Kad gaisma uzvar 30.11.2016
Vēlējos dalīties pieredzē par gaismas un tumsas cīņu sevī.
Sevis izzināšanas ceļu jau eju vairākus gadus, ļoti intensīvi – pēdējos divus gadus, kad lasu arī Gudrības Valdoņu diktātus. Man vienmēr ir bijis jautājums par labo un ļauno, gaismu un tumsu cilvēkā.
Pastāstīšu par gadījumu pirms dažām dienām, kas man deva lielu atklāsmi, varbūt pat vislielāko manas līdzšinējās dzīves laikā.
Man ir ģimene, esmu mamma diviem maziem bērniem, kā jau visiem cilvēkiem, pārbaudījumi ir arī man. Šobrīd pat ir grūti atcerēties, kāpēc sākās konflikts man ar vīru, kas gandrīz trīs dienas auga augumā. Mājās gaisotne kļuva arvien saspringtāka, bērni to jūtot – nervozāki. Mazo nekādi vakarā nevarēju nolikt gulēt, bērns trīs stundas no vietas kliedza, naktī modās augšā, pašiem milzīgs miega bads, stress.
Visu situāciju smalkumos neatstāstīšu, tikai pateikšu to, ka visu laiku skaitīju lūgšanas, lūdzu palīdzību Dievam palīdzēt atrisināt šo situāciju, lai viss nekļūtu vēl ļaunāk. Taču šķita, ka viss veltīgi, uzlabojumu nebija. Man sirdī sākās stipras durošas sāpēs, sāku dusmoties uz sevi par to, ka neesmu spējīga atrisināt šo situāciju.
Tajās dienās man bija jādodas uz kursiem, vienā no dienām es neaizbraucu, jo pēc negulētas nakts un pārdzīvojumiem nebiju spējīga aizbraukt. Tā kā kursi ir nozīmīgi, sapratu, ka nākamajā dienā ir jābrauc, taču, ja palikšu šajā saspringtajā gaisotnē, nebūšu spējīga aizbraukt šā vai tā.
Kad esmu prom, parasti vecāko bērnu pieskata vīrs un maziņo mamma, tāpēc nolēmu, ka ar mazāko došos pārnakšņot pie mammas, lai kaut nedaudz izgulētos.
Sakravāju nepieciešamās lietas, saģērbos un teicu vīram – es dodos pie mammas, šonakt nebūšu, jo rīt ir jābrauc mācīties un man ir jācenšas izgulēties, bet tādā atmosfērā kāda šobrīd valda mājās, es to nespēju.
Vīrs stāvēja durvīs, skatījās uz mani, un klusu teica „lūdzu, nebrauc prom”. Teicu, ka braukšu, ka nespēju izturēt viņa klusēšanu, ignorēšanu, šo nospiedošo atmosfēru. Izgāju ārā, lai iedarbinātu mašīnu, vīrs izskrēja līdzi „lūdzu, nebrauc”! Mans aizvainojums triumfēja.
Šajā brīdī man vajadzēja justies kā uzvarētājai… Pēc gandrīz trīs dienām, kad es biju spērusi soļus uz izlīgumu, bet vīrs tos bija noraidījis, viņš man pazemīgi lūdza, lai es nebraucu prom.
Agrāk es būtu jutusies kā uzvarētāja, taču manā galvā notika kas cits.
Es ienācu atpakaļ mājā, apsēdos koridorā uz beņķīša, skatījos uz vīru un pēkšņi skaidri redzu cīņu sevī. Gluži kā kino. Es ieraudzīju, kā cīnās Gaismas bruņinieks ar Tumsas bruņinieku. Viņus aprakstīt varu līdz vissmalkākajai detaļai. Un tad es sapratu – Ak, Dievs, ES ESMU ZAUDĒTĀJA, NEVIS UZVARĒTĀJA.
Mans ego – mana tumsa uzvarēja. Aprakstīt nevar, cik es jutos NOŽĒLOJAMI.
Vēl skaidrāk es sapratu Gaismas un Tumsas jēgu, būtību, par ko stāsta Gudrības Valdoņi. It kā jau iepriekš visu laiku ir teikts, jums jāuzvar savs sliekšņa sargs, savs ego. Jāatbrīvojas no ego. Cik vien bija manos spēkos, es arī centos, taču ieraudzīt tik skaidru cīņu sevī, saprast, ka tajā brīdī, kad nebiju spējusi būt patiešām pazemīga, kad manī joprojām mīt aizvainojums, lepnība – es patiesībā esmu zaudētāja, tumsa manī – uzvarējusi.
Nezinu, cik ilgs laiks pagāja man skatoties uz abiem bruņiniekiem, taču izšķirošajai cīņai es palīdzēju – es piecēlos un cieši, cieši apskāvu savu vīru un teicu „piedod”. Bilde galvā joprojām bija spilgta – viss kaujas lauks kļuva gaišs, gaišs – kā saules apmirdzēts.
Man ir tendence sevi vainot un strostēt par savām kļūdām. Tik nopietns konflikts mājās mums ļoti sen nebija bijis, bet es jutos TIK pateicīga! Es taču visu laiku lūdzu Dievam, Mātei Marijai palīdzību. Gandrīz jau likās, ka mans lūgums netiek uzklausīts, taču kā vēl tika uzklausīts! Man šķita, ka es taču daru visu iespējamo, lai konfliktu nolīdzinātu, man nekas neizdodas, taču tik spēcīgu atklāsmi es negaidīju. Jūtos kā saņēmusi lielu, lielu balvu.
Šobrīd ir tāda sajūta, ka kā citām acīm skatos uz cilvēkiem, notikumiem. Es saprotu, ka jebkādas antipātijas jūtas ir mana ego, mana tumsas bruņinieka uzvara. Ir sajūta, kā liels slogs ir nokritis no pleciem un spēju paraudzīties uz cilvēkiem mīlošāk, jo mans Gaismas bruņinieks ir uzvarējis.
Tumsas bruņinieks nav miris, nē, viņš joprojām manī ir, un droši vien gaida, kad atkal varēs uzbrukt, taču ir krietni vieglāk, kad saprotu, ja ļaušu viņam uzvarēt, tad ES ESMU zaudētāja.
Pazemīgums – tas ļauj Gaismas bruņiniekam uzvarēt!
No sirds novēlu, lai mums visiem izdodas iznākt patiešām kā uzvarētājiem no jebkuras situācijas un pārbaudījuma!
Autore: Līga
sending...
