Kāda ir pareizā attieksme pret sasniegumiem un neveiksmēm no garīgā viedokļa? 04.10.2022

Linda jautā: Esmu nonākusi darba vietā, kur viena no neapgūtajām mācībstundām ir lepnība, vēlme lepoties ar saviem sasniegumiem. Tas ir redzams gan tajā, kā kolēģi izsakās, piemēram, ļoti akcentējot savu pārākumu pār citiem amatu ziņā, gan arī skaļi paužot nepatiku pret citu cilvēku augstprātību u.tml.

Pirms kādā laika dekrēta atvaļinājumā devās kolēģe, kura savā pēdējā dienā teica, ka tagad viņas dzīvē esot iestājies tukšums kopš vairs nebūs jāstrādā. Viņa arī izskatījās diezgan nelaimīga. No malas neizskatījās, ka viņa priecātos par ģimenes pieaugumu. Tad bija vēl viens cits kolēģis, kurš par garajām šīs vasaras Līgo brīvdienām izteicās, ka tās esot bijušas pārāk garas, ka labāk būtu bijis strādāt u.tml.

Darba vieta nav nekāda labdarības organizācija, kas kalpotu sabiedrībai un šādi vai citādi palīdzētu. Uzņēmums ir ļoti tendēts uz biznesu, lielas naudas peļņu, kur ir ļoti liela nozīme materiāliem sasniegumiem.

Runājot par sevi, varu teikt, ka manī nav sakārtota šī joma, respektīvi, es mētājos starp galējībām, kad alkstu naudu, bagātību, statusu un brīžiem, kad saprotu, ka bagātība ir otršķirīga, ka pirmajā vietā ir mīlestība un citas garīgās vērtības. Līdz ar to, domājot par šo jomu, vēlējos apvaicāties:

• Kāda tad ir līdzsvarota jeb pareizā attieksme pret sasniegumiem no garīgā viedokļa?
• Kā būtu pareizi jāattiecas pret neveiksmēm, kad runājam sasniegumu kontekstā?

Elvita Rudzāte atbild: Nav iespējams dzīvi nodzīvot bez sasniegumiem. Cits jautājums, vai tu savus sasniegumus novērtē kā sasniegumus? Vai tu priecājies par to, kas tev ir izdevies?

Līdzsvarota jeb pareiza attieksme pret sasniegumiem ir tad, ja cilvēks priecājas, ka viņam kaut kas ir izdevies, bet ar sasniegumiem nelepojas. Respektīvi viņš neuzskata, ka ir labāks par citiem cilvēkiem. Viņš nesalīdzina savus sasniegumus ar citu cilvēku sasniegumiem. Līdzībās runājot, mazs bērns kad apgūst kādu jaunu prasmi, ļoti priecājas, bet viņš nelepojas ar savu sasniegumu, jo nav vēl iemācījies salīdzināt savu sasniegumu ar citu bērnu sasniegumiem. Tiklīdz bērns iemācās salīdzināt, un sāk to darīt, tā viņā attīstās lepnība sasniegumu gadījumos vai kauns neveiksmju gadījumos.

Cilvēka veiksmes vai neveiksmes ir saistītas ar cilvēka īpašībām, attieksmi pret dzīvi, domāšanu un neapgūtajām mācībām. Cilvēkam piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas īpašības. Pozitīvās cilvēciskās īpašības veido cilvēka labo karmu jeb veiksmes (rada pozitīvu enerģiju cilvēka aurā, piesaistot veiksmes), bet negatīvās cilvēciskās īpašības veido cilvēka slikto karmu jeb neveiksmes (rada negatīvu enerģiju cilvēka aurā, piesaistot neveiksmes).

Veiksme vai neveiksme abos gadījumos ir rezultāts. Rezultātu nosaka Dievs, skatoties, kas notiek cilvēka sirdī, prātā un kādas mācības cilvēkam ir jāapgūst.

Lai atbrīvotos no neveiksmēm, ir jāsaprot ko tās grib iemācīt. Tikai caur mācīšanos notiek attīstība un tas arī ir galvenais, kāpēc esam nākuši iemiesojumā. Mācoties cilvēks neuztver neveiksmes sāpīgi, bet ar pateicību, un kaut kādā brīdī viņš pateicas Dievam par kādu neveiksmi, jo tā cilvēkam ir devusi citu iespēju, kas vēlāk izrādījās īsta veiksme.

Visas neveiksmes ir jāpieņem ar pazemību jeb citiem vārdiem sakot, jāuzskata neveiksme kā taisnīgs rezultāts, ko nosaka Dievs. Katrā sliktā situācijā ir jāmācās pazemība jeb jāmācās ar pazemību pieņemt slikto situāciju, ka tā ir taisnīga attiecībā pret tevi. Ja tev ir jāstrādā fiziski smags darbs un tev nav iespējas atrast fiziski vieglāku darbu, tas nozīmē, ka šajā brīdī Dievs vēlas, lai tu esošo situāciju pieņem ar pazemību un strādā fiziski smago darbu līdz brīdim, kad Dievs tev dos citu vieglāku darbu. Taču, ja tu aizbēdz no darba jaunu darbu vietā neatrazdams, tas nozīmē, ka nenovērtē to, ko Dievs tev dod. Cilvēki visos laikos ir smagi strādājuši, ja nav bijušas citas iespējas kā nopelnīt iztiku. Īpaši Dievs pārmāca tos, kam pret darbu ir savas prasības un gaidas. Tāpēc svarīga mācība – novērtē to, ko Dievs tev ir devis.

Ja cilvēks vaino citus savās neveiksmēs, domājot, ka kāds viņam ir uzlicis lāstu vai apzināti traucē strādāt, tad viņš neko nav sapratis. Nekad nevainojiet citus savās neveiksmēs, jo visās neveiksmēs esat vainīgi paši un ne vienmēr neveiksme patiešām ir neveiksme. Ļoti bieži gadās, ka pēc laika pateicamies neveiksmei, jo neveiksme ir atturējusi no citas daudz lielākas nelaimes. Tas, ka cilvēks neredz cēloņu un seku sakarību, liecina tikai par cilvēka neizglītotību. Tas, ka cilvēks iet pie zīlnieka, lai uzzinātu nākotni un vēl noņemtu lāstu, liecina par cilvēka muļķību, bet arī tas ir ceļš, lai kaut kad saprastu savas kļūdas un sāktu jaunu dzīvi, jau ar pavisam citu domāšanu un attieksmi pret dzīvi.

Dievs nekad nepamet nelaimē tos, kas atgriežas pie Viņa. Tāpēc tik svarīgi ir izdarīt izvēli kam kalpot – Gaismai vai tumsai? Dievu nav iespējams apmānīt, bet Dievs sniedz žēlastības pilnīgi visiem, arī tiem, kas Viņu ir mēģinājuši zaimot un kalpojuši tumsas spēkiem, ja tikai redz, ka cilvēks savas kļūdas nožēlo un ir gatavs kalpot Viņam. Viss ir cilvēka rokās. Ne velti pastāv teiciens: “Katrs pats ir savas laimes kalējs.”

Cilvēks, kas atgriežas pie Dieva, uz dzīvi raugās pavisam citādi – visas savas neveiksmes uztver kā jaunas iespējas. To es saku no savas pieredzes. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi ļoti daudz neveiksmju, kas patiesībā man ir pavērušas ceļu uz ļoti daudz brīnišķīgām iespējām un veiksmēm.

Ja vēlies darbā būt veiksmīgs, tad padomā par savām cilvēciskajām īpašībām kā tās ietekmē tavus darba rezultātus, atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām un vairojot pozitīvās īpašības.

Piemēram, es pazīstu sievieti, kura ilgi nevarēja nokārtot autovadītāju apliecības iegūšanai nepieciešamo teorētisko eksāmenu. Es veicu šīs sievietes dzīves analīzi un sapratu, ka viņa sevi vērtē pēc rezultāta. Viņā bija milzīgs kauns par neveiksmēm un liela lepnība par veiksmēm. Viņai nācās izprast lepnības un kauna kaitīgo dabu, un Dieva gribas jēdzienu. Kad viņa izprata, ka rezultāts ir atkarīgs vislielākā mērā no Dieva, kas raugās vai viņa ir sapratusi to, kas jāsaprot un pārstāja par sevi slikti domāt neveiksmes brīžos, tad viņa eksāmenu nokārtoja un ieguva autovadītājas tiesības.

Ir sācies lielu pārmaiņu laiks no kurām neizbēgs pasaulē neviena valsts un neviens cilvēks. Pārmaiņas nedrīkst uztvert kā neveiksmes, bet tās ir jāuztver kā jaunas iespējas. Jaunas iespējas tu ieraudzīsi tikai tad, ja uz dzīvi raudzīsies plašāk. Lai raudzītos plašāk, ir jāapgūst Lielo Skolotāju dotā Mācība un tā jāpraktizē ikdienas situācijās. Jo plašāks būs tavs apziņas līmenis, jo vairāk iespēju redzēsi un tev būs iespēja izvēlēties starp daudzajām iespējām, ko tev dāvās Dievs. Tava dzīve būs interesanta, bet ne viegla. Dzīve nevar un nedrīkst būt viegla, jo tad cilvēks neattīstās. Kad cilvēks attīstās, tad viņš jūtas laimīgs, pārvarot grūtības un vairs neuzskata sevi par neveiksminieku.