Kā tikt galā ar šo spriedzi, dusmām, nenodarot pāri sev un citiem? 11.09.2020
Sintija jautā: Paldies par darbu, ko jūs veicat, lai izprastu savas mācību stundas. Šoreiz mana mācību stunda laikam būs manas kā mammas lauciņā. Pirmo reizi mans zīdainis nopietni saaukstējās ar iesnām, temperatūru un klepu. Vislaik domāju, ko esmu nepareizi izdarījusi. Neapzināti meklēju sevī vainas, ko es varēju darīt labāk un kāpēc tā neizdarīju. Pēdējā laikā esmu kļuvusi ļoti jutīga, ka man kaut ko aizrāda vai pamāca bērna jautājumos. Liekas, ka eksplodēšu. Pēc dusmu lēkmēm jūtos iztukšota un nomākta. Saskaros arī ar bērnu salīdzināšanu. Kāpēc tavs bērns vēl nerāpo, nestaigā? Šie jautājumi manī raisa lielu trauksmes sajūtu, sāc aizdomāties vai kaut kas ar tavu bērnu nav kārtībā. Saprotu, ka katrs bērns ir individuāls un attīstās savādāk, bet ar laiku nespēju tikt galā ar savām emocijām. Esmu aizdomājusies arī par to, ka bērns mani ļoti jūt un visu uzņem uz sevis un varbūt tāpēc tagad ir nopietnāk saaukstējies. Bet kā tikt galā ar šo spriedzi, dusmām, nenodarot pāri sev un citiem?
Pateicos jau iepriekš par jūsu sniegto viedokli.
Elvita Rudzāte atbild: Dusmas un visi citi stresi ir jāmācās uztvert kā savi skolotāji, kas vēlas kaut ko iemācīt. Kad mācība ir izprasta, tad skolotājs (stress) aiziet, nenodarot cilvēka ķermenim kaitējumu.
Apskatīsim Sintijas piemēru. Sintija dusmojas, kad viņai aizrāda, ka viņas bērns vēl nedara kaut ko, ko citi bērni jau šajā vecumā dara. Kas konkrēti Sintiju sadusmo? Vai tā ir kauna izjūta, ka viņas bērns nedara to, ko citi šajā vecumā dara? Vai viņai nepatīk aizrādījumi kā tādi? Vai varbūt viņā ir bailes, ka bērns varētu nebūt vesels un var būt ar īpašām vajadzībām? Un ja tas tā būtu, vai viņai būtu kauns no sabiedrības, ka viņai ir bērns ar īpašām vajadzībām?
Es nezinu Sintijas atbildes, bet pieņemsim, ka viņu sadusmo tas, ka viņas bērnu salīdzina ar citiem bērniem. Tālāk ir jāuzdod jautājums, kāpēc tas tevi sadusmo? Ko tu jūti tajā brīdī, kad kāds cits salīdzina tavu bērnu ar citiem bērniem? Pieņemsim, ka viņa jūt nepilnvērtības izjūtu. Tādā gadījumā viņas neapgūtā mācība ir nepilnvērtības izjūta, kuru pienācis laiks izprast.
Sintijai būtu jāpadomā, kad viņa pirmo reizi izjuta nepilnvērtības izjūtu. Jāpiedod tiem, kas to radīja. Bet pats svarīgākais ir jāsaprot, ka visi cilvēki, kas ir radīti, ir ar savu lomu un uzdevumu. Nav nepilnvērtīgu cilvēku. Nav neviens cilvēks labāks par citu cilvēku. Nav neviens cilvēks sliktāks par citu cilvēku. Visi cilvēki ir unikāli. Ir tikai cilvēki, kuri nav apzinājušies savu unikalitāti. Ir tikai cilvēki, kas dara darbus neatbilstošus savai būtībai.
Piemēram, es zinu ģimeni, kur bērns kopš dzimšanas ir ar īpašām vajadzībām un arī pieaudzis ir barojams kā zīdainis. Tanī pašā laikā bērns izstaro tādu mīlestību un iepriecina ar savu mīlestību visus ģimenes locekļus, ka ģimenes locekļi atzīst, ka viņi nav sastapuši nevienu cilvēku, kas tik ļoti izstarotu mīlestību un viņi ir laimīgi, ka viņu ģimenē ir bērns no kā smelties mīlestību. Vai mēs šo bērnu varam uzskatīt par nepilnvērtīgu? Viņa vērtība ir dot iespēju cilvēkiem iepazīt Dievišķo mīlestību.
Ja Sintija sajūt kauna izjūtu, ka viņas bērns nedara to, ko dara citi bērni, tad viņas neapgūtā mācība ir kauns un lepnība. Kauns ir tumsas enerģija, bet lepnība ir akmens enerģija. Abas enerģijas ir kaitīgas cilvēka veselībai. Kauna enerģija rada depresiju. Lepnība rada audzējus. Kauns un lepnība veido veselumu (50% kauns un 50% lepnība). Lai tiktu vaļā no kauna, ir jāsamazina lepnība jeb vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem. Jā, šobrīd sabiedrība ar visu vēlas lepoties, bet es mācu nevis lepoties, bet priecāties par panākumiem. Kāda ir atšķirība starp lepnību un prieku? Lepnība paceļ tevi pāri citiem, bet prieks to nedara. Piemēram, māte, kas lepojas ar sava bērna sasniegumiem izjūt lepnumu par to, ka viņas bērns ir labāks par citiem. Savukārt māte, kurai ir bērns ar īpašām vajadzībām izjūt prieku brīdī, kad viņas bērns ir apguvis kādu jaunu prasmi. Mēģiniet izjust atšķirību izjūtās, ko jūt māte, kurai ir vesels bērns un ko jūt māte, kurai ir slims bērns. Atšķirība ir milzīga. Tāpēc lepnība ir kaitīga enerģija, kas rada audzējus. Diemžēl sabiedrība nezina un nepieņem šo patiesību, turpina kultivēt lepošanos un brīnās, kāpēc katru gadu Latvijā pieaug ar audzējiem saslimušo cilvēku skaits.
Es mēģināju aprakstīt neapgūto mācību noteikšanas procesu caur Sintijas piemēru, bet tas nav pilnīgs, jo lai patiešām noteiktu neapgūtās mācības, ir jāiet katrā jautājumā arvien dziļāk – atbildes jāsalīdzina ar Dievišķajiem likumiem un jāsaprot, kā tu pārkāp Dievišķos likumus.
Ja Sintija jau izprata savu neapgūto mācību no manas atbildes, tad viņai stress aizies projām un turpmāk viņu vairs nesatrauks situācijas, kad viņas bērnu salīdzinās ar citiem bērniem. Ja satraukums tupināsies, tas nozīmē, ka mācība nav izprasta un jāturpina meklēt atbildes uz jautājumiem, apgūstot Mācību.
Kad cilvēks koncentrējas uz savas neapgūtās mācības izpratni, tad dusmas pazūd, jo cilvēks strādā ar sevi. Tāpēc atbilde uz jautājumu: “Kā tikt galā ar šo spriedzi, dusmām, nenodarot pāri sev un citiem?” – koncentrējies uz savu neapgūto mācību, tad spriedze un dusmas pazudīs un nenodarīs pāri ne tev, ne tavam bērnam.