apzinos, ka ar šiem mazajiem ienākumiem man nepietiks, lai samaksātu par dzīvokli. Prāts uztraucas, un tas man var traucēt turpināt šo pārbaudījumu. Zinu, ka jāpaļaujas uz DIEVU, bet pilnībā prāts atslābt nespēj, no tā arī trauksme un bezmiegs, nepieciešama nauda ārstam. Nu, lūk, un te jautājums, kas neliek mierā manu sirdsapziņu: vai tas būs negodīgi pret pašreizējo darba devēju, ja es paralēli pašreizējam darbam meklēšu citu darbu? (Es apzinos, ka viss Dieva ziņā un ka darbu dod Viņš, tāpēc turpināšu strādāt pēc labākās sirdsapziņas) Taču mani uztrauc jautājums par elementārām ikdienas vajadzībām, jo dzīvojam tomēr arī fiziskajā pasaulē, tādēļ nepieciešams nodrošināt pamatvajadzības. Turklāt pašreizējam darba devējam ir tāda nostāja: ja klientam kaut kas nepatiks, viņš mani uzreiz atlaidīs, jo vienā reizē atļāvās nodemonstrēt savu attieksmi, ka viņš te ir noteicējs un ka es esmu no viņa atkarīga – nebija patīkami to redzēt.

Nupat atlaida vienu darbinieku, jo tas atļāvās paust savu attieksmi, ka jāstrādā ar lielāku pašapziņu un cieņu pret savu darbu, nevis izpatikt klientam, kurš uzskata, ja maksā, tad drīkst noteikt mūsu darba specifiku (neciena mūsu darbu) (līdz ar to fiziskas drošības sajūtas par to, cik ilgi šis darbs būs, man nav, taču sirdī man īstenībā bija vienalga, kad darba devējs runāja par to, ka nav dzirdējis, ka par mani kāds sūdzētos (pagaidām). Bija vienaldzīgas viņa uzslavas.

Laikam sāku sevi mīlēt. Man drīzāk bija sajūta, ka viņš pats pārāk izdabā klientiem, lai nopelnītu naudu un maz aizstāv savus darbiniekus, tas ir, pašam ir stress “bailes mani nemīl”, ja tik ļoti klanās pasūtītāju priekšā. Tātad – kā savienot Dieva gribu (šo darbu) ar fizisko eksistenci? Un vai šajā gadījumā darba devējs pats neizturas negodīgi, turot darbinieku pastāvīgā neziņā par rītdienu ar šādu attieksmi?

Elvita Rudzāte atbild: Neviens darba devējs neko nevar garantēt par nākotni, jo pasaulē notiek ļoti lielas pārmaiņas un tās agrāk vai vēlāk ietekmēs arī Latvijas ekonomisko telpu vai nu pozitīvi vai negatīvi, bet kopumā pozitīvi, jo viss, kas notiek, notiek uz labu. Nav jābaidās no pārmaiņām, jo Dievs tiešām parūpējas par saviem uzticamajiem kalpotājiem, bet vienkārši jāmācās dzīvot tagadnē – nekavējoties atmiņās par pagātni, un nedomājot sliktas domas par nākotni, bet tiecoties uz priekšu pretim jauniem izaicinājumiem, esot gatavībā pārvarēt dzīves grūtības, kuras nāks pretim.

Es iesaku Kristīnei aprunāties ar darba devēju, izstāstīt personisko situāciju, ka rudenī vairs nespēs samaksāt visus maksājumus, un jautāt vai nav iespējas veikt labāk atalgotu darbu vai piepelnīties esošā darba vietā? Ja darba devējs saka, ka šādas iespējas nav, tad atklāti pateikt, ka dzīve spiež meklēt darbu, kur atalgojums varētu nodrošināt eksistenciālās vajadzības.

Pirms sarunas ar darba devēju, noskaitīt kādu no iemīļotajām lūgšanām, domās sūtīt darba devējam mīlestību, un tikai tad veikt sarunu. Ja saruna ar darba devēju ir neveiksmīga, un darba devējs atlaiž no darba, tad jāpieņem situācija, ka tāda bija Dieva griba, darba devējs ir tikai instruments Dieva rokās. Jebkurā gadījumā iesaku Kristīnei pastāvīgi, katru dienu, lūgt palīdzību Dievam, lai palīdz atrisināt darba jautājumu tā, lai spētu nodrošināt eksistenciālās vajadzības. Varbūt ir jāstrādā vairākos darbos, arī tā ir iespēja papildināt ģimenes budžetu. Nav jābaidās par garajām darba stundām, jo Dievs dod enerģiju tiem, kas darbu veic ar mīlestību, nevis lai nopelnītu.

Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc mans padoms var arī nederēt, bet visos gadījumos, sirds pateiks priekšā kā konkrētajā situācijā būtu pareizāk rīkoties. Tāpēc klausiet savai sirdij, tā jūs nepievils.