Kā sev iestāstīt nepārdzīvot vai ļauties pašplūsmai? 17.04.2015
Andra jautā: Portālā domātājs ne viens vien ir rakstījis par pumpām un pinnēm uz sejas, man tās ir, un par Jūsu sniegtajām atbildēm esmu daudz domājusi. Dzīvo ilūzijās un dusmojas, ja tās sabrūk. Par sevi varu teikt, ka sapņu pilis neceļu, bet man patīk plānot/arī ikdienu pakārtot kaut kādam režīmam un domāt darbības uz priekšu un, protams, ja kaut kas neizdodas kā biju cerējusi, varu sadusmoties un laikam arī rezultāts – pumpas. Vēlos to mainīt, taču nesaprotu – ar ko sākt? Kā sev iestāstīt nepārdzīvot vai ļauties pašplūsmai? Ar ko un kā sākt sevis mainīšanu, kā sevi noskaņot uz pareizā ceļa? Varbūt ir kādas metodes vai “uzdevumi”, ko darīt, lai situācija mainītos? Varbūt Jums ir kādi ieteikumi?
Elvita Rudzāte atbild: Pumpas veidojas no pazemojuma izjūtas, ka izsapņotais nepiepildās. Es domāju, ka katrs cilvēks dažkārt sadusmojas, ja kaut kas neizdodas kā iecerēts, bet tāpēc jau uzreiz uz sejas nemetas pumpas. Pumpas veidojas tikai tad, ja cilvēks sajūtas pazemots, ka viņam neizdevās sasniegt iecerēto rezultātu.
Galvenā gudrība ir saprast, ka rezultāts ir tikai daļēji atkarīgs no mums pašiem. Ikvienu rezultātu (darbā, personiskajā dzīvē) nosaka Dievs, jo Viņš mūs vēro, Viņš zina, ko mēs domājam, runājam un kā rīkojamies. Ja Viņš vēlas, lai mēs saprastu kādu mācību, Viņš var nepieļaut, ka mēs ar savu darbību iegūstam labu rezultātu, kaut arī visu esam darījuši pēc labākās sirdsapziņas un tā kā māca vislabākās menedžmenta metodes.
Sevis mainīšana ir jāsāk ar to, ka cilvēks mācās dot ar mīlestību neko negaidot pretī, kā arī pieņemt ar pazemību visas neizdošanās. Pazemība pieņemt sliktu rezultātu ir tajā gadījumā, ja cilvēks nejūtas vīlies par neizdošanos, bet pieņem to kā Dieva gribu, jo tikai Viņš zina kāpēc ir tieši tāds rezultāts. Piemēram, es sevi nešaustu par to, ka man kaut kas neizdodas. Es tāpat kā citi cilvēki pieļauju kļūdas, kuras par laimi ātri apzinos, un mēģinu laboties. Es vēroju sava darba rezultātus, jo zinu ka tie vislabāk norāda zīmes, ko es daru pareizi vai kļūdaini. Tā ir tāda iekšēja saruna ar Dievu, kaut arī balsī nerunāju. Ne vienmēr slikts rezultāts ir saistīts ar manām kļūdām, bet bieži tas ir veids kā Dievs mani pagriež citā virzienā par kuru nebiju aizdomājusies. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš ar zīmēm (pozitīvu un negatīvu rezultātu) ved mani pa Ceļu. Ne vienmēr es uzreiz izprotu Dieva nodomus, bet paiet kāds laiks, kad man nāk sapratne, jo tagadnē ir notikuši notikumi (piemēram, atklājusies patiesība par kādu cilvēku), kas atklāj kāpēc pagātnē notika tā kā notika. Tādos brīžos jūtos īpaši pateicīga Dievam, ka viņš ar zīmi (slikts darba rezultāts) ir pasargājis mani no lielākām nepatikšanām.