Kāda ir tavas dzīves jēga? 28.11.2013

Vai jūs esat sev kādreiz uzdevis jautājumu – kāpēc es esmu piedzimis tieši šajā laikā, tieši šajā valstī un tieši šiem vecākiem? Kad es lekcijās uzdodu šo jautājumu, tad atbildes ir dažādas, piemēram, lai baudītu dzīvi, tāpēc, ka jādzīvo…Manuprāt, šis ir pats būtiskākais jautājums, kas cilvēkam jāizprot.

Cilvēka dzīve ir tikai mācību stunda, kuras apgūšanai mēs pēc pašu brīvas gribas ierodamies šajā pasaulē. Mēs iemiesojamies fiziskajā ķermenī, un katrs nākamais mūžs ir kā nākamā klase skolā, kur jāapgūst noteikta programma, un tikai tad var doties pelnītās brīvdienās. Dažādi autori dažādi apraksta aizkapa dzīvi, bet visi vienprātīgi apgalvo, ka cilvēka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas apgūs nākamajā dzīvē, un tāpēc Gars izvēlas laiku, kad piedzimt, valsti, kurā piedzimt, un vecākus, kuriem piemīt tās sliktās īpašības, kas Garam kā mācību stunda ir jāapgūst šīs dzīves laikā. Tātad, cilvēks piedzimst, lai mācītos, nevis baudītu skaistu dzīvi, un mācās viņš no sliktā. Mācīties var divējādi – caur mācību vai caur ciešanām.

Aplūkosim, kā noris cilvēka pilnveidošanās caur ciešanām. Visas problēmas un slimības, kuras mēs pārdzīvojam, ir ciešanas. Vai ir iespējams nodzīvot bez ciešanām? Pilnīgi bez problēmām un slimībām cilvēks nevar dzīvi nodzīvot, jo tieši tāpēc viņš ir piedzimis, lai caur tām kļūtu garīgi gudrāks. Var būt lielas problēmas un smagas slimības. Var būt problēmas, kas cilvēku tik ļoti nesatrauc, jo viņš izprot problēmas cēloni. Šinī gadījumā cilvēks var saslimt, taču ātri izveseļojas. Tātad, ciešanas var būt smagākas vai vieglākas. Tie, kas apgūst mācību, sevi pasargā no smagām ciešanām.

Gars attīstās, apgūstot aizvien jaunas mācību stundas. Mūžs pēc mūža, mācību stunda pēc mācību stundas – tā tiek krāta dzīves gudrība. Katras dzīves nobeigumā mēs pametam savu nonēsāto ķermeni un dodamies uz Garu pasauli, kur dzīves laikā notikušo apkopojam, izdarām secinājumus un izstrādājam savas attīstības plānus nākamajai dzīvei. No visām savām dzīvēm atdzimšanu jeb reikarnāciju ķēdē mēs līdzi paņemam dzīves gudrību – saprātīgumu un apdomību.

Tiem cilvēkiem, kuri netic reinkarnācijai un tam, ka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas viņu sagaidīs šajā dzīvē, es parasti uzdodu jautājumu –  vai jums nekad nav bijusi ļoti īslaicīga, pat mirklīga sajūta, ka šo situāciju es jau esmu redzējis? Parasti cilvēks atzīst, ka šāda sajūta dažreiz ir bijusi, bet tā patiešām ir ļoti īslaicīga. Šie īslaicīgie mirkļi ir tie, kurus mēs atceramies no Garu pasaules. Garu pasaulē, pirms Gars iemiesojas ķermenī, viņš kā filmu noskatās savu nākamo mūžu uz zemes. Kad cilvēks piedzimst, viņš neatceras, kādus uzdevumus viņam ir jāveic, jo tie no atmiņas ir izdzēsti, kā arī viņš neatceras savas iepriekšējās dzīves. To, ka ar hipnozes palīdzību ir iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves, atzīst pat zinātnieki un psihologi, kuri ārstē ar hipnozes palīdzību. Kāpēc daba cilvēka atmiņā izdzēš faktus par iepriekšējo dzīvi un garu pasaulē redzēto nākamo dzīvi? Tāpēc, ka cilvēkam ar šīm zināšanām būtu pārāk smagi dzīvot, jo viņš visu laiku domātu par saviem sliktajiem darbiem un sev nodarītajām pārestībām pagātnē, kā arī satrauktos par gaidāmajām problēmām.

Tagadējās dzīves saprāts neatceras iepriekšējās dzīves, bet, kas tic to pastāvēšanai, bieži sevī pamana nez no kurienes radušos saprātīgumu un apdomību, un izprot, kā tas radies. Vai neesat pamanījuši, ka dažkārt kādam dodat padomu kādā dzīves situācijā, taču jūs pats nezināt, no kurienes esat šo informāciju ieguvis? Tā ir dzīves gudrība, ko jūs esat apguvis iepriekšējo dzīvju laikā. Saprātīgumu nevar iemācīt ne ģimenē, ne augstskolās. Tas vienkārši cilvēkam nāk līdzi no iepriekšējām dzīvēm.

Lai apgūtu dažādas mācību stundas, mēs piedzimstam gan kā ubagi, gan bagātie, gan kā vīrieši, gan sievietes, utt. Tas mums ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules daudzveidību. Piedzimstot mēs nākam apgūt kaut ko jaunu, izzināt konkrētam laikmetam piemītošo gudrību. Visas apgūtās zināšanas uzkrājas Gara apziņā. Diemžēl dzīves gudrības mēs apgūstam tikai tad, kad esam tās pieņēmuši ar sirdi un  pielietojam savā dzīvē.

Tie, kas apmeklē Sokrata tautskolas lekcijas, mācās dzīves gudrības paši pēc savas iniciatīvas. Tā ir viņu brīva izvēle, tāpēc arī ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kad cilvēki ir sapratuši savu mācību stundu un pēc tam jūtas laimīgi, jo ir ieguvuši sirdsmieru.

Sākumā mūsu mācību stunda ir neliels pārbaudījums. Ja mēs šo mācību stundu nesaprotam vai ignorējam, tad tā pie mums atnāk atkal, bet nu jau ar lielākām problēmām. Ja mēs atkal to neizprotam, tad tā pie mums atnāk vēl lielāka, iespējams, jau slimības veidā. Problēma pie mums veļas kā sniega bumba no kalna.  Ja mēs to neapgūstam, tad šī bumba kļūst arvien lielāka. Ja cilvēku piemeklē slimība, tas nozīmē, ka pirms tam ir bijuši mazāki brīdinājumi, kurus cilvēks ir ignorējis. Slimība jau ir nopietns brīdinājums, kas piespiež sākt domāt, bieži vien noguldot cilvēku slimības gultā. Ja cilvēks arī šādā situācijā nevēlas izprast slimības cēloņus – to, ko viņš dara nepareizi savā dzīve, tad viņu piemeklē komplikācijas, un cilvēks slimos ilgāk.

Tad, kad cilvēks beidzot ir sapratis mācību stundu, tad viņš pakāpjas savā garīgajā attīstībā vienu pakāpienu augstāk, un atkal process sākas no jauna – cilvēku piemeklē problēmas, kuras viņam ir jāsaprot un jāatbrīvo, tikai tās jau ir lielākas problēmas, jo cilvēks ir kļuvis gudrāks. Tā mēs, dzīvē, pārvarot problēmas savā garīgajā attīstībā, kāpjam solīti pa solītim augšup. Tie cilvēki, kas ietiepīgi negrib apgūt mācību stundas, garīgi neattīstās, pat regresē. Šiem cilvēkiem draud dažāda rakstura problēmas darbā vai personiskajā dzīvē, mentāla rakstura slimības un ārstēšana.

Viss labais, kas ar mums pašlaik dzīvē notiek, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķitis slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Visu, ko mēs uzskatām par sliktu un negribam saprast, būs jāapgūst nākamajās dzīvēs.

Jāatceras dzīves patiesība – jo vairāk cilvēkam tiek dots, jo vairāk no viņa tiek prasīts. Tas nozīmē – ja cilvēks ir sapratis mācību stundu, bet negrib to ievērot, tad viņu smagi soda. Pat par nelielu pārkāpumu seko smags sods. Citiem cilvēkiem, kuri nav sapratuši savu mācību stundu, sods seko, bet tas nav liels. Ne velti ir teiciens: „Dievs muļķus nesoda.” Nevar teikt, ka nesoda nemaz, bet sods nav tik bargs. Tāpēc izturieties ar lielu atbildību pret apgūtajām zināšanām.

Autore: Elvita Rudzāte