Kā vēlme pēc atriebības ir saistīta ar upura apziņu? 27.04.2017
Amita jautā: Ejot garīgās attīstības ceļu, pēdējā laikā sāku vairāk apdomāt, kas īsti rada cilvēkā vēlmi pēc atriebības, un, jo vairāk domāju, jo vairāk sāku redzēt tās saistību ar upura apziņu, jo atriebties taču gribas tad, kad šķiet, ka ir ļoti nodarīts pāri un tātad kāds cits ir bijis/šķitis varenāks par pašu – tas rada dusmas un vēlmi atriebties… Vai tā tiešām varētu būt, ka sanāk, ka tieši upura apziņa var novest pie tādu veselību un visu dzīvi graujošu emociju kā vēlmi pēc atriebības rašanos? Un, kamēr cilvēks nav atbrīvojies no upura apziņas, tikmēr viņam vienmēr šķitīs, ka kādam citam ir liela vara pār viņu (respektīvi, ir kāds cits no ārpasaules, kam var uzvelt atbildību par savām nelaimēm, utt.), un tas automātiski radīs pa ķēdīti dusmas, naidu un atriebības alkas? Ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu viedokli šajā jautājumā!
Elvita Rudzāte atbild: Ja mēs atceramies tos gadījumus, kad ASV skolēni nošāva savus klases biedrus un skolotājus, tad vismaz lielākā daļā gadījumu, ja ne visiem šiem gadījumiem bija kopīga iezīme – pirms tam uzbrucējs bija cietis no pazemojuma situācijām. Tātad var teikt, ka viņš bija upuris, līdz pazemojuma izjūtas radītās skumjas pārsniedza kritisko robežu un cilvēks kļuva cietsirdīgs, atriebjot savus pāridarījumus.
Ja šim cilvēkam kāds būtu sniedzis palīdzību, ja viņš būtu izpratis Karmas likumu, Atdzimšanas likumu un saprastu kāpēc viņam dzīvē jāsaskaras ar pazemojuma situācijām, tad viņā neuzkrātos skumjas un viņš nekļūtu cietsirdīgs.
Vēlme atriebties rodas cilvēkiem, kuri dzīvi uzskata par netaisnīgu un nezina Dievišķos likumus. Ja cilvēks pārvalda Dievišķos likumus, viņš saprot, ka viss, kas dzīvē notiek ir absolūti taisnīgi, un nav pamata uzskatīt, ka tev kāds dara pāri, bet vienkārši jāsaprot kāpēc esi sev piesaistījis negatīvo situāciju, ko tā tev māca.
Piemēram, nesen ASV militāri uzbruka Asada režīmam Sīrijā aiz atriebības par ķīmisko ieroču pielietošanu. Ko šī atriebība palīdzēja pasaules miera nodrošināšanai? Pilnīgi neko. Vai Asads un viņa atbalstītāji nobijās? Domāju, ka nē. Politiskā situācija ikdienas paliek tikai sarežģītāka un neviens nezina kā tas viss beigsies, bet līdz miera sarunām ir bezgala tālu. Tāpēc Jēzus mācīja pret negatīvo vērsties ar mīlestību, jo tikai mīlestība spēj nomierināt sakarsušos prātus.
Piekrītu Amitai, ka svarīgi atbrīvoties no upura apziņas, bet to var izdarīt tikai tad, ja apgūst Dievišķo Mācību un izprot dzīves likumsakarības.
Cits piemērs, man ir zināma skolas direktore, kas visu laiku draud atriebties skolotājiem, kas ir izteikuši pašvaldībai neapmierinātību ar direktores darbu. Direktore nevienu negatavojas nošaut, bet viņa piedraud ar tiesu darbiem, rada neciešamus darba apstākļus skolā, izplata nepatiesu informāciju pašvaldībā utt. Šīs sievietes atriebība ir rafinētāka, gudrāk izpildīta. Dīvainākais šajā situācijā ir tas, ka šī sieviete ir dzirdējusi gan par Karmas likumu, gan par Atdzimšanas likumu, bet vēlme atriebties ir ņēmusi virsroku. Vai šī sieviete jūtas kā upuris? Domāju, ka nē. Viņa ir pārliecināta par savu taisnību un vēlas sodīt tos, kas viņai ir nodarījuši pāri un nostājušies pret viņu.
Noziedzīgiem grupējumiem ir tāds teiciens: “Ja tu neesi ar mani, tad tu esi pret mani, un tevi par to ir jānošauj.” Tātad vēlme atriebties rodas ne tikai upuriem, bet arī tiem, kuri nespēj pieņemt pasaules dažādību, citādus viedokļus, kritiku u.tml., kuri vēlas sodīt tos, kas nostājušies pret viņiem, kuri vēlas, lai viss notiek tā, kā viņi to ir iecerējuši.