Kādas tehnikas man jāveic, lai vērstu situāciju par labu? 30.12.2016
Līva jautā: Pati būtiskākā un redzamākā problēma, kas mani nomāc, ir manas meitas (pirmais bērns, 4 gadi) nepārtraukta slimošana. Mūsu problēma ir palielināti adenoīdi un ļoti zema imunitāte; vājā vieta parasti ar ko saslimst ir tūska degunā, kā arī iesnas, kas dēļ palielinātiem adenoīdiem ieilgst parasti un spiež uz ausīm-pasliktinās dzirde. Jau ierasti mums ir būt 2 nedēļas mājās, vienu nedēļu dārziņā un viss no gala. Bez tam parasti saslimšana iet līdztekus ar diezgan lielu untumainību meitai, kādēļ spriedze šajā periodā parasti pieaug, jo mēs stipri rezonējam savā starpā.
Papildus informācijai-meitiņas ienākšana ģimenē bija ļoti stresaina un izskatās, ka šai traumai neesam spējuši pārkāpt pāri joprojām; šogad mūsu ģimenē ienāca brālītis (tagad 7 mēneši)-šķita ar viņa ienākšanu daudz kas sakārtosies (daudz mierīgāk viss sākās), tomēr māsa kopš tā laika faktiski arī daudz vairāk slimo.
No manas puses varu teikt, ka meitu vienmēr ļoti dievināju, aizstāvēju u.tml, taču brālis parādīja, ka dzīve ar mazu bērnu var būt daudz priecīgāka, tādēļ neviļus visu laiku salīdzinu abus bērnus un saprotu, ka meita priekš manis joprojām ir grūtais bērns. Fonā visu laiku sirdsapziņas pārmetumi, ka iespējams brālis caur savu vieglumu raisa patīkamākas sajūtas.
Pirms brāļa uzskatu, ka es esmu bijusi tā, kas grāva harmoniju mūsu ģimenē, tomēr ar brāļa ienākšanu ģimenē gribu un cenšos mainīties. Tomēr neapmierinātība (droši vien ar sevi) bieži vien gūst virsroku. Visu laiku domāju par to, ko sliktu esmu atkal izdarījusi, nodarījusi bērniem, kad nespēju izbaudīt to, kas ir labs. Bez tam spriedzes periodos esmu diezgan saspringta un ātri varu aizsvilties un paaugstināt balsi.
Vēl fonā ir tādas lietas, kā neskaidrība par profesionālo nākotni aizejot dekrētā, vīram neveiksmīgs mēģinājums profesionālās darbības maiņai līdztekus brāļa piedzimšanai, manai mātei ķīmijterapija u.c.-šīs visas lietas domāju man fonā veido papildus neapzinātu stresu.
Ir daudzas lietas, pie kā man būtu jāstrādā, bet galvenais uztraukums man ir par meitas/ abu bērnu veselību; kā arī tas, lai spētu novērtēt to, kas man ir.
Lūdzu, iesakiet kādas tehnikas man jāveic, lai vērstu situāciju par labu.
Bērns ir vecāku summa jeb citiem vārdiem sakot, kad bērns nāk iemiesojumā, tad viņš paņem no tēva 50 % tā brīža attieksmes pret dzīvi un 50% no mātes tā brīža attieksmes pret dzīvi. Līva atzīst, ka meitas atnākšana ģimenē bija stresaina, kas liecina, ka meita šos stresus ir uzņēmusi uz sevi. Es neiesaku Līvai vainot sevi par šo situāciju, jo viņa tāpat nevar izmainīt pagātni, bet svarīgi ir audzināt savu raksturu, atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām, izprotot to sniegtās mācības. Jo cilvēks vairāk izprot, jo vieglāk viņam ir harmonizēties, vieglāk uztvert negatīvas situācijas un notikumus. Līvas gars ļoti to vēlas, tieši tāpēc Līvas ārējā vidē ir vēl papildus pārdzīvojumi – bailes par savu darbu, vīra neveiksmes, mātes slimība utt. Visi šie notikumi ir pārbaudījums Līvas attieksmei un dzīves izpratnei.
Līvas meitas veselības problēmas ir saistītas ar to, ka viņu nesaprot un neuzklausa viņas uztraukumus, kas ir saistīti ar vecāku savstarpējām attiecībām un viņas bailēm “mani nemīl”. Tāpēc viņai nākas nemitīgi rīt skumju asaras dēļ vecāku neapmierinātības, aizkaitinājuma, ka viņa nespēj izmainīt situāciju – vecāku nespēju vienoties par kaut kādiem kopīgiem ģimenes jautājumiem. Brālīša ienākšana ģimenē bailes “mani nemīl” tikai pastiprina, tāpēc viņa ar slimošanu mēģina (neapzināti) piesaistīt vecāku uzmanību un saņemt mīlestību. Kad bērns ir slims vecāki pavisam citādi pret viņu izturas nekā tad, kad viņš ir vesels. Es to atceros no savas bērnības, kad nevarēju saprast, kāpēc mamma ir tik mīļa, kad esmu slima, bet pavisam citāda, kad esmu vesela.
Arī Līvas vīrs spēs atrisināt problēmas darbā, ja vairāk jutīs sievas mīlestību, jo sievas mīlestība vīrietim dod spēku. Tomēr bailes no materiālām problēmām ir tās, kas rada nemieru abiem vecākiem. Šādas bailes piemeklē tos, kas nav stipri savā ticībā, kas nepaļaujas uz Dieva gribu, kas pieķērušies materiālai pasaulei. Tāpēc pats svarīgākais ir atgriezties ticībā pie Dieva, kas nozīmē apgūt Viņa doto Mācību un pielietot to ikdienas dzīves situācijās.