Kad sasniedz Dievu? 22.05.2023

Dievu sasniedz tad, kad ir apgūtas visas dzīves gudrības, kuras iespējams apgūt uz planētas Zeme.

Teorētiski ir iespējams vienas dzīves (viena iemiesojuma) laikā sasniegt Dievu. Tieši tāpēc kristietība uzskata, ka nav reinkarnācijas, ka pēc nāves cilvēks aiziet mūžībā (turpina dzīvot), bet faktiski tas izdodas tikai dažiem cilvēkiem, kurus mēs uzskatām par svētiem cilvēkiem jeb augstas apziņas cilvēki, kuri ir apguvuši visas mācības, lai izietu ārā no reinkarnācijas rata un sāktu kalpot cilvēcei jau no Smalkā plāna kā Gaismas Skolotāji jeb Dievišķie Valdoņi.

Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks ir apguvis visas mācības, kuras iespējams apgūt uz planētas Zeme, tad viņš vairs atkārtoti neiemiesojas uz planētas Zeme, izņemot, ja viņam liek iemiesoties pildīt Dievišķo misiju, lai palīdzētu cilvēcei atgriezties pie Dieva.

Aiziet mūžībā nozīmē turpināt gara un dvēseles evolūciju uz citām planētām vai citos visumos. Diemžēl ļoti maz cilvēku ir sasnieguši tādu apziņas līmeni, lai varētu teikt, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves viņi aiziet mūžībā. Lielākais vairums no iemiesojumā esošās cilvēces turpinās evolūciju uz planētas Zeme tik ilgi un tik daudz reižu iemiesosies, līdz apziņā notiks saplūšana ar Dievu un turpmākā gara un dvēseles evolūcija jau turpināsies augstākos līmeņos.

Nonākšana pie Dieva var būt sapnis, bet ne vēlme. Tiklīdz mēs to pārvēršam par vēlmi, tā Dieva sasniegšana kļūst neiespējama. Ceļš pie Dieva nevar būt sports. Tieši sportiskā attieksme rada nepacietību, bet Dievs pie Sevis neņem nepacietīgos. Es personīgi priecātos, ja man izdotos šīs dzīves laikā sasniegt Dievu, bet es to neesmu sev izvirzījusi kā mērķi, un tas pat nav mans sapnis. Es vienkārši eju uz priekšu tādā tempā kā varu un cik nu tālu šīs dzīves laikā tikšu, tik būs labi, jo es zinu, ka varēšu Ceļu turpināt nākamās dzīves laikā. Lekciju ciklu Ceļš pie Dieva (skatīt šeit) es vadīju tāpēc, lai cilvēki labāk izprastu kas notiek laicīgā dzīvē katrā Ceļa posmā pie Dieva. Man personīgi šīs zināšanas ļoti palīdz virzīties uz priekšu un pārvarēt grūtības, tāpēc es ar savām zināšanām un pieredzi dalījos, kaut arī neesmu sasniegusi gala punktu.

Cilvēks Ceļā pie Dieva iet līdzīgi kā mazi bērni, kas rotaļādamies paskrien pa ceļu uz priekšu, tad atkal skrien atpakaļ, vēl sēžot krūmos paspēle paslēpes, un tad atkal turpina Ceļu. Dievs atļauj cilvēkam paskatīties, kas notiek tālākos Ceļa posmos, bet ja cilvēka apziņas līmenis vēl nav sasniedzis noteiktu pakāpi, lai viņam Dievs atļautu palikt Dieva tuvumā, tad viņam ir jāatgriežas tajā līmenī, kurā viņš šobrīd var uzturēties atbilstoši savam apziņas līmenim. Līdzībās runājot, mēs varam skolēnus aizvest uz uzņēmumu un parādīt kā pieaugušie strādā, bet mēs nepieņemsim skolēnu darbā, jo viņš vēl tam nav gatavs. Tāpēc iespēja izbaudīt tās sajūtas, kas piemeklē Ceļā pie Dieva, var būt daudziem cilvēkiem, bet tikai retais ir sasniedzis to apziņas līmeni, lai saplūstu ar Dievu.

Dievs atļauj mums kļūdīties, ja tikai mēs mācāmies no savām kļūdām un turpmāk tās vairs neatkārtojam. Tāpēc es iesaku tik ļoti nedomāt cik tālu esam tikuši Ceļā pie Dieva, bet gan iet uz priekšu tādā tempā kā var. Ja vēlēsities kādu apsteigt, tad izkritīsiet dzīves eksāmenā, jo Ceļā pie Dieva sacensības nenotiek.

Patiesībā arī izglītības sistēmā vajadzētu ņemt vērā katra bērna individualitātes īpatnības, lai starp bērniem nenotiktu sacensība izglītības sasniegumos. Olimpiādes ir sacensība, kas neveselīgi ietekmē bērna garīgo izaugsmi, jo uzvara olimpiādē veicina lepnības attīstību jeb pārākuma pār citiem izjūtas attīstību, kas ir nepareizi garīgajā skatījumā, jo nav svarīgi vai tu esi vai neesi labāks par citiem. Svarīgi, vai tu kļūsti labāks par sevi gan garīgi, gan profesionāli.

Tāpēc mans ieteikums Izglītības un zinātnes ministrijai ir ieviest jaunu olimpiāžu veidu, kur bērni sacenstos nevis ar citiem, bet paši ar sevi.

Autore: Elvita Rudzāte