Kāda ir vecāka loma tehniski un garīgi savu bērnu skolas izglītības apguvē? 28.12.2019

Anna jautā: Jautājums par skolēna sekmēm. Vienmēr esmu sevi šaustījusi, vai pareizi rīkojos attiecībā uz bērna skolas mācību vielas apguvi, mājasdarbu izpildi. Un pastāv divu veida tehnikas mūsmājās, ar ko nebūt nelepojos.
Pirmā ir, kad pilnībā paļaujos uz paša bērna ieguldījumu (12 gadi), it sevišķi, kad pavairāk naktsmaiņas. Otrs veids, ka asaras pa gaisu un pacietības mērs pilns, it sevišķi matemātikā. Nu šajā mācību gadā gan vairāk bērns pats dara, jo matemātika nav manis pašas stiprā puse.

Nesanāk atrast zelta vidusceļu. Tehniski akadēmiskais atbalsts ar emocionālo mijas, taču  sekmju rezultāts to neatspoguļo, kā gribētos, lai nākotnes profesijas izvēli neietekmētu kāda mācību priekšmeta zemi rezultāti pamatskolā vai vidusskolā. Kāda ir vecāka loma tehniski un garīgi savu bērnu skolas izglītības apguvē? Ko vecākam darīt un nedarīt sava bērna labā, attiecībā uz skolas mācību satura apguvi? Vislielākā pateicībā Jums par visu, kas domātājs.lv

Elvita Rudzāte atbild: Vecāku galvenais uzdevums ir mīlēt bērnu bez nosacījumiem. Ja bērns jutīs, ka viņu mīlēs tikai tad, ja viņam būs labi rezultāti mācībās, tad viņā sāks attīstīties bailes “mani nemīl”, kas pieaugot traucēs veidot attiecības gan personiskajā dzīvē, gan darbā.

Bērnam ir jājūt atbalsts no vecākiem mācību vielas apguvē, bet tas nedrīkst būt spiediens mācīties, jo tad bērnā sāks attīstīties nepatika pret mācīšanos kā tādu. Tāpat nevajag veicināt bērnu domāt par rezultātu, jo tas nav atkarīgs tikai no bērna, bet tas ir atkarīgs no Dieva.

Man atmiņā ir palicis gadījums, kad mācījos sākumskolā. Es mācījos ļoti labi, man nebija nekādu problēmu matemātikā, tā man padevās, bet vienā reizē, rakstot kontroldarbu, es jutu, ka ar mani ir noticis kaut kas dīvains, jo nespēju atrisināt nevienu uzdevumu. Es biju izbrīnīta, jo ļoti labi zināju vielu, bet kaut kas bija noticis, ko nespēju izprast, jo vairāk par to satraucos, jo mazāk spēju ko izdarīt jeb citiem vārdiem sakot, manī stress bija tik augstā pakāpē, ka nespēju padomāt. Rezultātā kontroldarbā saņēmu nesekmīgu atzīmi. Es to ļoti pārdzīvoju, vecāki un skolotāja bija pārsteigti. Par laimi mani nesodīja, tikai jautāja, kas noticis? Es nevarēju atbildēt, jo kā bērns nesapratu, kas bija noticis, jo vielu lieliski sapratu un varēju atrisināt visus uzdevumus bez kļūdām. Toreiz pieaugušie noraustīja plecus un vairāk šāds atgadījums neatkārtojās, tomēr es šo atgadījumu atceros vēl tagad, jo tas man parādīja, ka ne vienmēr kontroldarba rezultāti atspoguļo patiesās zināšanas.

Dievs ved mūs pa dzīves ceļu. Dažkārt mums ir jāsaņem slikta atzīme, lai nenonāktu tur, kur prāts izdomājis, bet tur, kur tev ir jābūt. Padomju laikos augstākā izglītība bija bezmaksas, bet bija liels konkurss uz budžeta vietām. Kad stājos augstskolā, es izkritu pašā pirmajā eksāmenā fizikā, kas arī mani izbrīnīja, jo biju atrisinājusi visus uzdevumus. Es pat domāju, ka ir notikusi kāda kļūda. Toreiz es ļoti pārdzīvoju izkrišanu, bet tā kā pēc rakstura vienmēr esmu bijusi cīnītāja, tad jau tajā pašā dienā atradu risinājumu kā turpināt mācības augstskolā, pēc mēneša iestājoties neklātienē un no tās pārejot uz dienas plūsmu, bet es nonācu citā specialitātē, jo neklātienē nebija tādas specialitātes kā dienas plūsmā. Tikai tagad saprotu, ka Dievs man neļāva iestāties augstskolā uzreiz, lai es nonāktu tieši tajā grupā, kurā man bija jānonāk, jāsatiek tie cilvēki, kurus satiku utt.

Bērniem ir jāmāca veidot pareiza attieksme pret rezultātu. Ja bērns domās, ka rezultāts ir atkarīgs tikai no viņa, tad viņā var attīstīties nepamatoti kompleksi vai neveselīga tiekšanās uz rezultātu. Visu nosaka Dievs un ne vienmēr mums ir saprotams Viņa lēmums jeb griba.  Bērnam jāiemāca mīlēt pats mācīšanās process jeb radīt visus apstākļus, lai bērns uz skolu nāktu ar prieku un mācītos ar prieku. Ja bērns jūtas labi, tad arī uztvere ir laba. Var būt  zināšanās vājš skolotājs, bet bērns no tā paņems maksimumu un pats internetā atradīs trūkstošo. Ja bērns jūtas slikti, tad viņš nespēs uztvert informāciju no viszinošākā skolotāja. Ja bērns lūdz palīdzību mācību vielas apguvē, tad ir jāpalīdz. Ja bērns nevēlas mācīties, tad piespiest nedrīkst, bet ir jāmeklē kāds ceļš, kā bērnā atjaunot interesi par mācīšanos.

Nebaidieties, ka bērna atzīmes ietekmēs bērna profesionālo izaugsmi. Bērns nonāks tur, kur viņam ir jānonāk, par to parūpēsies Dievs. Tas var nenotikt uzreiz jaunībā, bet dzīves laikā tas noteikti notiks.

Padalīšos savā pieredzē. Jau būdama maza meitene es sapņoju kļūt par ārstu. Skolā mācījos ļoti labi un visus skolas gadus virzījos uz priekšu, ka pēc vidusskolas mācīšos par ārstu. Kad mācījos vidusskolā, viena diena nedēļā bija jāiet apgūt kāda profesija pēc izvēles. Es priecājos, ka varēju apgūt medmāsas profesiju. Praksē es strādāju bērnu klīniskā slimnīcā, veicot sanitāres un vienkāršākos medmāsas pienākumus. Man bija jāpiedalās pārbaudēs, kur bija jātur bērns. Bērniem tik ļoti nepatīkamas bija šīs pārbaudes, ka bieži viņi aiz sāpēm apčurājās un apkakājās. Es redzēju bērnu ciešanas. Man lika bērniem špricēt, bet es kategoriski atteicos, jo redzēju, kā bērni baidās no špricēm. Medicīniskais personāls man teica, ka ārstam ir jāveic vēl grūtāki uzdevumi, un ja es nevarot bērnam iešpricēt, tad es nevarot būt ārsts.

Es patiešām pēc prakses slimnīcā pieņēmu lēmumu nemācīties par ārstu un mans profesionālais ceļš aizgāja pavisam citā virzienā līdz 2000.gadā saskāros ar personīgām veselības problēmām, kā arī gandrīz zaudēju savu dēlu, kas bija komā. Tas bija pagrieziena gads manā domāšanā. Es sāku izzināt sevi un dzīvi, apguvu ķermeņa filosofiju, izveseļojos un mans bērns izveseļojās un tagad es sniedzu atbalstu cilvēkiem, kurus piemeklējušas veselības problēmas. Ja es būtu izmācījusies par ārstu, diez vai mans prāts 2000.gada veselības krīzes laikā pieņemtu ezotēriskās zināšanas kā izveseļoties ar domu spēku, jo augstskolā viņiem tādas zināšanas nemāca un ir ļoti noliedzoša attieksme pret visu, kas nav zinātniski pierādīts. Patiesībā es esmu nonākusi tur, kur bērnībā sapņoju nonākt – palīdzu cilvēkiem atveseļoties, bet tikai palīdzību slimniekiem es sniedzu citādāk nekā to dara ārsti. Tāpēc es no savas pieredzes varu apgalvot, ka mūsu ceļu patiešām vada Dievs un Viņam labāk ir zināmi mūsu Dievišķie uzdevumi. Tāpēc dažkārt mums ir jāpiedzīvo neveiksmes un slikti rezultāti, lai mēs nonāktu tur, kur mums patiešām ir jānonāk.