Kā veidot attiecības ar vīramāti? 29.05.2018
Ieva jautā: Mana vīramāte un vīratēvs bija pret mūsu kāzām. Kad sākām ar vīru dzīvot kopā, viņi nemitīgi centās mani audzināt. Allaž tiku aprunāta. Vīratēvs visu (vismaz daļu) teica acīs, vīramāte aiz muguras. Vīramāte ļoti bieži uz mani apvainojās (ja man bija fotoaparāts rokās, tad apvainojās, ka viņu nefotogrāfēju, bet ne reizi neteica, ka gribētu, lai viņu nobildēju, man tas pašai esot bijis jāsaprot u.tml.). Saraksts par ko viņa apvainojās, ir bezgalīgi garš un lielākoties absurds, bet tā pamatā: viņa vēlējās lai es viņai, kā tāds brūtgāns, izrādu uzmanību. Saprotu, ka viņa atspoguļoja “bailes mani nemīl” – to kas bija arī manī. Tā kā manī arī bija šīs bailes (varbūt vēl šobrīd ir – nezinu, jo ar to es kādu laiku jau strādāju), tas man bija milzīgs pārdzīvojums. Viņi mani nepieņēma. Un es to pārdzīvoju. Ar savu uzvedību protestēju (strīdējos ar viņiem, būtu tam otrreiz jāiet cauri, vairs tā nedarītu).
Šobrīd vairs par to tik daudz nesatraucos, tomēr tā kā dzīvojam kopā, dažreiz jūtos no tā ļoti, ļoti nogurusi. Es uzaugu darbaholoķu ģimenē. Mamma pati bija uzaugusi ģimenē ar māti alkoholiķi, lai arī ļoti strādīgu. Viņām abām šobrīd ir briesmīgas attiecības, lai arī dzīvo kopā. Mammai un arī vecaimammai bija smagas bērnības.
Lai arī mana mamma ir teikusi, ka mīl mūs bērnus, tomēr kā kā jau lielākā padomju cilvēku daļa, nekādu mīļumu izrādīt nemācēja. Pie tam vienmēr bija pārstrādājusies. Kopā nekad neizklaidējāmies, tikai strādājām.
Izņemot vienu reiz, ko atceros vēl šodien. Es pati bērnībā biju slimīgi kautrīga. Tas bija ārkārtīgi grūti. Pie tam vecāko brāli visi dievināja, arī es. Teica, ka viņš esot ģimenes talants, bet man esot grūtāka galva. Arī tā ir dzīves mācība, kuru cenšos savā prātā atrisināt.
Šobrīd vīramāte dzīvo pie mums. Joprojām regulāri apvainojas. Šajā laikā, kamēr viņa dzīvo pie mums, esmu strādājusi ar savu “bailes mani nemīl”, centusies nesatraukties, ka viņa kārtējo reizi ir apvainojusies (citreiz apvainojas, ka nepasaucu ēst, bet tas ir bijis sestdienas rīts, kad nevienu nesaucu ēst, ļaujot visiem izgulēties un tad katrs kaut ko sev pats sagrabina.. nu, tāds brīvs, mierīgs rīts. Es jau viņai paskaidrotu, bet man viņa neko nesaka, tikai vīram). Tā kā brīvdienās biju aizmukusi no mājām, bet vecākie bērni palika, tad viņa apvainojās, ka atbraucot mājās, es ar viņu neaprunājos. Es būtu sasveicinājusies un aprunājusies, bet tad, kad viņas istabas durvis ir ciet, es nespēju klauvēt un iet runāties. Ja viņa būtu iznākusi no istabas, tad es runātos… Varbūt es nespēju piedod visus aizvainojumus…
Tikai nesen sev atzinu, ka laikam visus apvainojumus esmu uzkrājusi un man vajag viņai piedot.. vai pieņemt… nezinu. Bet, ja godīgi, nav daudz cilvēku, kuri man nepatiktu, tomēr viņa laikam nepatīk gan. Vai tas ir visu apvainojumu rezultāts? Vai es pati to visu esmu izprovocējusi? Varbūt tiešām biju kaut kāda neforša? Viņiem ir izteikti tas, ka viņi vērtē cilvēkus pēc profesionālajiem sasniegumiem, man no visiem znotiem/vedeklām ir
vismazākie. Varbūt tāpēc viss tā sākās, jo viņi savam dēlam gribēja, ko labāku!? Vai tas nozīmē, ka esmu uz viņu apvainojusies? Vai man viņai būtu jāpiedod? Vai man jātēlo draudzību, ja tādu nejūtu? Vai man jāiet pie
viņas aizvērtajām durvīm un jāklauvē, lai sasveicinātos, kad esmu atgriezusies mājās?
Paldies, Elvita, par to, ko Jūs darāt!
Elvita Rudzāte atbild: Līdzīgs piesaista līdzīgu. Tāda kāda ir vīramāte ārēji, tāda ir Ieva iekšēji. Abu sieviešu neapgūtā mācība ir kauns un lepnība. Tieši tāpēc viņas abas ir spiestas dzīvot kopā, jo abām vienai no otras ir jāizprot kauna un lepnības mācības.
Lepnība un kauns ir viena veseluma divi poli. Veselumam vienmēr ir redzamā un slēptā puse. Ja lepnība ir redzama, tad kauns ir slēpts un otrādi. Tātad, ja cilvēks jums šķiet lepns, tad ziniet, ka viņam par kaut ko ir milzīgs kauns, ko viņš cenšas neizrādīt jeb, ja cilvēks jums šķiet kautrīgs, tad ziniet, ka iekšēji viņš vēlas ļoti ar kaut ko lepoties, bet to nevienam neizrāda.
Lepnība ir vēlme būt labākam. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Tieši tāda problēma bija Ievas vecākiem, kas centās lepoties ar savu darbu.
Cilvēkā, kurā ir lepnība, sirds dziļumos slēpjas bailes “mani nemīl”. Tieši tāpēc cilvēks vēlas sevi apliecināt un ar sevi lepoties vai šausta sevi par neizdošanos, jo zemapziņas līmenī viņš cieš no ļoti lielām bailēm “mani nemīl” vai mani nemīlēs, ja es kaut ko izdarīšu nepareizi.
Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.
Lepnība māca izprast, ka tu neesi labāks par citiem, un citi nav labāki par tevi, ka katrs ir unikāla būtne. Lepnība māca nesalīdzināt sevi ar citiem, nesalīdzināt citus savā starpā.
Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns. Nelaime tā, ka cilvēks, kas kaunas, viņš piesaista sev apvainotājus, kas viņu par kaut ko kritizē. Tieši tāpēc Ieva sastapās ar vīra vecāku kritiku, jo ar savu kaunu to provocēja un provocē vēl jo projām.
Kauns māca cilvēkam kļūt pašam, atgriezties pie savas būtības un nedomāt to, ko citi par viņu padomās. Kauns vēlas cilvēkam iemācīt: “Tu esi brīnišķīga Dievišķa būtne. Kāpēc tu tam netici? Notici sev un tad arī citi tev noticēs.”
Kad Ieva spēs atbrīvot no sevis kaunu un lepnību, tad var gaidīt labākas attiecības ar vīramāti. Ievai ir jāsaprot, ka vīramāte ir tikai viņas dzīves skolotājs, tāpēc nevajag uz viņu apvainoties, bet piedot pāridarījumus. Kā veidot attiecības ar vīramāti, to priekšā pateiks sirds, ja tikai Ieva attīrīs savu sirdi no sārņiem (aizvainojumiem, lepnības, kauna, bailēm utt.), kas traucē viņai to sadzirdēt.