Kā veicināt mērķu sasniegšanu bez kaunināšanas? 18.03.2024
Bieži vecāki saskaras ar problēmu, ka viņu bērni, kas jau pieauguši, neko nevēlas sasniegt, viņiem nekas neinteresē, viņi nevēlas mācīties un arī strādāt nevēlas. Vecāki mēģina visādos veidos piespiest bērnu rīkoties, izmantojot kaunināšanu kā piespiešanas metodi.
Nevienam cilvēkam nepatīk, ja viņu kaunina, arī bērniem tas nepatīk, jo kaunināšanas laikā rodas iekšēji ļoti nepatīkamas izjūtas, kas var atstāt sekas uz visu mūžu.
Kaunināšana ir kauna izjūtas uzspiešana. Kauns ir tumsas enerģija. Tāpēc kaunināšana netiek atbalstīta kā audzināšanas metode. Ja skolotājs kaunina savus audzēkņus par pieļautām kļūdām, tad audzēkņi var sākt izjust nepatiku pret skolotāju.
Kādas ir kaunināšanas sekas? Kaunināšanas sekas ir:
1) vainas izjūtas attīstība, kas rada stresu sirdī, galvā un plaušās;
2) mazvērtības kompleksa attīstība, kas veicina veģetatīvās distonijas un depresijas attīstību;
3) pašiniciatīvas, aktivitāšu mazināšanās un citas sekas atkarībā no indivīda rakstura.
Ja cilvēks cieš no tā, ka kāds viņu kaunina, tad tas nozīmē, ka viņam ir jāapgūst kaunināšanas mācība, kas māca – necenties būt pārāks par citiem un apzinies, ka neesi sliktāks par citiem, jo katrs cilvēks ir unikāls ar saviem talantiem un spējām. Attīsti savus talantus un apgūsti jaunas prasmes, tad tu atvērsi durvis jaunām iespējām, kas veicinās tevi tiekties uz jaunu mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu.
Ja cilvēks ir apguvis kaunināšanas mācību, tad viņš nekad nemēģinās citus kaunināt, un pēc laika, kad cilvēks būs nokārtojis 7 testus (7 reizes kāds viņu būs kauninājis, bet viņš to nav pārdzīvojis), kauninātājs to pārstās darīt vai arī kaunināšanas situācijas vairāk nesatrauks. Ja arī turpmāk kaunināšanas situācijas tiks pārdzīvotas, tad kaunināšanas mācība nav izprasta.
Otrs aspekts kaunināšanas mācībai ir jāņem vērā, ka kauns un lepnība veido veselumu. Cilvēks, kas izjūt kaunu, savā būtībā vēlas ar kaut ko lepoties. Jāsaprot, ka lepošanās ir slikta īpašība, ka svarīgi ir nevis lepoties, bet priecāties. Lepošanās paceļ cilvēku pāri citiem – tu esi labāks par citiem. Priecāšanās cilvēkus dara vienlīdzīgus. Ja cilvēks situācijās, kad viņam kaut kas ir ļoti labi izdevies priecājas par panākumiem, tad viņš mācību ir apguvis. Ja viņš lepojas par panākumiem, tad viņš sevi vērtē augstāk nekā citus, kas nozīmē, ka viņš mācību nav izpratis.
Ja cilvēkā ir liela lepnība, tad piedzīvojot neveiksmi, cilvēks izjutīs lielu kauna izjūtu. Ja cilvēkā nav lepnības, tad piedzīvojot neveiksmi, viņš to uztvers kā iespēju sākt kaut ko jaunu.
Pasaule ir duāla. Arī kaunināšanai ir duāla daba. No vienas puses tā rada nepatīkamas izjūtas, kas ir slikti, bet no otras puses, tā liek aizdomāties – ko un kā es varu darīt labāk. Tie, kas iemācās nepārdzīvot kaunināšanu, bet koncentrējas uz to, ko un kā var darīt labāk, tiem kaunināšana dod labumu, veicinot attīstību. Tomēr nevajadzētu kaunināšanu izmantot kā audzināšanas metodi, jo maz ir cilvēku, kas nepārdzīvo kaunināšanu, jo to spēj nepārdzīvot tikai cilvēki, kas garīgajā attīstībā ir sasnieguši pietiekami augstu līmeni vai gluži pretēji, kas ir tik tālu degradējušies, ka viņiem viss ir vienalga. Vienaldzība ir vissmagākās kaunināšanas sekas, jo cilvēks ir palicis nejūtīgs un cietsirdīgs.
Kā veicināt mērķu sasniegšanu bez kaunināšanas? Mācot veidot pareizu attieksmi pret neveiksmēm, atklājot neveiksmes pozitīvo pusi – katrā neveiksmē ir jaunas iespējas.
Ja dzīvē cilvēks piedzīvotu tikai veiksmes, tad viņš par tām nepriecātos, jo vislielākais prieks par veiksmi rodas tikai pēc piedzīvotas neveiksmes. Tieši tāpēc pasaule ir duāla, lai veicinātu cilvēkus attīstīties, jo attīstība notiek tikai tad, ja cilvēks pārvar grūtības.
Mērķu sasniegšana nav rozēm kaisīts ceļš, bet tas ir ļoti interesants ceļš, ja pret mērķu sasniegšanu un sasniegumiem ir pareiza attieksme, kas nosaka – es neesmu pārāks par citiem, es priecājos, ka spēju būt pārāks pats par sevi, sasniedzot jaunu mērķi!
sending...
