Kā varu iedot ko labu? 28.03.2022

Sieviete jautā: Pirms es lūdzu palīdzību jautājumu mīklu atrisināšanā, es gribu padalīties ar stāstu.

Jau no pašas mazotnes tēvs man ir teicis- ”Tu esi lieka, nevajadzīga, viena kāja tev jau zārkā” ( bieži un smagi slimoju). Viņš ļoti gribēja sev puiku, bet vīlās, jo piedzimu es, sieviešu dzimumā. Vecvecāki  teica, ka viņš mani aprunāja jau kā zīdaini. Apkārtējie manu tēti aprunāja par neglītu, bet man viņš bija pats skaistākais. Protams, es no viņa baidījos, jo jutu naidu uz katru stūri.

Bērnudārzā  sāku raustīt valodu, bieži slimoju, bieži jutos slikti starp bērniem līdz izņēma mani ārā no grupiņas. Sētā bija daudz bērni un vecāki lika iet laukā ar bērniem, un to arī darīju.  Bērni bieži mani baidīja, un es fiziski ātri noguru- atklāja veselu čupu ar alerģijām gan no sala, no putekšņiem, dzīvniekiem, utt.  Agri aizsūtīja skolā, kurā man ļoti smagi gāja ar mācībām. Visu, ko biju apguvusi mājās priekš kontroldarba jau nākamajā dienā visu aizmirsu. Neviens nevarēja izskaidrot kāpēc.

Bieži vien pie ēdiena galda mani tēvs saraudināja, jo atgādināja cik neizdevies bērns es esmu. Skolā piedzīvoju pazemošanu, dīvainas un pēkšņas ģībšanas. Kaut arī centos sadraudzēties un visiem un no sirds līdzēt, draudzenes te bija, te mīklaini sāka mani atstumt.  Gāja gadi un man atklāja celiakiju, jau 10 gados sagaidīju savu pirmo pinni, kas tikai ar gadiem izplatījās pa visu seju. Manam tēvam arī visa seja pinnēs, un arī bija kuņģa trakta problēmas (precīzi nezinu kādas, jo viņš negāja pie ārsta). Ar laiku pat radās augoņi uz sejas, un pa retam ir vēl šodien.

Veselība tikai pasliktinājās, ieguvu hronisku astmu (Paldies Dievam, bet pirms pāris gadiem manās rokās nonāca grāmata ‘’Izproti savu slimību’’ un es atlaižot emocijas atbrīvojos no astmas. Gadiem ilgās inhalācijas bija beigušās.

Ritēja gadi, vecāki izšķīrās. Nācās nomainīt skolu un piedzīvoju vēl izteiktāku  apcelšanu gan no savas klases, gan vecākām klasēm. Skolā biju tas apceltais bērns. Man atlika aiziet ar smaidu uz seju un viss sākās. Kaut arī biju pavisam neitrāla, man pieteica, ka tu esi savādāka, un daudz piedzīvoju fizisku, emocionālu vardarbību.  Arī atbalsts nebija ne pie skolotājiem, ne citiem.. Es biju viena.  Manī sāka attīstīties sliktas domas pret visu pasauli. Bija pašnāvnieciskas domas, jo katru dienu cietu no vardarbības gan skolā, gan mājās.

Viena skolotāja ieteica, ka man jāapmeklē mākslas skola, jo redz talantu, bet  vecāki noliedza. Kāda vēl mākslas skola, ja to pašu nevar pavilkt! Turklāt mākslinieki neko nevar nopelnīt. Visus skolas gadus es piedzīvoju,  ka aizmirstas tēma, mācību vielas. Esmu mainījusi skolu pēc skolas, gan palīgklase bijusi, gan skola, kur ir maz bērni un vairāk laika katram apmācīt (lēni aizlec)  un vienalga ‘’caura galva’’.

Staigāju no konsultācijas līdz konsultācijai- jēgas nebija. Bieži piedzīvoju bronhītu, pinnes uzliesmojumus, fizisku nogurumu, strutojošo angīnu. Konsultācijās skolotāji sāka ar mani nopietni runāt, ”kā tas ir, ka tagad parunājam par tēmu, visu saproti, bet no rīta kā cits cilvēks- viss jāsāk no jauna.” Sāka pieteikt iezīmes, ”kaut kas nav labi ar galvu’’, ”kas tu taču stulba neesi, domā! Domā!’’  Es pati sāku galvā justies kā invalīde. Dēļ tā esmu apmeklējusi terapeitu, kurš man pateica, ka ar galvu viss ir labi, nav vajadzīga medicīniska palīdzība.

Esmu pateicīga Dievam, ka viņš bija man līdzās vidusskolas eksāmenu laikā un palīdzēja caur adatu izlīst cauri. Vienīgais kur skolā tiku novērtēta bija literatūra-  talants izdomāt  stāstus, ar fantāziju aizraut cilvēkus. Reiz atnāca kāds dzejnieks un pieteica, ka man vajadzētu iestāties dzejas rakstīšanā. Vecāki noliedza, ar to nopelnīt nevar, lieki izmests laiks.. Labāk iet par māsiņu, vai  pavāru- vienmēr būs darbs! Ak..  Kā viņi maldījās!

Iestājos kulinārijas jomā ( jo tiku audzināta, ka tad man būs darbs) un es sapņoju, ka būšu laba saimniece un lieliska sieviete savam vīrietim.  Izgāju kulināriju un piedzīvoju tikai un vienīgi neveiksmes, līdz man pateica, ka šajā jomā tev darbs nebūs, tu galīgi tam nederi ( eksāmenā izgāzos, un pirms eksāmena dabūju ļoti spēcīgu rājienu, ka man likās ka viss, aizeju., bet pabeidzu, jo mani pažēloja un ignorēja kļūdu, uz izlaidumu neaizgāju, jo smagi saslimu).

Piebilde- vispārīgi stresā, negaidītos notikumos es sāku pieļaut muļķīgas kļūdas.

Piebilde- izejot kulinārijas praksē pirmo reizi pieejot pie plīts sākās ugunsgrēks, citu dienu apdedzināju roku, spēcīgi apkritu un bieži sagriezos. Pēc prakses ar pieredzi starp skolēniem bija nenoliedzami, ka tieši man praksē bija visstingrāk, visgrūtāk, visnedraudzīgāk.

Nepadevos, pēc beigšanas aizgāju pieteikties visās iespējamās kafejnīcās, restorānos.. Nekā.. Pagāja ļoti ilgs laiks.. par picas pavāru un jau 1 dienā man pieteica- tu te nederi… Nepadevos.. Aizgāju uz ātrās apkalpošanas darbu-  ļoti grūti pat bija iegūt iespēju pamēģināt strādāt (kāda darbiniece man teica, ka viņa vnk atnāca un ieguva darbu, ka tas tik vienkārši. Es viņai saku, es aizgāju pat uz vairākām šīs firmas vietām un ar mani pat runāt neviens negribēja. Es uzrakstīju privāti FB priekšniekam, kaut arī tas nav diez ko ētiski, man vajadzēja darbu.. mans pirmais un līdz šim pēdējais darbs- pēc ļoti īsa darba perioda man lika aiziet, jo kolēģi ieraudzījuši, ka es stresā- it kā atslēdzos, aizceļos uz citu pasauli.  Es strādāju tikai pusslodzi un mājās biju pārgurusi, bet aizmigt nevarēju. Vienalga es cīnījos un darīju pēc augstākās sirdsapziņas…

Darba devējs pieteica, ka apkalpošanas jomās darbs nebūs, un vēl pieteica, ka darbam jābūt, kur ir minimāls, vai vispār- nav stresa.  Jutos ļoti salauzta, jo bija grūti pat iegūt iespēju pastrādāt, un es atdevu visu sevi, centos, bet man ‘’lēni aizleca’’ tāpēc, pat ierados ātrāk uz darbu, lai pastītos kā citi kolēģi strādā- bet  man rupji pieteica, ka šis nav tavs laiks cikos jābūt, un viss ir vienkārši. Kulinārijas papīrs stāv neizmantots.  Turklāt darba devējs piedraudēja, ka lai nelielu nevienā kafejnīcā, nevienā ēstuvē, jo viņš pateiks, lai mani neņem. Cilvēciski ar šo priekšnieku es sapratos, un viņš vēlēja veiksmi, bet teica, ka būs godīgs, ka man nebūs viegli atrast vietu, kur strādāt. Pieteica, ka labāk slinks darbinieks, nekā tāds, kas iet un dara un visu saputro un streso..  Teica, ka nezin kā man varētu palīdzēt, un ka žēl, ka jālūdz aiziet, jo redzēja, ka centos, un gribēju tikai labu.. bet ar gribēšanu vien nepietiek.. Jutos pilnīgi izmesta no laivas…

Pagāja labs laiks un tagad pieteicos citā darbiņā- taču neko labu negaidu, jo pārrakstīju nepareizi ēpastu, un pieļāvu netīšām ļoti apkaunojošu kļūdu tajā  ēpastā kurā pievienoju CV. Bet viss ir aizsūtīts un vairs neko darīt.  Neērta sajūta rodas, jo tas darbs ir tuvu mājām un es tur bieži iegriežos tāpat. Kļūda sūtot CV, ko tas par mani parāda? Neko labu..

Konstanti sev atgādinu, ka viss ir taisnīgs, un ka Dievs visu redz. Jūtu, ka drīz būšu gatava no sirds teikt Dievam, vadi mani. Esmu sākusi aizdomāties, ka Dievs kaut ko mēģina man pateikt radot situācijas praksē un darbā, kurā man tiešām strikti, agresīvi un bez žēlastības pazemo, izsaka asas piezīmes, liek darīt smagākos darbus. Es pazemīgi arī visu darīju, bet vieglāk nekad nekļuva..

Visu vada Dievs, es to saprotu. Viss ir taisnīgs, to es arī saprotu. Es saprotu, ka nevienam neiet viegli dzīvē. Es saprotu, ka mans stāsts nav labāks, vai sliktāks par citu..  Bet lielākoties cilvēki ar visām likstām iet un iegūst darbu.

Paldies Dievam, mans vīrs spēj nodrošināt mūs abus, taču man ar darbiem neiet nekādi. Vīrs man ir teicis, dari to kas tev patīk, tad arī izdosies. Viss, kas man dabiski padodas un kur neesmu tikusi apsaukāta, vai noniecināta par stulbu ir- mākslas joma. Taču te stāv pretī mana neizpratne, ar to taču reti kurš nopelna! Vecāki, draugi, vecvecāki ir teikuši- vajag normālu darbu, stabilu!  Kā tas ir, ka cilvēks nevar iegūt darbu!

Vienmēr interesējusi arī psiholoģija, taču problēmas sagādā mācības, lekcijas, eksāmeni, jo pieredze rāda, ka ‘’caurums galvā’’ un no cilvēkiem ātri nogurstu. Iegūstu enerģiju tikai vienatnē rakstot, lasot vai ilustrējot (pāšmācībā ilustrēju grāmatiņas, vēl neesmu palaidusi pasaulē). Necik sen pieteicos literāru kursam, un pirmajā nodarbībā jau jutos izsūkta! Pilnīgi bez enerģijas, un atkal neizpratu.. Caura galva. Veiksmīgi sanāk apgūt jebko, ko apgūstu pilnīgi vienatnē, vai ar virtuālu kursu, grāmatu palīdzību.

Gadi iet un vēl vairāk nepieciešama šī vienatne, aizvien ātrāk cilvēki iztukšo.  Labprāt esmu sākusi sarunas ar Dievu. Īpašu saikni izjūtu ar Mariju un un Šivu.

Gadiem esmu saukāta par flegmu, čammu, lēno aizdedzi, ka bez manas palīdzības praktiskus dabas jautājumus var atrisināt daudz ātrāk…   Ka nesaprotu pašsaprotamas lietas, ka saimnieciskos pienākumus izpildu lēni un neprecīzi, nav loģikas, pa gaisiem,  bet skaisti zīmē un bagāta izdoma. Kad paanalizējot savas spējas nonāku pie secinājuma, ka tik tiešām, ir šī mākslinieciskā daba, tad man uznāk tāds kā drūmums, un tas ir viss? Dievs man ir devis spēcīgu izdomu. Nereti man jautā, vai tu lieto narkotikas, kur tev tāda izdoma? Atbildu godīgi, neko nelietoju, nesmēķēju ,- tāda es esmu.

Ir mākslinieki, kas taisa mākslu, bet vēl strādā darbus.. Kāpēc man tā nesanāk! Un tad tieši samazinās gribasspēks. Nenoliegšu, ka sevi ir grūti pieņemt, jo no apkārtējiem dzirdu tikai- tu analizē, fantazē un skaisti zīmē! Bērniem varētu patikt!

Jautājums, ko Dievs no manis sagaida?  Es gribētu materiāli palīdzēt gan vīram, un arī mana vērtība celtos manās acīs. Gribētu naudu ziedot, dot labu.  Jūs reiz rakstā publicējāt, ka ir jādod un jādara tas ko spēj.. Kā es varu pateikties jums? Ja visas manas spējas ir mākslinieciskā puse?  Pat ja es došu pasaulei savu māksliniecisko izpaušanos, kā es varu dot ko labu, ja pašai ir jāstrādā ar savām negatīvajām enerģijām? Kā varu iedot ko labu?

Kāpēc cilvēki ar augstu apziņu nestaigā “kā priecīgas saulītes”? Vai viņi gaišumu kop sirdī, bet ārēji saprot, ka dzīve ir grūta tāpēc nemaz tā nesajūsminās?  Saprot ka būs jāatstrādā viss negatīvais?

Elvita Rudzāte atbild: Sievietes situācija nebūt nav tik bezcerīga kā viņa domā, jo viņa ir sapratusi, kas viņai padodas un ko patīk darīt. Iesaku sievietei pilnveidot savas mākslinieciskās dotības, bet ja tas kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams, tad darīt to, kas ir iespējams.

Iesaku viņai atcerēties sevi bērnībā un padomāt kādā veidā viņa varētu palīdzēt bērnam apgūt jaunas prasmes, ja bērns būtu tāds kā viņa ar visām viņas īpatnībām. Izmantojot mākslinieciskās dotības un bagāto iztēli viņa varētu radīt vizuāli skaistu attīstošu materiālu, kas palīdzētu bērnam solīti pa solītim apgūt jaunas prasmes, lai sagatavotos skolai, mācītos sākumskolā utt. Tas būtu ļoti labs darbs sabiedrības labā, jo sabiedrībā ir bērni, kas garīgi ir veseli, bet kas nespēj mācīties un justies labi skolā, izmantojot tradicionālās metodes, bet pedagogi nespēj izdomāt citas metodes, jo neizprot bērna iekšējo pasauli un nespēju uztvert it kā vienkāršas lietas. Savukārt sievietei tas pat būtu jauks izaicinājums padomāt, kā vislabākā veidā bez piespiešanas iemācīt ciparus, burtus, lasīšanu, rēķināšanu utt. bērniem, kuriem ir tieši tādas īpatnības kā to aprakstīja sieviete par sevi.

Arī es būtu ļoti priecīga iepazīties ar viņas iztēles radītiem produktiem un pamēģināt tos izmantot Sirdsapziņas skolā vai piedāvājot bērniem, kuriem ir nepieciešama mājmācība. Man pateicība nav nepieciešama. Es būtu ļoti priecīga, ja sievietei izdotos īstenot savus talantus profesionālā darbā bez stresa un ar mīlestību.

Kāpēc cilvēki ar augstu apziņu nestaigā “kā priecīgas saulītes”? Cilvēki ar augstu apziņas līmeni ir uzņēmušies lielu atbildību un viņiem nepārtraukti ir jādomā, kā izpildīt uzticētos uzdevumus, kas ir grūti, bet tas nenozīmē, ka viņi nav priecīgi. Ārēji viņi var izskatīties nopietni, varbūt pat noraizējušies, bet iekšēji viņi ir laimīgi. Viņos ir pastāvīgs prieks sirdī tikai par to, ka Dievs viņiem ir uzticējis pildīt sabiedrībai svarīgus uzdevumus un, ka viņi skaidri zina, kas viņiem ir jādara un kā to izdarīt. Piemēram, arī man nākas daudz domāt kā izpildīt uzdevumus, kurus Dievs ir uzticējis man, un tādos brīžos es būšu nopietna, bet es patiešām jūtos laimīga un sirdī priecīga, ka man ir dota iespēja kalpot Dievam un es saprotu kā to izdarīt. Nav viegli, brīžiem ir ļoti grūti, bet iespēja radīt kaut ko jaunu jeb ļaut Dievam radīt caur sevi, atsver visas grūtības.