Kā var pašaktualizēties? 05.09.2013

Psiholoģijas studiju laikā mums ar pasniedzējiem vairāku lekciju ilgumā izvērtās diskusija, vai cilvēks var pašaktualizēties vai pašrealizēties? Es biju gandrīz vienīgā, kas uzskatīja, ka cilvēks var pašaktualizēties, man pat šķita, ka jūtos pašaktualizējusies, to arī pateicu pasniedzējiem. Viņi neticībā grozīja galvu un teica, ka es neizprotot pašaktualizēšanās nozīmi, ka, visticamāk, vēl neesmu pašaktualizējusies. Man pašai šķiet, ka es patiešām esmu pašaktualizējusies, bet tas nenozīmē, ka man nav garīgi jāattīstas, tieši sapratne, ka eju uz augšu pa garīgās attīstības kāpnēm, man sniedz šo pašaktualizēšanās izjūtu.

Sai Baba par ceļiem, kas aizved līdz pašaktualizācijai, saka: „Pavisam ir trīs ceļi: 1) Uzticības ceļš, kurā jūs vada pašrealizāciju sasniedzis garīgais skolotājs (Guru), un jūs visā paļaujaties uz viņu. 2) Dieva kā visuresoša pieņemšanas ceļš. Nākotne rodas no tagadnes, bet pagātne rada tagadni. Dievs ir visuresošs, tāpēc esošais ir Dievs. 3) Tālāk seko sevis uzticēšana Dievam, tas ir, kad viss Visums tiek redzēts kā Dieva ķermenis. Sevis uzticēšana nozīmē atziņu, ka visas darbības, viss notiekošais un visas lietas un objekti ir Dievs. Tādu stāvokli nevar iegūt mākslīgi, tas atnāk dabiski. Ticība  ir pamats. Pašatdeve ir virsotne.”

Sai Babas vārdus attiecinot uz sevi, sapratu, ka esmu gājusi visus šos ceļus – sākumā iepazinos ar Lūles Vīlmas mācību, pēc tam ar Sai Babas mācību par Dievišķo pasauli, līdz pilnībā noticēju, ka Dievs ir visuresošs, ka viss esošais ir Dievs. Pēc tam es sāku izprast, ka viss, ko es daru harmonijā ar sevi, t.i., domāju, runāju un daru vienoti, arī ir Dievs. Manī patiešām ir ticība, ka viss ir Dievs, bet ar pilnīgu pašatdevi Dievam es vēl nevaru lepoties. Esmu ceļā. Droši vien tad, kad sasniegšu virsotni, jutīšos citādi nekā tagad, kaut arī jau tagad man ir izjūta, ka es pašrealizējos.

Jūs droši vien arī vēlaties pašaktualizēties vai pašrealizēties, tādēļ ir saprotams, ka rodas jautājums, kurš no šiem trim ceļiem ir pats īsākais?  Sai Baba atbild: „Pats īsākais ceļš ir šāds: Dieva vārds ir ģimene; mīlestība ir ūdens, kas nepieciešams, lai augtu raža; disciplīna ir žogs, kas sargā augus; bet lauks, kur aug raža, ir garīgā sirds. Iegūstamā raža ir svētlaime.” Citiem vārdiem sakot, lai mēs varētu pašaktualizēties un iegūt svētlaimi, mums ir nepieciešams Dieva vārds, mīlestība, disciplīna un mīloša sirds. Bet kā to izdarīt praktiski? Sai Baba skaidro: „Kad jūs ejat pie Dieva, tad apejiet visu, kas jums šajā ceļā traucē. Prahladam nācās vērsties pret tēvu, Vibhišanam – pret brāli, Džamadagņi bija spiests nodarīt pāri paša mātei, bet Mira atteicās pakļauties savam vīram. Šie cilvēki gāja pie Dieva un apgāja tos, kuri aizšķērsoja viņiem ceļu. Ģimenes dzīve nav šķērslis ceļā uz apgaismību. Savu dzīvesbiedru un bērnus uztveriet kā tuvus cilvēkus, kas tic jūsu gādībai un kalpošanai viņiem, bet pakāpeniski gatavojieties celibātam un garīgajai praksei, lai piecdesmit gadu vecumā jūs pilnībā prastu pārvaldīt savas piecas sajūtas. Līdz sešdesmit gadu vecumam ir jāpārvar seši cilvēka ienaidnieki: miesaskāre, dusmas, skopums, pieķeršanās, lepnums un naids. Septiņdesmit gadu vecumā jums jābūt gataviem saplūst ar viedo cilvēku ģimeni, ar jūras ģimeni un saules staru ģimeni, tas ir, ar garīgās prakses palīdzību jums ir jāpaaugstinās pāri visām laicīgajām vēlmēm un ideāliem un maksimāli jāpietuvojas Dievam. Astoņdesmit gadu vecumā jāpiemīt tādām īpašībām, kas jūs pielīdzina Dievišķajam, izjūtot kontroli pār astoņām gaismas pusēm. Deviņdesmit gadu vecumā jums jānokļūst augstākajā deviņu planētu sfērā, bet simts gadu vecumā jums pilnībā jāpārvalda pieci darbības orgāni un pieci izziņas orgāni, kļūstot par gudrības iemiesojumu, personību, kurai nav vēlmju un kura negaida savas darbības augļus. Šāda personība kļūst vienota ar Absolūto!”

Lasot šos Sai Babas teiktos vārdus, es beidzot izpratu celibāta nozīmi. Agrāk man bija ļoti negatīva attieksme pret celibātu. Man tas šķita cilvēkam pretdabisks, un dzīve parādīja, ka mācītāji pārkāpa celibātu, izvarojot sev uzticīgos. Šobrīd vairākās valstīs par šiem noziegumiem risinās tiesvedība, un katoļu baznīca ir publiski atvainojusies, tomēr no celibāta nav atteikusies. Es beidzot sapratu, ka augsti attīstītam cilvēkam nav seksuālu vēlmju, jo viņš jūtas piepildīts ar Dieva mīlestību. Taču ne visi mācītāji ir sasnieguši šo attīstības pakāpi. Ne visi to var sasniegt jau jaunībā vai brieduma gados, jo ir jāiziet dažādi garīgās attīstības posmi. Tādēļ jāņem vērā, ka mācītājs, kurš nav garīgi tik augstu attīstījies, bet viņam ir jāievēro celibāts, nespēj pārvarēt savus dzīvnieciskos instinktus un var pat izdarīt noziegumu. Tāpēc nenosodīsim šos grēciniekus, kuri gribēja „uzlēkt augstāk”, nekā viņi spēja. Viņu grēkā ir vainojama arī baznīcas noteiktā kārtība, kas neņem vērā, ka cilvēks garīgi attīstās, ejot soli pa solim, ka sasniegt apskaidrības līmeni nav nemaz tik viegli – nepietiek ar teorētiskām zināšanām, kuras netiek pielietotas praksē. 

Būtiski ir atcerēties, ka ejot garīgās attīstības ceļu, nav ne ar vienu jācīnās un nav jāpierāda sava taisnība. Par to, ka esat uz pareizā ceļa, pārliecināsies jūsu ģimene, draugi un citi cilvēki, vērojot jūsu rīcību. Ja jūs mainīsieties uz labo pusi, ja jūsu dzīvē dažādām problēmām tiks rasts risinājums, tad viņi jums noticēs un paši jautās, ko un kā darāt. Ja jūs kādu ar varu centīsieties pārliecināt par garīgās attīstības nepieciešamību, tad viņi no jums novērsīsies, uzskatot jūs par jukušu vai reālai dzīvei nepiemērotu. 

Autore: Elvita Rudzāte