Kādai vajadzētu būt attieksmei pret rezultātu? 05.09.2023

Nav iespējams dzīvi nodzīvot bez sasniegumiem. Cits jautājums, vai tu savus sasniegumus novērtē kā sasniegumus? Vai tu priecājies par to, kas tev ir izdevies?

Nav iespējams dzīvi nodzīvot bez zaudējumiem. Cits jautājums, vai tu redzi savos zaudējumos kādu gudrību, kas iespējams ir lielāka vērtība nekā piedzīvotais zaudējums?

Nav iespējams dzīvi nodzīvot bez veiksmēm. Cits jautājums, vai tu veiksmi pareizi izmanto tālākajai attīstībai?

Nav iespējams dzīvi nodzīvot bez neveiksmēm. Cits jautājums, vai tu katrā neveiksmē redzi jaunu iespēju?

Attieksmei pret visa veida rezultātiem vajadzētu būt līdzsvarotai. Ko tas nozīmē?

Līdzsvarota attieksme pret sasniegumiem ir tad, ja cilvēks priecājas, ka viņam kaut kas ir izdevies, bet ar sasniegumiem nelepojas. Respektīvi viņš neuzskata, ka ir labāks par citiem cilvēkiem. Viņš nesalīdzina savus sasniegumus ar citu cilvēku sasniegumiem. Līdzībās runājot, mazs bērns kad apgūst kādu jaunu prasmi, ļoti priecājas, bet viņš nelepojas ar savu sasniegumu, jo nav vēl iemācījies salīdzināt savu sasniegumu ar citu bērnu sasniegumiem. Tiklīdz bērns iemācās salīdzināt, un sāk to darīt, tā viņā attīstās lepnība sasniegumu gadījumos vai kauns neveiksmju gadījumos.

Līdzsvarota attieksme pret zaudējumiem izveidojas tad, kad izproti, ka viss tas, kas ar tevi notiek, ir absolūti taisnīgi un vajadzīgi tavai tālākajai garīgajai izaugsmei. Piemēram, ja zaudē darbu, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks attīstīties citā vietā un varbūt pavisam citā jomā. Ja zaudē mīļu cilvēku vai mīļu dzīvnieku, tas nozīmē, ka Dievs vēlas lai tu izproti, ka tev nekas nepieder un turpini attīstību kā brīvs cilvēks. Ja tu zaudē veselību, tas nozīmē, ka pienācis laiks izprast savas neapgūtās mācības, kas traucē tev virzīties tālāk garīgajā attīstībā.

Līdzsvarota attieksme pret veiksmēm ir tad, ja tu savas veiksmes neuzskati par panākumu un ar to nelepojies, bet esi pateicīgs Dievam par piedzīvoto prieku.

Līdzsvarota attieksme pret neveiksmēm ir tad, ja tu nevienu nevaino savās neveiksmēs, pieņem tās ar pazemību, mācies no pieļautajām kļūdām, izproti savas neapgūtās mācības un meklē jaunas iespējas.

Cilvēka veiksmes vai neveiksmes ir saistītas ar cilvēka īpašībām, attieksmi pret dzīvi, domāšanu un neapgūtajām mācībām. Cilvēkam piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas īpašības. Pozitīvās cilvēciskās īpašības veido cilvēka labo karmu jeb veiksmes (rada pozitīvu enerģiju cilvēka aurā, piesaistot veiksmes), bet negatīvās cilvēciskās īpašības veido cilvēka slikto karmu jeb neveiksmes (rada negatīvu enerģiju cilvēka aurā, piesaistot neveiksmes).

Veiksme vai neveiksme abos gadījumos ir rezultāts. Rezultātu nosaka Dievs, skatoties, kas notiek cilvēka sirdī, prātā un kādas mācības cilvēkam ir jāapgūst.

Lai atbrīvotos no neveiksmēm, ir jāsaprot ko tās grib iemācīt. Tikai caur mācīšanos notiek attīstība un tas arī ir galvenais, kāpēc esam nākuši iemiesojumā. Mācoties cilvēks neuztver neveiksmes sāpīgi, bet ar pateicību, un kaut kādā brīdī viņš pateicas Dievam par kādu neveiksmi, jo tā cilvēkam ir devusi citu iespēju, kas vēlāk izrādījās īsta veiksme.

Visas neveiksmes ir jāpieņem ar pazemību jeb citiem vārdiem sakot, jāuzskata neveiksme kā taisnīgs rezultāts, ko nosaka Dievs. Katrā sliktā situācijā ir jāmācās pazemība jeb jāmācās ar pazemību pieņemt slikto situāciju, ka tā ir taisnīga attiecībā pret tevi. Ja tev ir jāstrādā fiziski smags darbs un tev nav iespējas atrast fiziski vieglāku darbu, tas nozīmē, ka šajā brīdī Dievs vēlas, lai tu esošo situāciju pieņem ar pazemību un strādā fiziski smago darbu līdz brīdim, kad Dievs tev dos citu vieglāku darbu. Taču, ja tu aizbēdz no darba jaunu darbu vietā neatrazdams, tas nozīmē, ka nenovērtē to, ko Dievs tev dod. Cilvēki visos laikos ir smagi strādājuši, ja nav bijušas citas iespējas kā nopelnīt iztiku. Īpaši Dievs pārmāca tos, kam pret darbu ir savas prasības un gaidas. Tāpēc svarīga mācība – novērtē to, ko Dievs tev ir devis.

Ja cilvēks vaino citus savās neveiksmēs, domājot, ka kāds viņam ir uzlicis lāstu vai apzināti traucē strādāt, tad viņš neko nav sapratis. Nekad nevainojiet citus savās neveiksmēs, jo visās neveiksmēs esat vainīgi paši un ne vienmēr neveiksme patiešām ir neveiksme. Ļoti bieži gadās, ka pēc laika pateicamies neveiksmei, jo neveiksme ir atturējusi no citas daudz lielākas nelaimes. Tas, ka cilvēks neredz cēloņu un seku sakarību, liecina tikai par cilvēka šauro dzīves redzējumu.

Dievs nekad nepamet nelaimē tos, kas atgriežas pie Viņa. Tāpēc tik svarīgi ir izdarīt izvēli kam kalpot – Gaismai vai tumsai? Dievu nav iespējams apmānīt, bet Dievs sniedz žēlastības pilnīgi visiem, arī tiem, kas Viņu ir mēģinājuši zaimot un kalpojuši tumsas spēkiem, ja tikai redz, ka cilvēks savas kļūdas nožēlo un ir gatavs kalpot Viņam. Viss ir cilvēka rokās. Ne velti pastāv teiciens: “Katrs pats ir savas laimes kalējs.”

Cilvēks, kas atgriežas pie Dieva, uz dzīvi raugās pavisam citādi – visas savas neveiksmes uztver kā jaunas iespējas. To es saku no savas pieredzes. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi ļoti daudz neveiksmju, kas patiesībā man ir pavērušas ceļu uz ļoti daudz brīnišķīgām iespējām un veiksmēm.

Ja vēlies darbā būt veiksmīgs, tad padomā par savām cilvēciskajām īpašībām kā tās ietekmē tavus darba rezultātus, atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām un vairojot pozitīvās īpašības.

Ir sācies lielu pārmaiņu laiks no kurām neizbēgs pasaulē neviena valsts un neviens cilvēks. Pārmaiņas nedrīkst uztvert kā neveiksmes, bet tās ir jāuztver kā jaunas iespējas. Jaunas iespējas tu ieraudzīsi tikai tad, ja uz dzīvi raudzīsies plašāk. Lai raudzītos plašāk, ir jāapgūst Lielo Skolotāju dotā Mācība un tā jāpraktizē ikdienas situācijās. Jo plašāks būs tavs apziņas līmenis, jo vairāk iespēju redzēsi un tev būs iespēja izvēlēties starp daudzajām iespējām, ko tev dāvās Dievs. Tava dzīve būs interesanta, bet ne viegla. Dzīve nevar un nedrīkst būt viegla, jo tad cilvēks neattīstās. Kad cilvēks attīstās, tad viņš jūtas laimīgs, pārvarot grūtības un vairs neuzskata sevi par neveiksminieku.

Atceries, ka rezultātu nosaka Dievs, jo tikai Viņam ir zināms kāds rezultāts nepieciešams, lai cilvēce evolucionētu.

Lielais Skolotājs Platons mēģināja izveidot Saules pilsētu, bet viņam tas neizdevās. Kāpēc Lielais Skolotājs nespēja īstenot savu sapni? Tāpēc, ka tā laika cilvēces apziņas līmenis nebija sasniedzis to pakāpi, lai sapnis īstenotos. Tas pats jāsaka par Marksa un Engelsa idejām, kuras nevarēja īstenot tā laika sabiedrība, jo sabiedrības apziņas līmenis nebija sasniedzis to pakāpi, lai idejas varētu īstenot. Varētu teikt, ka rezultāts bija negatīvs, bet tad rodas jautājums, bet kāpēc Dievs gribēja, lai Platons, Markss un Engelss sludina sabiedrībai nereālas idejas? Atbilde – lai atgādinātu cilvēcei uz ko tai ir jātiecas savā attīstībā. Lai pievērstu cilvēces uzmanību tam, kas traucē cilvēcei sasniegt ideālus.

Līdzsvarota attieksme pret rezultātiem izveidojas tikai tad, kad apzinies, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu!

Autore: Elvita Rudzāte