Kādas mācības man jāapgūst? 20.05.2021

Lidija jautā: Kā jau daudziem, arī mani vecāki izšķīrās, bet es jau tajā laikā biju 18.g.v. Vecāku šķiršanās, man bija ļoti sāpīga daudzus gadus, jo tas ietekmēja manu dzīvi un attiecības. Es vairākkārt uzmeklēju tēvu dzīves grūtos brīžos, lai saņemtu finansiālu atbalstu, bet to nesaņēmu, es arī centos saprast tēvu. Jāsaka, ka no tā laika finansiāli atbalstu māti finansiāli, jo viņai ir invaliditāte un nespēj pilnvērtīgi strādāt. Bija situācija, kad tēvs lūdza palīdzību man, jo viņam atklāja B hepatītu, es iedevu nepieciešamos līdzekļus ārstniecībai un atbalstīju arī morāli, slimība tika uzveikta. Un mēs atsvešinājāmies, tēvs apprecējās otrreiz un mani neuzaicināja, lai gan tika rīkotas viesības.

Savu dzīvi sakārtoju, pabeidzu visas studijas, ieņemu vadošu amatu, mīlošs vīrs un 2 bērni. Iegādājos mātei piemērotāku dzīves vietu, jo problēmas pārvietoties, tēvs to uzzinot sāka ar mani komunicēt, 2 gadus bija labas attiecības, tēvs lūdza iegādāties arī viņam īpašumu, jo vēlas iet pensijā. Bija dīvaini saņemt tādu lūgumu, jo īpašumam bija jāatbilst prasībām, proti tai jābūt mājai, kas, protams, ir daudz sarežģītāk finansiāli. Jā, nezinu vai pareizi rīkojos vai nē, bet tēvs tika pie mājas, bet to noformēju uz sava vārda. Ar vīru nopirkām zemi un sākām sapņot par savu māju, ienāca ideja par kredītu un tēva māju dot bankai kā nodrošinājumu, lai saņemtu izdevīgākus nosacījumus. Par ieceri izstāstīju tēvam, uz ko saņēmu sev par lielu pārsteigumu noraidošu attieksmi, proti manā
galvā skan viņa vārdi “Tu tā vienkārši izmetīsi mani uz ielas un es būšu bomzis, vai tiešām tā Tava māja ir tik svarīga?” Tādai sarunai nebiju gatava, tāpēc viņa nevedās un tā beidzās ar tādu kā strīdu. Rezultātā tēvs neceļ telefonu un neatzvana. Kādas 2 nedēļas es dusmojos, bet nu jau es satraucos un nevēlos, lai starp mums ir tādas nesaskaņas.

Es nesaprotu: vai man ir jāapgūst lepnības, “mani nemīl” mācība vai tieši otrādi jāļauj tēvam iet savu ceļu un man savējais? Reizēm rodas sajūta, ka mani izmanto, bet no otras puses, es jūtos atbildīga par saviem vecākiem un gribu viņiem dot vairāk kā reizēm spēju.

Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēks grib dot vairāk nekā spēj, tas nozīmē, ka viņā ir ļoti liela vēlēšanās izpatikt, kas savukārt liecina par baiļu “mani nemīl” klātesamību.

Bērniem ir jāpalīdz saviem vecākiem savu iespēju robežās, jo tieši tāpat vecāki, kad audzināja bērnus, darīja visu savu iespēju robežās, lai izaudzinātu bērnus. Tomēr vecākiem nevajadzētu kaut ko pieprasīt no saviem bērniem, bet lūgt palīdzību. Došanas-ņemšanas enerģijai vajadzētu būt brīvai un tā ir brīva tikai tad, ja došana/ņemšana notiek bez nosacījumiem un nesavtīgi.

Ja došanas-ņemšanas enerģija plūst brīvi, tad ne devējam, ne saņēmējam nav pretenziju. Devējs jūtas laimīgs, ka spēj dot, savukārt saņēmējs jūtas pateicīgs par saņemto un pie pirmās iespējas meklēs iespēju atdarīt labo ar labu. Ja saņēmējam nav vēlēšanās atdarīt labo ar labu, tad devējs nav devis nesavtīgi, bet ir bijis kāds aprēķins, piemēram, lai mani vairāk mīlētu. Neapzināti saņēmējs jūt, kad dotais ir nesavtīgi vai savtīgi dots. Tāpēc vienmēr pirms kaut ko kādam dodat, padomājiet ar kādām domām to darāt, jo no tā būs atkarīgas jūsu turpmākās savstarpējās attiecības.

Starp Lidiju un tēvu strīds radās savstarpējas neizpratnes dēļ. Lidija neizprot tēva bailes palikt bez dzīves vietas un tēvs neizprot Lidijas vajadzību pēc citas dzīves vietas. Ja abas puses vairāk mēģinātu izprast otru pusi, tad strīds beigtos.

Lidijas neapgūtā mācība ir materiālisma mācība, kas liecina, ka netiek izprasts, kas ir laicīgas un pārejošas vērtības, un kas ir mūžīgas un paliekošas vērtības, kā arī netiek izprasts Dievišķais Došanas-ņemšanas likums – es dodu, lai dotu, nevis lai saņemtu. Lidijai jāmācās piedot aizvainojumus un jāmācās mīlēt bez nosacījumiem.